Du Fyrn Skulblaka laikā elfi domāja tieši to pašu par pūķiem.
Pēc Nasuadas rīkojuma sargi atsaitēja paviljona priekšējo daļu un sānus, tā padarot telts iekšpusi redzamu visiem klātesošajiem un ļaujot Safirai piesēst līdzās Eragonam. Tad vārdenu pavēlniece apsēdās savā krēslā ar augsto atzveltni, bet Jormundurs un pārējie komandieri izkārtojās divās paralēlās rindās tā, lai ikviens, kurš ierastos uz tikšanos ar Nasuadu, būtu spiests iziet viņiem pa vidu. Eragons nostājās viņai pie labās, bet Elva pie kreisās rokas.
Pēc nepilnām piecām minūtēm nometnes austrumu pusei pārvēlās varens dusmu rēciens. Ņirgāšanās un apvainojumi kļuva arvien skaļāki, līdz starp teltīm parādījās viens vienīgs kuilis, kurš nāca uz Nasuadas pusi, kamēr vārdenu pūlis raidīja viņa virzienā lamu šaltis. Urglis Eragons atcerējās, ka tos mēdza dēvēt arī par teķiem, soļoja, augstu pacēlis galvu, un pa brīdim atieza dzeltenos ilkņus, bet citādi nelikās manām pret sevi vērstos lāstus. Viņš bija izcils milzenis astoņarpus pēdas garš, ar spēcīgiem, lepniem kaut raupji cirstiem vaibstiem, vareniem ragiem, kas apvija galvu, un vareniem muskuļiem, kas vedināja domāt, ka viņš spētu ar vienu sitienu nogalināt lāci. Kuiļa vienīgais apģērba gabals bija mezglots gurnauts, dažas rupja kaluma dzelzs plāksnes, ko kopā saturēja metāla gredzenu ķēdītes. Starp ragiem bija nostiprināts izliekts metāla disks, kam vajadzēja pasargāt galvvidu. Pakausī kuilim kūļājās zirgastē saņemtie garie, melnie mati.
Eragons juta, kā lūpas savelkas naida izteiksmē; viņam nācās savaldīties, lai neizrautu Zaroku un nemestos pretī nācējam. Taču, par spīti šīm sajūtām, viņš nespēja neapbrīnot urgļa bezbailību, tam vienatnē, bez kādiem ieročiem ienākot ienaidnieka armijas nometnē. Turklāt jauneklis pārsteigts atklāja, ka kuiļa prāts ir pamatīgi aizsargāts.
Kad urglis apstājās netālu no paviljona, neuzdrošinādamies pienākt vēl tuvāk, Nasuada pavēlēja saviem sargiem apsaukt pūli, lai tas apklustu. Visi vērās uz milzeni, prātodami, ko gan viņš tagad darīs.
Urglis pacēla mezglotās rokas pret debesīm, dziļi ieelpoja, un tad, pavēris muti, ieaurojās, it kā vērstos pie Nasuadas. Nākamajā acumirklī pret viņu pacēlās zobenu mežs, taču kuilis nelikās par tiem ne zinis un turpināja rēkt, līdz viss gaiss no plaušām bija izkliegts. Tad viņš paskatījās uz Nasuadu, pat nemanīdams cilvēku simtus, kas neapšaubāmi alka sakapāt viņu sīkos gabaliņos, un tad dobjā balsī norūca: Kāpēc tāda nodevība, Nakts Mednieces kundze? Man tika solīta drošība. Vai cilvēki tik viegli lauž doto vārdu?
Pieliecies tuvāk Nasuadai, viens no viņas virsniekiem sacīja:
- Pavēlniec, ļaujiet viņu sodīt par tādu nekaunību. Kad būsim viņam iemācījuši, ko nozīmē cieņa, tad jūs varēsiet uzklausīt, kas šim sakāms, lai kas tas būtu.
Eragons labprāt būtu paklusējis, taču zināja, ka viņam ir pienākums dalīties zināšanās ar Nasuadu un vārdeniem, tāpēc jauneklis noliecās viņai pie pašas auss un čukstus sacīja: Neuztver to kā apvainojumu. Tā urgļi sveicina savus karavadoņus. Parasti šādās reizēs viņi triecas viens pret otru ar pierēm, taču pieļauju, ka tu to negribēsi izmēģināt.
- Vai to tev iemācīja elfi? viņa nomurmināja, neatraudama skatienu no gaidošā kuiļa.
- Jā, elfi.
- Ko vēl tu no viņiem uzzināji par urgļiem?
- Daudz ko, viņš negribīgi atzina.
Tad Nasuada uzrunāja kuili un arī savus vīrus, kas mīņājās milzenim aiz muguras: Vārdeni nav tādi meļi kā Galbatorikss un Impērija. Saki, kas tev sakāms. Kamēr starp mums valda pamiers un mēs vedam sarunas, tev nav no kā baidīties.
Urglis nokrekšķējās un paslēja kaulaino zodu augstāk, atklādams kaklu; Eragons atcerējās, ka šis bija īpaši draudzīgs žests. Urgļu rasē galvas noliekšanu uzskatīja par lielākajiem draudiem, jo tas nozīmēja, ka urglis taisās uzbrukt ar ragiem. Es esmu Nārs Garžvogs no bolveku cilts. Es runāju savas tautas vārdā.
- Likās, ka viņš apzelē katru vārdu, pirms izgrūst to pāri lūpām.
- Urgļus neieredz vairāk par visām citām rasēm. Elfi, rūķi, cilvēki visi mūs medī, dedzina, padzen no mūsu mājām.
- Tam ir savs iemesls, Nasuada ieminējās.
Garžvogs pamāja. Tam ir iemesls. Mūsu ļaudīm patīk karot. Taču cik gan bieži mums uzbrūk tikai tāpēc, ka uzskata mūs par neglītiem? Arī jūs mūsu acīs neesat nekādi skaistuļi. Kopš Jātnieku krišanas mūsu skaits ir krietni vairojies. Urgļu ciltis tagad ir tik lielas, ka liesā zeme, uz kuras mītam, vairs nespēj mūs pabarot.
- Vai tāpēc jūs noslēdzāt darījumu ar Galbatoriksu?
-Jā, Nakts Mednieces kundze. Viņš solīja mums dāsnāku zemi, ja mēs nogalināsim viņa ienaidniekus. Taču karalis mūs piekrāpa. Viņa ugunsmatu šamanis Durza samaitāja mūsu virsaišu prātus un piespieda ciltis darboties kopīgi, kaut starp urgļiem tā nav pieņemts. Kad rūķu caurajā kalnā mēs to beidzot aptvērām, mūsu valdniece, ko dēvē par herndālu, aizsūtīja manu bērnu māti pie Galbatoriksa, lai pieprasītu paskaidrojumus par tādu izrīkošanos ar mums. Garžvogs papurināja tik loti dīvaino galvu. Viņa nepārnāca. Mūsu dižākie teķi krita Galbatoriksa labad, bet tad viņš mūs pameta kā salauztu zobenu. Viņš ir drajl, viņš ir bezragu nodevējs ar čūskas mēli. Nakts Mednieces kundze, tagad mūsu rindas ir kļuvušas retākas, bet, ja tu to ļausi, mēs kausimies tavā pusē.
- Kāda ir cena? Nasuada vaicāja. Jūsu Herndāla droši vien gribēs kādu atlīdzību?
- Mēs gribam asinis. Galbatoriksa asinis. Un, ja Impērija kristu, mēs gribētu, lai tu ierādi mums zemi, kur dzīvot un vairoties, lai nākotnē vairs nebūtu jākaro.
Nasuadas sejas izteiksme ļāva Eragonam paredzēt viņas lēmumu, vēl pirms pār vārdenu pavēlnieces lūpām bija izskanējis pirmais vārds. Laikam to pašu nojauta arī Jormundurs, jo viņš pieliecās pie pavēlnieces un pusbalsī sacīja: Nasuada, tu nedrīksti tā rīkoties. Tas ir pretrunā ar lietu dabisko kārtību.
- Daba nepalīdzēs mums pieveikt Impēriju. Mums ir vajadzīgi sabiedrotie.
- Karavīri dezertēs, ja viņus spiedīs karot kopā ar urgļiem.
- Ar to mēs tiksim galā. Eragon, vai viņi turēs doto vārdu?
- Tikai tik ilgi, kamēr mums būs kopīgs ienaidnieks.
Spēji pamājusi, Nasuada atkal ierunājās pilnā balsī: Lieliski, Nār Garžvog. Tu ar saviem karotājiem vari apmesties mūsu armijas labajā spārnā, mazliet nostāk no mūsu galvenajiem spēkiem, un tad mēs varam apspriest vienošanās nosacījumus.
-Ahgrat ukmar, kuilis noņurdēja, uzsizdams ar dūrēm sev pa pieri. Tu, Nakts Medniec, esi vieda herndāla.
- Kāpēc tu mani tā dēvē?
- Par herndālu?
- Nē, par Nakts Mednieci.
Garžvoga rīklē atskanēja kas līdzīgs rukšķienam Eragonam likās, ka tie varētu būt smiekli. Par Nakts Mednieku mēs sākumā nosaucām tavu tēvu, jo viņš medīja mūs tumšajos gaiteņos zem rūķu kalna, un arī viņa tumšās ādas dēļ. Tu esi viņa cienīga pēctece un cienīga viņa vārda mantiniece. Tad kuilis pagriezās un devās ārā no nometnes.
Piecēlusies kājās, Nasuada pasludināja: Ikviens, kurš uzbruks urgļiem, tiks sodīts tā, it kā būtu uzbrucis savējiem. Raugiet, lai šī ziņa tiek nodota visām vienībām.
Tiklīdz viņa bija nodevusi šo pavēli, Eragons ieraudzīja, ka, apmetnim plīvojot vējā, straujiem soļiem tuvojas karalis Orins. Piesteidzies mazliet tuvāk, viņš iesaucās: Nasuada! Vai tiesa, ka tu tikies ar urgli? Kāpēc tu tā rīkojies, un kāpēc man par to nepaziņoja ātrāk? Es nesaprotu…