Eragona muguru pāršķēla neciešamas sāpes, un viņš bezsamaņā sabruka līdzās pūķa astei.
REKVIĒMS
Mosties, Knurlhiem! Tagad nav vaļas gulēt. Visi pulcējas pie vārtiem, un bez mums viņi nesāks. Eragons ar milzu pūlēm atvēra acis, apzinādamies, ka sāp galva un smeldz viss ķermenis. Viņš gulēja uz auksta akmens galda. Ko? Sajutis mutē nelāgu garšu, viņš saviebās.
Oriks paraustīja savu brūno bārdu. Ažihada izvadīšana. Mums tajā ir jāpiedalās!
- Nē, es jautāju, kā tu mani tikko uzrunāji! Viņi vēl arvien atradās svinību zālē, taču tā bija tukša, izņemot viņu, Oriku un Safiru, kura gulēja uz sāniem starp diviem galdiem. Viņa sagrozījās un pacēla galvu, pavērdamās apkārt ar miegainām acīm.
- Akmensgalva! Es nosaucu tevi par Akmensgalvu, jo jau stundu cenšos tevi pamodināt.
Eragons pieslējās sēdus un noslīdēja no galda. Prātā pazibēja vakardienas notikumu fragmenti. Safira, kā tu jūties ? viņš vaicāja, grīļīgi pieiedams pie pūķa.
Pūķis pagrozīja galvu, pārlaida ar spilgti sarkano mēli pār zobiem kā kaķis, kas apēdis kaut ko nelāgu. Laikam esmu vienā gabalā… Kreisais spārns uzvedas mazliet dīvaini. Iespējams, es vakar uz tā nokritu. Un manā galvā ir ieurbies tūkstotis karstu bultu.
- Vai kāds cieta, kad Safira nokrita? norūpējies vaicāja Eragons.
No rūķa varenā krūškurvja izsprāga sirsnīgu smieklu šalts. Tikai tie, kuri smiedamies novēlās no krēsliem. Pūķis, kurš piedzeras un tad mēģina paklanīties! Esmu pārliecināts, ka par šo notikumu dziedās ne vienu vien desmitgadi. Safira izlocīja spārnus un stīvi uzgrieza viņiem muguru. Mēs nospriedām, ka atstāsim tevi, Safira, tepat, jo nespējām izkustināt no vietas. Pavārs bija drausmīgi uztraucies viņam bija bail, ka tu varētu izdzert visu viņa labāko alu, ne tikai tās četras mucas, kuras pieveici.
Un tu mani toreiz kaunināji par dzeršanu! Ja es izdzertu četras mucas, es būtu pagalam!
Protams! Jo tu neesi pūķis.
Oriks iespieda Eragonam rokās drēbju saini. Te būs, uzvelc šīs. Būs vairāk piemērotas bērēm nekā tavas pašreizējās drānas. Bet pasteidzies gan mums nav daudz laika. Eragons žigli uzrāva atnesto apģērbu baltu, gaisīgu kreklu ar saitītēm piedurkņu galos, sarkanu, ar zelta tresēm un izšuvumiem rotātu vesti, tumšas bikses, melnus, spožus zābakus, kuru papēži klaudzēja uz akmens grīdas, un plīvojošu apmetni, kas zem zoda bija jāsastiprina ar dārgakmeņiem rotātu saktu. Ierastās ādas siksnas vietā Zaroks bija piestiprināts pie greznas jostas.
Eragons apslacīja seju ar ūdeni un mēģināja pieglaust matus. Oriks steidzināja abus ar Safiru uz zāles durvju pusi un tālāk uz Troņheimas dienvidu vārtiem. Tur sāksies ceremonija, rūķis paskaidroja, par spīti paīsajām, resnajām kājām pārvietodamies pārsteidzoši ātri, jo tajā vietā pirms trijām dienām apstājās procesija ar kritušo Ažihadu. Ceļu līdz kapam nedrīkst pārtraukt, citādi viņa gars neradīs miera.
Savāda ieraža, ieminējās Safira.
Eragons viņai piekrita, ievērodams tikko manāmu grīļošanos pūķa gaitā. Kārvahallā mirušos parasti apglabāja paša sētā vai, ja viņi bija dzīvojuši ciematā, tad nelielā kapsētā. Vienīgie izvadīšanas rituāli bija norunātas dzejas rindas no noteiktām balādēm un bēru mielasts, kuru pēc tam sarīkoja radiniekiem un draugiem. Vai tu izturēsi bēres? viņš apvaicājās, kad Safira atkal sagrīļojās.
Vina uz mirkli saviebās. Izturēšu un izturēšu arī Nasuadas >
iecelšanu, bet tad gan man vajadzēs pagulēt. Kaut velns parautu to miestiņu!
Atkal uzrunādams Oriku, Eragons vaicāja: Kur apglabās Ažihadu?
Oriks palēnināja soli un piesardzīgi palūkojās uz Eragonu. Paīso jautājumu starp klaniem bija pamatīga villošanās. Kad nomirst rūķis, mēs uzskatām, ka viņa ķermenis ir jāieslēdz akmenī, citādi viņš nekad nevarēs pievienoties saviem senčiem… Tas ir sarežģīti, un vairāk izklāstīt es nerūķim nedrīkstu… bet mēs darām visu iespējamo, lai nodrošinātu šādu apglabāšanu. Ģimene vai klans krīt kaunā, ja ļauj kādam no savējiem atdusēties vienkāršākā iezī.
Zem Farthenduras ir izcirsti kambari, kuros atdusas visi tie knurlani, visi rūķi, kuri ir miruši šeit. Turp aiznesīs arī Ažihadu. Nav iespējams viņu ieslēgt akmenī kā daždien rūķi, jo viņš ir cilvēks, taču viņam ir atvēlēta īpaša niša. Tur vārdeni varēs viņu apmeklēt, netraucējot mūsu svēto grotu mieru, un Ažihads saņems pelnīto godu.
- Jūsu karalis vārdenu labā ir paveicis ļoti daudz, Eragons atzina.
- Ir rūķi, kuri uzskata pārāk daudz.
Pirms pamatīgajiem vārtiem, kuri bija pacelti ar neredzamu ķēžu palīdzību, ielaižot pazemē blāvo dienasgaismu, kas ieplūda no Farthenduras, viņi ieraudzīja rūpīgi izkārtojušos kolonnu. Tās priekšgalā uz balta, sešu melnās bruņās tērpušos vīru nestas marmora plātnes gulēja Ažihads. Nelaiķim galvā bija ar dārgakmeņiem nosēta bruņucepure. Rokas bija saliktas kopā uz krūtīm virs atsegtā zobena ziloņkaula spala. Pārējo zobenu, kā arī Ažihada vidukli un kājas sedza vairogs. Sudraba bruņukrekls, kas atgādināja kopā savītus mēnesstaru gredzenus, klāja viņa locekļus un gūlās krokās uz plātnes.
Tūlīt aiz nelaiķa stāvēja Nasuada nopietna, tērpusies sabuļādās, staltu stāju, tomēr viņas seju slacīja asaras. Mazliet sāņus stāvēja Hrotgars tumšās drānās, tad Arja, Vecajo padome ar notikumam piemērotām skumjām sejas izteiksmēm un tālāk garum gara sērotāju virkne, kas stiepās labu jūdzi aiz Troņheimas.
Ikvienas durvis un vārtrūme četrus stāvus augstajā gaitenī, kas veda uz Troņheimas galveno zāli, bija vaļā, un tajās pulcējās tiklab rūķi, kā cilvēki. Parādoties Safirai un Eragonam, garie vimpeļi, kas nokarājās starp pelēkajām sejām, nošūpojās nopūtu un čukstu vilnī.
Jormundurs pamāja, lai nācēji pievienojas viņiem. Cenzdamies neizjaukt procesiju, Eragons un Safira izlīkumoja starp sērotājiem un nostājās līdzās Jormunduram, pa ceļam izpelnījušies nosodošu skatienu no Sabrejas. Oriks nostājās līdzās Hrotgaram.
Viņi turpināja gaidīt, Eragons gan nezināja, ko tieši.
Visi lukturi bija daļēji aizsegti, tāpēc visapkārt valdīja vēsa krēsla, piešķirdama notiekošajam spocīgu gaisotni. Šķita, neviens nedz pakustas, nedz elpo: uz īsu mirkli Eragons iedomājās, ka viņi visi ir mūžībā sastingušas statujas. No katafalka uz krēslainajiem griestiem vijās viena vienīga dūmu strūkliņa no kvēpināmo zāļu trauka, uzvēdīdama ciedra un kadiķa smaržu. Tā bija vienīgā kustība gaitenī mutuļojošā lente meta līganus līkločus te uz vienu, te uz otru pusi.
Dziļi Troņheimā atskanēja bungu dārdiens. Bomm. Skanīgais, zemais troksnis likās novibrējam sērotāju kaulos, likdams nodrebēt visam pilsētkalnam un piepildīdams to ar atbalsi kā milzīgu akmens zvanu.
Procesija sāka kustēties.
Bomm. Pēc otrā sitiena pirmajām bungām pievienojās vēl vienas, un katrs to sitiens neapturami vēlās cauri gaitenim. Skaņas spēks virzīja viņus uz priekšu majestātiskā ritmā, piešķirdams katram solim notikumam atbilstošu nozīmi, mērķi un nopietnību. Šajā soļu un bungu ritmā nebija vietas nevienai pašai domai, tikai emociju kāpinājumam, ko bungas prasmīgi uzbūra, likdamas gan asarām saskriet acīs, gan pildīdamas sirdis ar saldi rūgtu prieku.
Bomm. Kad gaitenis beidzās, Ažihada nesēji, pirms ieiet galvenajā zālē, apstājās zem oniksa kolonnām. Eragons ievēroja, ka, ieraugot Isidara Mitrimu, rūķi kļūst vēl nopietnāki.
Bomm.
Procesija virzījās cauri kristāla kapsētai. Milzu zāles vidū slējās gigantisku šķembu loks, kas ieskāva āmura un piecstaru zvaigžņu inkrustācijas. Daudzas lauskas bija lielākas par Eragona pūķi Safiru. Safīra zvaigznes stari vēl arvien mirdzēja fragmentos, un uz dažiem no tiem varēja manīt izgrebtās rozes ziedlapiņas.