Bija pagājusi vairāk nekā stunda, kad viņš pārtrauca iesākto nodarbi, jo sajuta, ka pāri neitrālajai zonai starp armijām tuvojas divas būtnes. Andžela? Solembums? Apjucis un satraukts, viņš pamodināja piemigušo Oriku un pastāstīja, ko bija pamanījis.
Rūķis sarauca pieri un izvilka aiz jostas aizbāzto kara cirvi.
- Es to zālīšu sievu esmu saticis vien pāris reižu, taču viņa neatgādināja tādu, kas varētu mūs nodot. Viņa jau desmitiem gadu ir labi ieredzēta vārdenu vidū.
- Tomēr mums vajadzētu noskaidrot, ko viņa tur darīja, Eragons uzstāja.
Viņi kopā devās cauri nometnei, lai pārtvertu nācējus, kad tie sasniedza nocietinājumus. Drīz vien lāpu mestajā gaismā, sīkā riksītī skriedama, parādījās Andžela, bet viņai pa pēdām sekoja Solembums. Ragana bija ietinusies garā, tumšā apmetnī, kas ļāva viņai pilnībā saplūst ar apkārtni. Liekot lietā gluži neticamu žirgtumu, spēku un lokanību, viņa pārvarēja vairākus rūķu uzbūvētos brustvērus, te pieķerdamās kādam no mietiem, te pārlēkdama pāri grāvim un visbeidzot strauji noskriedama pa pēdējā uzbēruma stāvo kranti, zāļu sieva elsodama apstājās līdzās Safirai.
Atmetusi atpakaļ kapuci, Andžela priecīgi pasmaidīja. Sagaidītāji! Cik patīkami! Kamēr viņa bilda šos vārdus, kaķacis nodrebēja pie visām miesām un viņa kažokam pārskrēja savāds vilnis. Tad parādības apveids izplūda, it kā to būtu pārklājis saduļķots ūdens, līdz Solembuma aprises atkal kļuva skaidrākas, tikai tagad viņu priekšā stāvēja kails zēns ar pinkainiem matiem. Andžela iebāza roku maisā, kas karājās viņai pie jostas, un padeva kaķacim bērna kamzoli un bikses, kā arī mazu, melnu dunci, kuru viņš izmantoja kaujā.
- Ko jūs tur darījāt? Oriks vaicāja, ar aizdomīgu skatienu pētīdams zāļu sievu un viņas pavadoni.
- Šo un to.
- Labāk pastāstiet, ko tieši, Eragons uzstāja.
Andželas sejā iegūla skarbāki vaibsti. Ko tad tā? Vai jūs neuzticaties mums ar Solembumu? Kaķacis atieza asos zobus.
- Laikam jau ne līdz galam, Eragons atzina, tikko jaušami pasmaidīdams.
- Prātīgi darīts, Andžela noteica un paplikšķināja jauneklim pa vaigu. Dzīvosi ilgāk. Ja nu reiz jūs gribat zināt, tad es darīju visu, kas manos spēkos, lai palīdzētu pieveikt Impēriju, vienīgais, manā paņēmienu klāstā diemžēl nav aurošanas un skraidīšanas apkārt ar zobenu rokā.
- Varbūt tu mums tomēr atklāsi, kādi ir tavi paņēmieni?
Zāļu sieva brīdi neko neteica, jo bija aizņemta, salokot
apmetni ciešā vīstoklī un noglabājot to maisiņā pie jostas. Es labprāt paturētu tos pie sevis. Cerēju, ka tas kļūs par pārsteigumu. Turklāt ilgi gaidīt jums nenāksies. Viss sāksies pēc pāris stundām.
Oriks paraustīja bārdu. Kas sāksies? Ja tu nespēj dot skaidru atbildi, mums nāksies vest tevi pie Nasuadas. Varbūt viņa spēs izdabūt no tevis ko jēdzīgu.
- Nav jēgas vilkt mani pie pavēlnieces, Andžela atmeta ar roku. Tieši viņa man atļāva šķērsot frontes līniju.
- Tā tu saki, nu jau diezgan naidīgi norūca Oriks.
- Un arī es tā saku, Nasuada piebilda, pienākdama no aizmugures, bet Eragons jau bija jutis viņas tuvošanos. Tāpat viņš bija jutis, ka kopā ar vārdenu pavēlnieci ir četri kuiļi, to starpā arī Garžvogs. Saviebies viņš pagriezās pretī nācējiem, nemaz nemēģinādams slēpt nepatiku par urgļu klātbūtni.
- Pavēlniec, Eragons nomurmināja.
Orikam ar savaldīšanos veicās sliktāk viņš, sirdīgi nolamājies, atsprāga atpakaļ un mēģināja izraut savu kara cirvi. Rūķis gan uzreiz aptvēra, ka viņiem neviens negrasās uzbrukt, un strupi sasveicinājās ar Nasuadu. Taču Orika roka neaizklīda tālu no ieroča kāta, bet skatiens nenolaidās no milzīgajiem urgļiem. Andželu Nasuadas pavadoņi, šķiet, neuztrauca. Zāļu sieva nosvērti sasveicinājās ar savu pavēlnieci, tad uzrunāja urgļus viņu pašu asajā valodā, tā sagādājot kuiļiem acīmredzamu prieku.
Nasuada pavilka Eragonu sāņus, lai pārmītu dažus vārdus zem četrām acīm. Tad viņa teica: Es vēlos, lai tu uz mirkli apvaldi savu nepatiku un novērtē to, ko tev tūlīt izklāstīšu, loģiski un saprātīgi. Vai tu to spēsi? Jauneklis stīvi pamāja. Lieliski. Es daru visu iespējamo, lai rīt mēs neciestu sakāvi. Taču tam, cik labi mēs cīnīsimies, cik prasmīgi es vadīšu vārdenus, vai pat tam, ka mēs izcīnīsim uzvaru, nebūs nekādas nozīmes, ja tu, viņa ar pirkstu sāpīgi iedūra Eragonam krūtīs, ~šajā kaujā iesi bojā. Vai to tu saproti? Eragons vēlreiz pamāja. Es nespēšu tevi aizsargāt, ja kaujas laukā parādīsies Galbatorikss. Ja tas tiešām notiks, tu stāsies viņam pretī vienatnē. Ja Duvrangragāta bija bezspēcīga pret tevi, viņi būs bezspēcīgi arī pret karali, un es nevaru viņus upurēt bez svarīga iemesla.
- Es kopš sākta gala zinu, Eragons sacīja, ka pretī Galbatoriksam man būs jāstājas vienam kopā ar Safiru.
Pār Nasuadas lūpām pārslīdēja skumjš smaids. Lāpas raustīgajā gaismā viņa likās pārguruši. Nu ko, nav iemesla meklēt nepatikšanas tur, kur to nav. Iespējams, Galbatoriksa te nemaz nav. Taču nelikās, ka vārdenu pavēlniece pati tic saviem vārdiem. Lai nu kā, es vismaz varu parūpēties, lai tu nemirtu no vēderā ietriekta zobena. Es dzirdēju, ko grasās darīt rūķi, un nodomāju, ka varētu pilnveidot viņu ieceri. Es lūdzu, lai Garžvogs kopā ar vēl trim teķiem uzņemas tavu apsardzi, tiesa, ar noteikumu, ka viņi piekrīt un to viņi arī izdarīja -, ka tu pārbaudi, vai viņu prātā neslēpjas nodevīgas domas.
Eragons sastinga. Tu nevari prasīt, lai es cīnos plecu pie pleca ar tiem briesmoņiem. Turklāt es jau pieņēmu rūķu piedāvājumu aizsargāt Safiru un sevi. Viņi apvainosies, ja noraidīšu viņu vēlmi un došu priekšroku urgļiem.
- Tad lai tevi sargā gan vieni, gan otri, Nasuada sacīja. Viņa krietnu brīdi pētīja Eragona seju, mēģinādama tur saskatīt kaut ko Eragonam neatminamu. Ak, Eragon. Es biju cerējusi, ka tu spēsi pacelties pāri savam naidam. Ko citu tu būtu darījis manā vietā? Kad Jātnieks neatbildēja, vārdenu vadone nopūtās. Ja kādam ir iemesls ienīst urgļus, tad tā esmu es. Tie nogalināja manu tēvu. Taču es nevaru ļaut tam ietekmēt manus lēmumus par to, kas ir vārdeniem labākais iespējamais risinājums… Vismaz pajautā Safiras viedokli, pirms atbildi. Es, protams, varu tev pavēlēt pieņemt urgļu aizsardzību, taču es labprāt tā nerīkotos.
Tu izturies muļķīgi, Safira piebilda.
Kas ir muļķīgi ? Tas, ka nevēlos, lai manu muguru sargā kuilis ?
Nē, mūsu šībrīža stāvoklī muļķīgi ir atteikties no palīdzības, lai kas to piedāvātu. Padomā pats. Tu lieliski zini, kā rīkotos Oromiss, un tu zini, ko viņš teiktu. Vai tad pat viņa viedoklim tu vairs neuzticies?
Viņam nevar būt taisnība pilnīgi visos jautājumos, Eragons turpināja spītēties.
Tas nav arguments… Ieklausies pats sevī un atbildi, vai man ir taisnība! Tu zini pareizo ceļu. Es justos vīlusies, ja tu nespētu saņemties un izvēlēties visiem labāko risinājumu.
Safiras un Nasuadas pierunāšana vēl vairāk nostiprināja Eragona gatavību nepiekrist šim piedāvājumam. Tomēr viņš apzinājās, ka citas izvēles viņam nav. Labi, lai viņi apsargā mani, bet tikai tad, ja neatradīšu viņu prātos neko aizdomīgu. Vai tu apsoli, ka pēc šīs kaujas vairs neliksi man cīnīties plecu pie pleca ar urgļiem?
Nasuada papurināja galvu. Es nevaru apsolīt to, kas var kaitēt vārdeniem. Tad viņa uz mirkli apklusa, bet pēc tam piebilda: -Akjā… Eragon?
- Jā, pavēlniec?
- Ja nu es kristu šajā kaujā, es esmu izvēlējusies tevi par savu pēcteci. Ja nu tas notiek, es ieteiktu ieklausīties Jormundura padomos viņam ir vairāk pieredzes nekā pārējiem Vecajo padomes locekļiem. Un es ceru, ka vislielāko vērību tu veltītu savu pavalstnieku labklājībai. Vai es izteicos gana skaidri?