Triāna mirkli klusēja, tad nolieca galvu. Protams, Ēnkāvi, vārdenu uzvaras labā. Doties kaujā tavā vadībā tas Duvrangragātai būs liels gods.
Tad ķersimies pie darba.
Dažās nākamajās stundās Eragons izrunājās ar visiem klātesošajiem burvjiem. Daudzu burvju šeit nebija, jo viņi pildīja citus vārdenu komandieru dotos uzdevumus. Viņš darīja visu, lai pēc iespējas labāk izprastu katra zināšanas par maģiju. Jauneklis uzzināja, ka vairums Duvrangragātas vīru un sievu ir apguvuši savas prasmes no kāda radinieka turklāt parasti dziļā slepenībā, lai izvairītos no liekas uzmanības; galu galā daudzi ļaudis baidījās no maģijas, turklāt vislielākās briesmas, protams, draudēja no paša Galbatoriksa. Tikai saujiņa burvju bija izgājuši kārtīgu apmācību, aizvadot mācekļa gadus pie cienījamiem skolotājiem. Tādējādi vairumam Duvrangragātas burvju bija ļoti vājas senvalodas zināšanas neviens nespēja tekoši sarunāties tajā, turklāt viņu uzskatus par maģiju bieži izkropļoja reliģiska māņticība. Viņi neko nenojauta par neskaitāmām gramarye izmantošanas iespējām.
Nav brīnums, ka Dvīņi, pārbaudot tevi pēc mūsu ierašanās Farthendurā, tik ļoti interesējās par tavu senvalodas vārdu krājumu,
Safira atcerējās. Tie viņiem palīdzētu vēl vairāk nostiprināt varu pār šiem knapajiem burvīšiem.
Taču labāku mūsu rīcībā nebūs.
Tiesa. Ceru, ka tagad tu redzi, ka man bija taisnība: Triāna savas vēlmes stāda augstāk par visu kopīgo labumu.
Tev tiešām bija taisnība, Eragons atzina. Bet es viņu par to nenosodu. Viņa rīkojas tā, kā prot, tāpat kā mēs visi. Jā, es to neatbalstu, tomēr saprotu, un kā teica Oromiss izpratne vairo iejūtību.
Mazliet vairāk par trešdaļu klātesošo burvju galvenokārt nodarbojās ar dziedināšanu. Tos Eragons atlaida pirmos, iemācījis piecus jaunus buramvārdus, kas ļautu viņiem ārstēt arī bīstamākus ievainojumus. Darbu ar pārējiem burvjiem Jātnieks uzsāka, ieceļot Triānu par savu vietnieci, kurai vajadzēja rūpēties, lai viņa pavēles tiek izpildītas precīzi. Pēc tam Eragons sāka strādāt, lai apvienotu tik atšķirīgās personības saliedētā kaujas vienībā. Drīz vien viņš saprata, ka mēģinājums pārliecināt burvjus sadarboties līdzinās centieniem piespiest suņus pacienāt citam citu ar gaļīgu kaulu. Nelīdzēja arī acīmredzamā apbrīna, ko Duvrangragāta izjuta pret viņu, jo Eragons nespēja atrast veidu, kā izmantot savu ietekmi, lai izlīdzinātu domstarpības starp kašķīgajiem magiem.
Lai labāk novērtētu burvju prasmes, Eragons lika katram no viņiem izpildīt vairākas burvestības. Vērodams, kā burvji nopūlas ap nobūrumiem, kas viņam pašam tagad likās bērnišķi vienkārši, Eragons aptvēra, cik daudz viņš ir iemācījies pie elfiem. Tad Jātnieks ar smaidu atgādināja Safirai: Iedomājies, reiz es ar milzīgām grūtībām spēju noturēt gaisā oli.
Iedomājies, pūķis atbildēja, Galbatoriksam ir bijis vesels gadsimts, lai izkoptu savas dotības.
Saule rietumu pusē laidās arvien zemāk, padarīdama rūgstoši oranžo gaismu vēl spēcīgāku, līdz vārdenu nometne, līķa bālā Džietas upe un viss Liesmojošais līdzenums kvēloja neprātīgā, svēdrotā atblāzmā, kas atgādināja ainu no vājprātīgā murgiem. Kad debesu spīdeklis atradās vien pirksta platuma tiesu virs apvāršņa, ieradās ziņnesis. Viņš pavēstīja Eragonam, ka Nasuada vēlas viņu nekavējoties redzēt. Un labāk pasteidzieties, ja drīkstu jums to piekodināt.
Izspiedis no Duvrangragātas solījumu, ka viņi visi būs gatavi, kad viņš tos sauks cīņā, Eragons līdzās Safirai starp pelēku telšu rindām skriešus devās uz Nasuadas paviljona pusi. Skaļš, juceklīgs troksnis virs galvas lika Eragonam uz mirkli atraut acis no nodevīgi sacaurumotās zemes un pamest skatienu augšup.
Tur viņš ieraudzīja milzīgu putnu baru, kas svaidījās starp abām armijām. Viņš pamanīja ērgļus, vanagus un piekūnus, tāpat arī neskaitāmas badīgas vārnas un to lielākos, alkatīgos "brālēnus" kraukļus ar dunčiem līdzīgiem knābjiem un zilmelnām mugurām. Putni katrs savā balsī pieprasīja asinis, ar ko izskalot rīkli, un gana siltas gaļas, ar ko piepildīt vēderu un remdēt izsalkumu. Pieredze un instinkti liecināja, ka armiju parādīšanās Alagēzijā nozīmē akriem plašus līķu laukus varenam mielastam.
Savelkas kara mākoņi, Eragons ieminējās.
NĀRS GARŽVOGS
Eragons iegāja paviljonā, bet Safira kā iepriekš iebāza tur tikai galvu un kaklu. Jātnieku sagaidīja tērauda švīkstoņa Jormundurs un pusducis Nasuadas komandieru izrāva no makstīm zobenus, lai stātos pretī ienācējiem. Ieraudzījuši Eragonu, viņi nolaida ieročus, bet Nasuada sacīja: Nāc tuvāk, Eragon.
- Kas noticis? jauneklis apvaicājās.
- Mūsu izlūki ziņo, ka no ziemeļaustrumiem tuvojas aptuveni simt vīru liela kuiļu vienība.
Eragons sarauca pieri. Viņš bija iedomājies, ka šajā kaujā ar urgļiem nenāksies sastapties, jo, pirmkārt, vairs nebija Durzas, kas tos komandētu, un, otrkārt, tik daudzi krita pie Farthenduras. Taču, ja urgļi atradās šeit, tad tie atradās šeit. Eragons juta, kā dzīslās atmostas alkas nogalināt, un viņš atļāvās asinskārā priekā pasmaidīt, iedomādamies, kā liks lietā jauniegūto spēku, lai iznīcinātu briesmoņus. Uzsitis pa Zaroka spalu, viņš sacīja:
- Es ar prieku iznīcināšu tos. Ja vēlies, mēs tiksim ar kuiļiem galā divatā ar Safiru.
Nasuada vērīgi nopētīja Eragonu, piebilzdama: Mēs nedrīkstam tā rīkoties, Eragon. Viņi nāk ar baltu karogu kuiļi ir lūguši tikšanos ar mani.
Eragons neticīgi paskatījās uz vārdenu pavēlnieci. Tu taču netaisies tos pieņemt?
- Es pret viņiem izturēšos tieši tāpat kā pret jebkuru ienaidnieku, kurš ierodas ar pamiera karogu.
- Tie taču ir mežoņi! Briesmoņi! Ielaist tos nometnē būtu liela kļūda… Nasuada, es esmu redzējis urgļu pastrādātos šausmu darbus. Tie izbauda citu sāpes un ciešanas, tāpēc nav pelnījuši vairāk žēlastības kā traks suns. Kāpēc tev tērēt laiku, lai iekristu viņu slazdos? Tikai pavēli, un gan es, gan ikviens karavīrs šajā nometnē tavā vārdā ar lielu prieku nonāvēs šos baisos radījumus.
- Šajā ziņā, Jormundurs ierunājās, es piekritu Eragonam. Ja tu, Nasuada, neuzklausi mūs, vismaz uzklausi viņu.
Vispirms Nasuada čukstus vērsās pie Eragona, lai neviens cits viņus nedzirdētu: Ja tu esi tik akls, tad tava apmācība tiešām ir palikusi nepabeigta. Tad viņa ierunājās skaļāk, un Nasuadas balsī jauneklis sadzirdēja to pašu dzelžaino pārliecību, kāda bija piemitusi viņas tēvam: Jūs aizmirstat, ka arī es cīnījos pie Farthenduras līdzās jums visiem un redzēju urgļu mežonīgumu… Un tomēr es redzēju, ka arī mūsu vīri var pastrādāt briesmu darbus. Es netaisos noniecināt ciešanas, ko mums sagādājuši urgļi, taču es arī neatraidīšu iespējamus sabiedrotos brīdī, kad Impērijas armijai ir tik milzīgs skaitlisks pārsvars.
- Nasuada, tikšanās ar kuiļiem var izrādīties pārāk bīstama.
- Pārāk bīstama? Nasuada izbrīnīti sarauca uzacis. Tagad, kad mani sargā Eragons, Safira, Elva un visa mana armija?! Es tā neuzskatu.
Eragons jutās tik bezspēcīgs, ka sāka griezt zobus. Safira, pasaki kaut ko. Tu spētu viņu pārliecināt aizmirst šo neprātīgo ieceri.
Nē, es to nedarīšu. Sajā jautājumā tavs prāts ir aptumšojies.
Tu taču nevari būt vienisprātis ar Nasuadu! Eragons pārsteigts iesaucās. Tu biji Jazuakā kopā ar mani; tu zini, ko urgļi izdarīja ar ciemata iedzīvotājiem. Un kas notika pēc tam, kad mēs pametām Teirmu; kas notika, kad mani sagūstīja pie Gileadas; kas notika Farthendurā? Ik reizes, kad esam tikušies ar urgļiem, viņi ir mēģinājuši mūs nogalināt vai nodarīt mums ko vēl briesmīgāku. Viņi nav ne ar ko labāki par nežēlīgiem plēsoņām.