Taču karali pārtrauca kāds sargkareivis, kurš izskrēja no telšu mudžekļa un iesaucās: Tuvojas jātnieks no Impērijas nometnes!
Jau nākamajā mirklī karalis Orins bija aizmirsis visus pārmetumus un aizsteidzās pakaļ Nasuadai, kas straujiem soļiem devās uz armijas priekšējo līniju pusi. Viņiem sekoja savs simts cilvēku. Nevēlēdamies spaidīties pūlī, Eragons uzrausās mugurā Safirai un ļāva viņai nogādāt savu Jātnieku līdz mērķim.
Kad pūķis apstājās pie uzbērumiem, ierakumiem un zemē sadzītajiem noasinātajiem mietiem, kas sargāja vārdenu pozīcijas, Eragons ieraudzīja vientuļu jātnieku, kas mežonīgos auļos triecās pāri neitrālajai joslai. Viņam virs galvas zemu riņķoja maitasputni, lai noskaidrotu, vai gadījumā gaidāmo dzīru galdā nav parādījušās uzkodas.
Jardus trīsdesmit no brustvēra jātnieks pievilka melnā ērzeļa grožus, saglabādams iespējami lielāko attālumu starp sevi un vārdeniem. Tad viņš nokliedza savu ziņojumu: Atsakoties no karaļa Galbatoriksa piedāvātajiem saprātīgajiem padošanās noteikumiem, jūs esat nolēmuši sevi nāvei. Pārrunas tiek pārtrauktas. Draudzības roka pārtop kara dūrē! Ja kādā no jums vēl mājo bijāšana pret mūsu likumīgo valdnieku, visgudro un visspēcīgo karali Galbatoriksu, tad bēdziet! Lai neviens nestājas mums ceļā, kad mēs dosimies šķīstīt Alagēziju no visiem likumpārkāpējiem, nodevējiem un musinātājiem. Un, kaut gan tas sāpina mūsu karali jo viņš zina, ka uz visiem šiem dumpjiem vienkāršos ļaudis samusina vīlušies un apmāti vadoņi, mēs šķīstīsim nelikumīgi pašpasludināto valsteli, ko mēdz dēvēt par Surdu, un pievienosim taisnīgā karaļa Galbatoriksa valdījumiem, jo tikai viņš dienu un nakti pūlas savas tautas labā. Tāpēc bēdziet, es saku, vai piedzīvosiet jūsu ziņneša likteni.
Ar šiem vārdiem jātnieks atraisīja auduma maisu un izvilka nocirstu galvu. Viņš pasvieda to gaisā un noskatījās, kā baisais priekšmets nokrīt starp vārdeniem, tad pagrieza savu ērzeli, iecirta tam sānos piešus un aiztraucās uz Galbatoriksa armijas melno rindu pusi.
Vai man viņu nogalināt? Eragons jautāja.
Nasuada papurināja galvu. Drīz mums būs iespēja atriebt viņa nāvi. Es neapgānīšu sūtņu neaizskaramības likumu pat tad, ja Impērija to darīs.
-Kā tu… Pēkšņi Eragons pārsteigumā iekliedzās un pieķērās Safiras kaklam, lai nenokristu no pūķa muguras, jo viņa saslējās pakaļkājās un uzlika priekšķetnas uz zaļganās zemes vaļņa. Pavērusi žokļus, Safira izgrūda garu, dobju rēcienu gluži kā Garžvogs, tikai šis rēciens izskanēja kā nepiekāpīgs izaicinājums viņu ienaidniekiem, kā brīdinājums par dusmām, ko Impērija bija sējusi viņu sirdīs, un kā cīņā sauciens ikvienam, kas ienīda Galbatoriksu.
Pastardienas bazūnēm līdzīgā balss tā pārbiedēja ziņneša auļotāju, ka tas parāvās sāņus, paslīdēja uz nokaitētās zemes un nogāzās uz sāniem. Kareivis izlidoja no segliem un iekrita vienā no kvēlošajām iedobēm, no kuras tajā pašā mirklī uzšāvās zaļas liesmas. Nelaimīgais izgrūda tik briesmīgu kliedzienu, ka Eragona pakausim pārskrēja tirpas, tad kliedziens aprāvās un upuris vairs neizdvesa ne skaņas.
Putni sāka laisties lejup.
Vārdeni uzgavilēja Safiras panākumam. Pat Nasuada atļāvās tik tikko jaušami pasmaidīt. Tad viņa sasita plaukstas un sacīja: Manuprāt, viņi uzbruks rīt no rīta. Eragon, sapulcini Duvrangragātu, un sagatavojieties cīņai. Nākamās stundas laikā tu saņemsi manas pavēles. Uzlikusi roku uz Orina pleca, viņa vadīja karali atpakaļ nometnes dziļumā. Augstība, mums ir jāpieņem vairāki lēmumi. Man ir izstrādāts plāns, taču tā īstenošanai būs nepieciešama…
Lai viņi nāk, ierunājās Safira. Viņas astes galiņš raustījās kā kaķim, kas uzglūn žurkai. Viņi visi sadegs.
RAGANAS VIRUMS
Pāri Liesmojošajam līdzenumam bija nolaidusies nakts. Necaurspīdīgu dūmu jumts aizsedza mēnesi un zvaigznes, atstādams zemi piķa melnā tumsā, kuru ik pa brīdim caurdūra degošās kūdras pēkšņi uzplaiksnījumi un tūkstošiem lāpu, kas tika aizdegtas abās armijas nometnēs. Eragonam, kurš stāvēja netālu no vārdenu priekšējām līnijām, Impērijas telšu pozīcijas atgādināja plandošu oranžu liesmu ligzdu, kas pletās veselas pilsētas plašumā.
Piesprādzējis pēdējo bruņu sastāvdaļu pūķa astei, Eragons aizvēra acis, lai labāk justu Duvrangragātas burvjus. Viņam vajadzēja iemācīties atrast tos jebkurā mirklī, jo vēlāk viņa dzīvība būs atkarīga no spējas ātri un efektīvi sazināties ar palīgiem. Savukārt magiem vajadzēja iemācīties pazīt Eragona prāta pieskārienu, lai neatgrūstu to brīdī, kad jauneklim būtu vajadzīgs Duvrangragātas atbalsts.
Eragons pasmaidīja un sacīja: Sveiks, Orik. Tad viņš atvēra acis, lai sagaidītu rūķi, kas rāpās augšup pa nelielo klintsbluķi, uz kura bija apmeties Eragons ar pūķi. Oriks bija tērpies pilnās bruņās un kreisajā rokā nesa savu no urgļa ragiem pagatavoto loku.
Notupies līdzās Eragonam, rūķis norausa no pieres sviedrus un papurināja galvu. Kā tu zināji, ka tas esmu es? Es lietoju aizsardzību.
Katra apziņa ir citāda, Safira paskaidroja. Tās atšķiras, tāpat kā atšķiras divas balsis.
Skaidrs.
Eragons apvaicājās: Kas tevi dzina šurp nakts melnumā?
Oriks paraustīja plecus. Likās, ka tev šajā drūmajā naktī varētu noderēt kāda sabiedrība. Jo īpaši tāpēc, ka Arja ir aizņemta citur, bet kaujā kopā ar tevi nebūs Murtaga.
"Jā, viņa plecs man noderētu," Eragons nodomāja. Murtags bija vienīgais cilvēks, kurš izveicībā ar zobenu neatpalika no
Eragona, vismaz līdz Agaeti Blodhren naktī piedzīvotajām pārvērtībām. Divcīņas ar draugu bija viens no nedaudzajiem prieka brīžiem laikā, ko viņi abi pavadīja kopā. "Es labprāt atkal pacīnītos ar tevi, vecais draugs!"
Atmiņas par to, kā Murtags aizgāja bojā, urgļu aizvilkts pazemē pie Farthenduras, lika Eragonam atzīt stindzinošu patiesību: lai cik dižs karotājs tu būtu, ļoti bieži tīra nejaušība izšķīra, kurš karā izdzīvo un kurš karā krīt.
Sajuzdams Eragona noskaņojumu, rūķis uzsita jauneklim uz pleca un noteica: Viss būs kārtībā. Iedomājies, kā jūtas ienaidnieka karavīri, zinot, ka drīz vien viņiem būs jāstājas pretī tev\
Eragons pateicīgi pasmaidīja. Es priecājos, ka tu atnāci.
Orika degungals piesarka, un viņš nolaida skatienu, neveikli grozīdams loku mezglainajās rokās. Ak, ko nu tur, viņš norūca, Hrotgaram diez ko nepatiktu, ja es ļautu kam nelāgam notikt ar tevi. Turklāt mēs taču esam audžubrāļi, ko?
Safira ar Eragona starpniecību pavaicāja: Kur ir pārējie rūķi ? Vai tad tu viņus nekomandē?
Orika acis iedzirkstījās. Kā tad ne! Un viņi drīz vien piebiedrosies mums. Ņemot vērā, ka Eragons ir Durgrimstu Ingeituma loceklis, mums pienākas cīnīties pret Impēriju visiem kopā. Tādējādi jūs abi būsiet labāk pasargāti un varēsiet visu uzmanību veltīt Galbatoriksa burvju meklēšanai, nevis uztraukties par parastu kareivju uzbrukumiem.
- Prātīga doma. Paldies tev!
Priecīgs par uzslavu, Oriks samulsis kaut ko nesakarīgi nomurmināja. Tad Eragons vaicāja: Ko tu domā par Nasuadu un urgļiem?
- Viņa izdarīja pareizu izvēli.
- Tātad tu viņai piekriti?!
- Piekrītu gan. Arī man tie briesmoņi nepatīk, taču lēmums bija pareizs.
Iestājās klusums. Eragons sēdēja, atspiedies pret Safiru, un centās apvaldīt arvien pieaugošo nemieru. Minūtes vilkās kā gliemeži. Viņam bezgalīgās gaidas pirms kaujas likās tikpat saspringtas kā pati kauja. Jauneklis ieeļļoja Safiras seglus, notīrīja no bruņukrekla pāris rūsas traipiņu un tad turpināja darboties ar Duvrangragātas burvju prātiem, lai kaut kā nosistu laiku.