Eragons pavilka ap pūķa kaklu aplikto siksnu, tad klusi nosodījās, kad kaut kas sprādzē saķērās. Pirmajā brīdī viņš pat vēlējās, lai siksnas āda pārtrūktu. Pēc tam viņš atsprādzēja pārējās siksnas, ļaudams segliem kopā ar visām mantām noslīdēt zemē lielā, juceklīgā kaudzē. Cik patīkami tikt no tiem vaļā, Safira noteica, izvingrinādama varenos plecus.
Sameklējis seglu somās bruņas, Eragons ietērpās spožajā kara tērpā. Vispirms viņš pāri elfu kamzolim pārvilka bruņukreklu, tad piesprādzēja gravējumiem klātās kāju bruņas un inkrustācijām rotātos roku sargus. Galvā viņš vispirms uzvilka polsterēto ādas cepuri, tad rūdīta tērauda kapuci un visbeidzot arī zeltā un sudrabā mirdzošo bruņucepuri. Pašās beigās viņš parasto cimdu vietā uzvilka bruņucimdus ar tērauda gredzentiņu virspusēm.
Zaroks karājās pie jaunekļa sāniem Belota Viedā siksnā. Eragons pārlika pār plecu Islanzadi dāvināto bultu maku ar bultām, ko rotāja baltās gulbju spalvas, un tikai tad sev par lielu prieku atklāja, ka pie bultu maka var piestiprināt arī elfu karalienes izdziedāto loku pat tad, ja tas bija nospriegots.
Noglabājis savas un Orika mantas teltī, Eragons un Safira devās sameklēt Triānu, pašreizējo Duvrangragātas vadoni. Viņi tikko bija paspēruši pāris soļu, kad Eragons kaut kur tuvumā sajuta labi aizsargātu prātu. Nospriedis, ka tam jābūt vienam no vārdenu burvjiem, viņš devās meklēt tā īpašnieku.
Pavisam netālu no Nasuadas telts viņi uzgāja mazu, zaļu audekla namiņu, pie kura durvīm bija piesiets ēzelītis. Pa kreisi no telts uz metāla trijkāja virs vienas no atverēm, kas izvēma zemes dzīlēs dzimušās, smirdīgās liesmas, karājās nomelnējis čuguna katls. Uz pāri katla mutei pārstieptajām auklām bija izklāti dažādi augi un sēnes: te bija naktene, velnarutks, rododendrs, kazaku kadiķis un īves koka miza, kā arī zaļās mušmires un plankumainās tīmeklenes. Visus šos augus un sēnes Eragons bija iemācījies pazīt Oromisa stundās, kurās viņi runāja par indēm. Līdzās katlam, ar garu koka karoti maisīdama virumu, stāvēja zālīšu zinātāja Andžela, bet viņai pie kājām sēdēja Solembums.
Kaķacis žēli ieņaudējās, un Andžela pacēla acis no sava brūvējuma. Sīkās sprogās savītie mati veidoja milzīgu negaisa mākoni ap viņas nosvīdušo seju. Sievietei saraucot pieri, seja likās kļūstam pavisam spocīga, jo to no apakšas izgaismoja drebelīga, zaļa liesma. Tātad jūs esat atgriezušies, ko?
- Esam gan, Eragons atbildēja.
- Vai tas ir viss, ko tu spēj pateikt par piedzīvoto? Vai tu jau satiki Elvu? Vai tu redzēji, ko esi nodarījis nabaga meitenītei?
-Jā.
- Jā?! Andžela iesaucās. Cik gan mazvārdīgs var būt viens puiša cilvēks? Veselu mūžību nomācījies Elesmērā pie elfiem un tik vien spēj pateikt kā "jā"? Tad, aunapiere, ļauj man izteikties tavā vietā: ikviens, kurš ir tik stulbs, lai izdarītu to, ko tu esi izdarījis, ir pelnījis…
Eragons salika rokas aiz muguras un nogaidīja, kamēr Andžela, izmantojot viennozīmīgus, nepārprotamus un varen radošus tēlainās izteiksmes līdzekļus, aprakstīja, cik liels aunapiere viņš esot. Viņa tā aizrāvās, ka piedēvēja vienam no viņa vecvecākiem kopošanos ar urgļiem, kā arī "piedāvāja" baisos sodus, kas viņam būtu jāsaņem par plānprātīgo rīcību. Ja kāds cits būtu aizvainojis Eragonu ar līdzīgiem vārdiem, viņš izaicinātu aizskārēju uz divkauju, taču Andželas žultaino izturēšanos viņš pacieta, jo zināja, ka nevar mērīt zāļenieci ar to pašu mērauklu kā citus cilvēkus, turklāt jauneklis zināja, ka viņas dusmas ir pamatotas viņš patiešām bija pieļāvis briesmīgu kļūmi.
Kad Andžela apklusa, lai ievilktu elpu, Eragons iejaucās: Tev ir pilnīga taisnība, es centīšos atsaukt burvestību, tiklīdz kaujas liktenis būs izšķirts.
Zāļu sieva trīsreiz pēc kārtas samirkšķināja acis, tad uz mirkli pavēra muti, lai izmocītu klusu "O!", un atkal aizvēra lūpas. Ar zināmu aizdomīgumu balsī viņa pavaicāja: Tu taču nesaki to tādēļ vien, lai izpatiktu man?
- Es nemūžam tā nerīkotos.
- Un tu tiešām taisies noņemt savu lāstu? Man likās, ka šādas burvestības ir uz mūžu mūžiem.
- Elfi ir atklājuši dažādus paņēmienus, kā apieties ar maģiju.
-O… Nu, tad jau viss tiks atrisināts, ko? Andžela plati uzsmaidīja Eragonam, tad piegāja pie Safiras un papliķēja pūķa vaigus. Es priecājos tevi atkal redzēt. Tu esi paaugusies.
Arī es priecājos tevi satikt.
Andžela atsāka maisīt savu brūvējumu, un Eragons ieteicās:
- Tā bija iespaidīga tirāde.
- Paldies. Es pie tās strādāju vairākas nedēļas. Žēl, ka tu nedzirdēji beigas tās būtu neaizmirstamas. Ja gribi, es varu tās tev noskaitīt.
- Nē, nē, būs jau labi. Es gluži labi varu iedomāties, kādas tās bija. Ar acs kaktiņu pametis skatienu uz Andželas pusi, Eragons bilda: Tu neizskaties pārsteigta par to, kā es esmu mainījies.
- Man ir savi ziņu avoti. Manuprāt, pārvērtība ir nākusi tev par labu. Pirms tam tu biji… ak, kā lai pasaka?… mazliet nepabeigts, vai?
- Tas gan tiesa. Jauneklis pamāja uz augiem un sēnēm. Ko tu taisies darīt ar šiem?
- Ak, man ir viena iecere vai projekts, ja tev labpatikas.
- Skaidrs. Pētīdams krāsu svēdras uz izkaltušas sēnes cepurītes, kas šūpojās viņam deguna priekšā, Eragons apvaicājās: Vai tev izdevās noskaidrot, kā tur ir ar tiem krupjiem?
- Vai zini, izdevās gan! Cik nu es saprotu, visi krupji ir vardes, bet ne visas vardes ir krupji. Ja mēs raugāmies no šāda viedokļa, tad krupju nav, tātad man bija taisnība no paša sākuma. Tad Andžela pēkšņi aprāva čalošanu pusvārdā, paliecās sāņus un, paķērusi no sola, kas stāvēja viņai līdzās, krūzi, piedāvāja to Eragonam: Še, iedzer kādu malku tējas!
Eragons vispirms pārlaida skatienu nāvīgo augu klājienam, tad ieskatījās Andželas atklātajā sejā un tikai pēc tam paņēma krūzi. Tomēr pirms dzeršanas viņš klusītēm pie sevis lai zāļu sieva to nedzirdētu nomurmināja trīs buramvārdus indes noteikšanai. Pārliecinājies, ka tējā nav nekā aizdomīga, Eragons uzdrošinājās iedzert malku. Karstais dzēriens izrādījās ļoti gards, kaut gan viņš nespēja noteikt tā sastāvdaļas.
Tajā brīdī Solembums piegāja pie Safiras un, uzmetis kūkumu, pieglaudās pūķa kājai gluži kā parasts kaķis. Pagriezusies, Safira noliecās lejup un pārslidināja degungalu pār kaķača muguru. Pūķis ierunājās: Elesmērā es satiku kādu tavu paziņu.
Solembums pārstāja glausties un piešķieba galvu. Vai tiešām?
Tiešām. Viņu dēvēja par Straujkepu un Sapņu Dejotāju, kā arī par Modu.
Solembuma zeltainās acis iepletās. Viņa augums notrīsēja dobjā, aizsmakušā murrājienā, un viņš ar jaunu sparu ņēmās glausties pie Safiras.
- Starp citu, Andžela ierunājās, cik noprotu, ar Nasuadu, Arju un karali Orinu jūs jau tikāties. Eragons pamāja. Un ko tu domā par veco labo Orinu?
Eragons atbildēja, rūpīgi apdomājot katru vārdu, jo viņš apzinājās, ka runā par karali. Kā lai saka… izskatās, ka viņam ir ne viena vien aizraušanās.
- Jā, viņš ir aptaurēts kā mēnessērdzīgais pilnmēness naktī. Lai gan tādi jau visi mēs esam, tādā vai citādā ziņā.
Andželas atklātības uzjautrināts, Eragons atzina: Viņam ir jābūt trakam, lai no pašas Aberonas stieptu uz šejieni tādu stikla trauku lērumu.
Zāļu sieva izbrīnā parāva uz augšu vienu uzaci. Par ko tu runā?
-Vai tad tu neesi redzējusi, kā izskatās viņa telts iekšienē?