- Atšķirībā no daža laba, viņa pavīpsnāja, es neskrienu glaimot kuram katram karalim, ko nākas sastapt. Tad nu Eragons izstāstīja Andželai par dažādajiem traukiem un instrumentiem, kurus Orins bija atgādājis uz Liesmojošo līdzenumu. Andželu stāsts tā aizrāva, ka viņa pat pārstāja maisīt savu virumu. Tikko jauneklis bija pabeidzis stāstīt, zāļu sieva sāka rosīties ap katlu, celdama nost no auklām augus, pa brīdim to darīdama ar garām knaiblēm. Pēc mirkļa viņa noteica: Tā, man laikam tomēr jādodas vizītē pie Orina. Jums abiem par Elesmērā piedzīvoto nāksies pastāstīt kādu citu reizi… Tagad, tiš, abi! Pazūdiet!
Vēl arvien turēdams rokās tējas krūzi, Eragons papurināja galvu, bet mazā sieviņa tik dzina viņus abus ar Safiru projām no savas telts. Sarunas ar viņu vienmēr ir tik…
… savādas? Safira piedāvāja.
Tieši tā.
KARA MĀKONI
Pagāja krietna pusstunda, līdz viņiem izdevās atrast Triānas telti, kas acīmredzot kalpoja kā Duvrangragātas neoficiālais štābs. Telts meklēšana bija aizņēmusi daudz laika, jo tikai retais zināja par tādas pastāvēšanu un vēl mazāk satikto ļaužu varēja pateikt, kur tā atrodas, jo telts bija uzcelta aiz klints izciļņa, lai paslēptu vārdenu burvjus no Galbatoriksa magu acīm.
Kad Eragons un Safira tuvojās teltij, tās ieeja pavērās un no tās, uzrotījusi piedurknes un gatava likt lietā maģiju, izmetās Triāna. Aiz viņas drūzmējās pulciņš apņēmīgu un nobijušos burvju. Daudzus no viņiem Eragons bija manījis kaujas laukā pie Farthenduras. Viņi vai nu cīnījās vārdenu rindās, vai apkopa ievainotos.
Eragons zināja, kas sekos, Triāna un viņas biedri izbrīnīti nopētīja jaunekļa izskatu. Nolaidusi rokas, Triāna sacīja:
- Ēnkāvi, Safira. Jūs varējāt par savu ierašanos paziņot agrāk. Mēs gatavojāmies stāties pretī kādam, ko uzskatījām par draudīgu ienaidnieku.
- Mums nebija nodoma jūs lieki satraukt, Eragons atbildēja, taču tūlīt pēc nolaišanās mums bija jātiekas ar Nasuadu un karali Orinu.
- Un kāpēc gan jūs esat aplaimojuši mūs ar savu klātbūtni tagad? Nekad iepriekš tu, Eragon, nepagodināji mūs, lai gan mēs līdzināmies tev vairāk par jebkuru citu vārdenu.
- Esmu ieradies, lai pārņemtu Duvrangragātas vadību. Šim paziņojumam sekoja pārsteigta sačukstēšanās, un Triāna saspringa. Eragons juta, ka vairāki burvji pieskaras viņa apziņai, mēģinot nojaust patiesos nodomus. Tā vietā, lai aizsargātu savu prātu tas viņu padarītu aklu pret iespējamiem uzbrukumiem Eragons atbildēja, asi uzcirzdams pa ložņu prātiem, liekot tiem atkāpties aiz pašu aizsardzības vaļņiem. Kad tas bija paveikts,
Eragons ar gandarījumu noskatījās, kā divi vīri un kāda sieviete saraujas un novērš skatienu.
- Kāpēc? Triāna uzstājīgi vaicāja.
- Tā ir Nasuadas pavēle.
- Ak tā, burves sejā uzplauka uzvarošs smaids, tikai Nasuadai nav tiešas varas pār mums. Mēs palīdzam vārdeniem pēc brīvas gribas.
Triānas iebildumi samulsināja Eragonu. Esmu pārliecināts, ka Nasuada būtu pārsteigta par šiem vārdiem, jo īpaši pēc tā visa, ko viņa un viņas tēvs ir darījuši Duvrangragātas labā. Tas varētu radīt viņā bažas, ka jums vairs nav vajadzīgs vārdenu atbalsts un aizsardzība. Viņš uz mirkli apklusa, ļaujot klātesošajiem labāk uztvert izskanējušos draudus. Turklāt, cik nu es atceros, pirms kāda laika tu pati piedāvāji man šo lomu. Kas tagad ir mainījies?
Triāna izbrīnīta pacēla uzacis. Tu, Ēnkāvi, atteicies no mana piedāvājuma… vai tu to jau esi aizmirsis? Viņa runāja ļoti pašpārliecināti, tomēr balsī ieskanējās arī taisnošanās nots. Eragons juta, ka viņa neuzskata savu stāvokli par absolūti drošu. Tagad burve viņam likās vairāk nobriedusi nekā pēdējā tikšanās reizē, bet tas bija saprotami, ja atcerējās visas viņas piedzīvotās grūtības: vārdenu pārcelšanos pāri Alagēzijai uz Surdu, atbildību par Duvrangragātas burvjiem un gatavošanos karam.
- Tolaik mēs nevarējām uzņemties neko tādu. Tam vēl nebija pienācis īstais laiks.
Pēkšņi mainīdama balss toni, viņa jautāja: Kāpēc gan Nasuada uzskata, ka tev vajadzētu komandēt mūs? Esmu pārliecināta, ka tu un Safira būtu noderīgāki citviet.
- Nasuada vēlas, lai šajā kaujā Duvrangragātas burvjus vadītu es, tāpēc tā arī būs. Eragonam šķita, ka nebūtu īsti vietā pieminēt, ka tā bija viņa paša ideja.
Piktā grimase lika Triānai izskatīties draudīgai. Viņa norādīja uz burvjiem, kas mīņājās viņai aiz muguras. Mēs visu savu dzīvi esam ziedojuši, lai apgūtu šo mākslu. Tu pirmo burvestību izmēģināji pirms nepilniem diviem gadiem. Kāpēc gan tu uzskati, ka esi piemērotāks šim uzdevumam par jebkuru no mums?… Lai gan tam vairs nav lielas nozīmes. Labāk izstāsti, kāda būs tava stratēģija? Kā tu esi iecerējis izmantot mūsu prasmes?
- Mans plāns ir ļoti vienkāršs, Eragons atbildēja. Jūs apvienosiet prātus un mēģināsiet atrast ienaidnieka magus. Kad būsiet kādu atraduši, es pieslēgšos jums ar savu spēku un mēs satrieksim šī burvja pretestību. Pēc tam varēsim iznīcināt nogalinātā maga iepriekš aizsargātos kareivjus.
- Un ko tu darīsi pārējā laikā?
- Cīnīšos kopā ar Safiru.
Pēc neveikla klusuma mirkļa viens no vīriem Triānai aiz muguras atzina: Tas ir labs plāns. Triāna uzmeta viņam niknu skatienu, burvis sarāvās.
Tad viņa lēnām atkal pagriezās pret Eragonu. Es vadu Duvrangragātu kopš Dvīņu nāves. Manā vadībā šie burvji ir spējuši sagādāt zeltu, lai apmaksātu vārdenu gatavošanos karam, iznīcinājuši Melno Roku Galbatoriksa spiegu tīklu, kam bija dots uzdevums nogalināt Nasuadu, kā arī palīdzējuši vārdeniem daudzos citos veidos. Es nelielos, kad uzdrošinos apgalvot tie ir vērā ņemami sasniegumi. Un esmu pārliecināta, ka arī turpmāk spēšu nodrošināt līdzīgus panākumus… Tad kāpēc Nasuada vēlas atcelt mani no amata? Kā es esmu likusi viņai vilties?
Tajā mirklī Eragons visu saprata. Viņa ir pieradusi pie iegūtās varas un nevēlas atteikties no tās. Turklāt un tas Triānai ir vēl svarīgāk viņa uzskata, ka manis iecelšana viņas vietā nozīmē viņas spēju apšaubīšanu.
Tev ir jāatrisina šīs domstarpības turklāt ātri, ierunājās Safira. Laika kļūst arvien mazāk.
Eragons izmisīgi prātoja, kā varētu panākt Duvrangragātas paklausību, vēl vairāk neaizvainojot Triānu. Visbeidzot viņš teica:
- Es neesmu ieradies šeit, lai ķīvētos. Es nācu, lai lūgtu jūsu palīdzību. Viņš vērsās pie visiem burvjiem, taču skatījās tikai un vienīgi uz Triānu. Jā, es esmu spēcīgs. Mēs ar Safiru, visticamāk, spētu sakaut krietnu pulku Galbatoriksa izauklēto magu. Bet mēs nespējam aizsargāt ikvienu vārdenu. Mēs nevaram būt visur. Un, ja Impērijas burvji apvienos savus spēkus, tad pat mums nāktos pacīnīties par izdzīvošanu… Mēs nevaram uzvarēt šajā kaujā divatā. Tev, Triāna, ir pilnīga taisnība tu kopā ar Duvrangragātu esi paveikusi neticami daudz, bet es neesmu ieradies šeit, lai stātos tavā vietā uz visiem laikiem. Skaidras ir divas lietas pirmkārt, šobrīd kā burvim man ir jāsadarbojas ar Duvrangragātu, un, otrkārt, man kā Jātniekam var nākties dot jums pavēles. Pavēles, par kuru bezierunu izpildi man ir jābūt pilnīgi pārliecinātam. Ir jāvienojas par komandķēdi. Tomēr atcerieties, ka vairumā gadījumu jūs darbosieties patstāvīgi. Vairumā gadījumu es būšu pārāk aizņemts, lai veltītu visu uzmanību Duvrangragātai. Turklāt es labprāt uzklausīšu jūsu padomus, jo lieliski apzinos, ka daudzi no jums un īpaši tu, Triāna, esat krietni pieredzējušāki par mani… Tātad es vaicāšu vēlreiz: vai jūs mums palīdzēsiet vārdenu uzvaras labā?