Šī piebilde pārsteidza Eragonu. Viņas dzīvē pats svarīgākais bija vārdeni. Tāpēc Nasuadas lēmums nozīmēja visdziļāko uzticēšanos Eragonam. Vārdenu pavēlnieces pārliecība lika viņam izjust pazemību un aizkustinājumu; jauneklis nolieca galvu. Es censtos būt tikpat labs vārdenu pavēlnieks kā tu un Ažihads. Tas, Nasuada, man ir liels gods.
- Es to apzinos. Tad Nasuada pagriezās un piebiedrojās pārējiem.
Nasuadas vārdu pārņemts, Eragons juta, ka dusmas pamazām noplok, un lēnām atgriezās pie Safiras. Viņš nopētīja Garžvogu un pārējos urgļus, mēģinādams izprast to garastāvokli, taču kuiļu sejas vaibsti tik ļoti atšķīrās no ierastajām cilvēku, elfu un rūķu izteiksmēm, ka viņš spēja nojaust vien loti vispārīgas izjūtas. Un arī līdzjūtību pret urgļiem savā sirdī Eragons nespēja atrast. Viņa acīs tie bija plēsīgi dzīvnieki, kas viņu drīzāk nogalinātu, jo tie nebija spējīgi nedz uz mīlestību, nedz maigumu, pat ne uz patiesu saprātu. īsāk sakot, urgļi bija zemākas būtnes.
Dziļi jaunekļa prātā atskanēja Safiras čuksts: Esmu pārliecināta, ka Galbatorikss uzskata tieši tāpat.
Iespējams, šoreiz viņam ir pamatots iemesls, viņš norūca, cerēdams pārsteigt pūķi. Apvaldīdams pretīgumu, Eragons bilda:
- Nār Garžvog, man ir teikts, ka jūs, visi četri, esat piekrituši ielaist mani savos prātos.
- Tas tiesa, Ugunszoben. Nakts Mednieces kundze mums izstāstīja, kas būšot vajadzīgs. Mums ir liels gods cīnīties līdzās tādam varenam karavīram, kurš turklāt tik daudz ir paveicis mūsu labā.
- Ko tu ar to gribi teikt? Es esmu nogalinājis neskaitāmus tavus ciltsbrāļus. Taču tad Eragonam atmiņā nelūgts atausa fragments no kāda Oromisa vīstokļa. Viņš atcerējās lasījis, ka gan vīriešu, gan sieviešu dzimuma urgļu vietu sabiedrībā nosaka kaujā, un tieši šis ieradums, krietni biežāk nekā citi iemesli, bija pamatā vairumam sadursmju starp urgļiem un citām rasēm. Tātad, viņš aptvēra, ja urgļi apbrīnoja viņa varoņdarbus kaujā, tad bija gluži iespējams, ka tie pielīdzina viņu kādam no saviem kara virsaišiem.
- Nogalinot Durzu, tu atbrīvoji mūs no viņa varas. Mēs esam tavi parādnieki, Ugunszoben. Neviens no mūsu teķiem nekad neizaicinātu tevi, un, ja tu apciemotu mūsu namus, gan tevi, gan tavu pūķi, Liesmmēli, uzņemtu tā, kā neviens svešinieks nekad nav uzņemts.
Lai nu ko, bet pateicību Eragons nebija gaidījis, tāpēc pirmajā mirklī viņam to bija grūti aptvert. Nespēdams izdomāt neko citu, viņš noteica: Es to neaizmirsīšu. Tad jauneklis mirkli vēroja pārējos urgļus, līdz atkal pievērsās Garžvogam un tā dzeltenajām acīm. Vai esi gatavs?
Jā, Jātniek.
Kad Eragons iegāja Garžvoga apziņā, tas viņam atgādināja, kā viņa paša prātā ielauzās Dvīņi, kad viņš pirmo reizi ieradās Farthendurā. Iegrimdams urgļa būtībā, viņš drīz vien piemirsa toreizējās izjūtas. Meklējamās informācijas daba iespējama ļauna nodoma atrašana kaut kur Garžvoga pagātnē lika Eragonam pārsijāt kuiļa atmiņas vairāku gadu garumā. Atšķirībā no Dvīņiem jauneklis centās nenodarīt tīšas sāpes, tomēr arī pārlieku saudzīgs viņš nebija. Eragons manīja, kā, izjuzdams svešos pieskārienus, Garžvogs brīžam saraujas. Arī urgļa prāts, līdzīgi rūķu un elfu prātiem, atšķīrās no cilvēka prāta. Urgļa prāta uzbūves galvenās iezīmes bija nelokāmība un hierarhija to laikam noteica urgļu dalīšanās ciltīs -, bet kopumā prāts likās vienkāršs un raupjš, vardarbīgs un viltīgs, visnotaļ kā savvaļas dzīvnieka prāts.
Lai gan Eragons nemēģināja uzzināt vairāk par Garžvogu kā īpatni, jauneklis nespēja izvairīties no dažādiem urgļa dzīves notikumiem. Garžvogs nepretojās. Gluži pretēji likās, viņš labprāt atsauc atmiņā piedzīvoto, lai pārliecinātu Jātnieku, ka urgļi nav viņa asinsnaidnieki. Mēs nevaram atļauties vēl vienu Jātnieku, kurš dzivo ar domu, ka mūsu rase ir jāiznicina, Garžvogs sacīja. Skaties rūpīgāk, Ugunszoben, un pārliecinies, vai mēs patiesi esam tādi briesmoņi, par kādiem tu mūs uzskati…
Eragonam gar acīm zibēja tik daudz tēlu un sajūtu, ka vienā mirklī viņš teju apjuka: Garžvoga bērnība kopā ar citiem viņa saimes bērniem pussagruvušā ciematiņā kaut kur dziļi Kores sirdī; māte, kas ķemmē viņam matus ar briežraga ķemmi un klusiņām dzied; Garžvogs mācās medīt briežus un citus meža zvērus ar kailām rokām; viņš izaug lielāks un lielāks, līdz kļūst skaidrs, ka viņa dzīslās plūst senā asins un viņa augums pārsniegs astoņas pēdas, tā padarot viņu par kuili; daudzi duči izaicinājumu gan paša mestie, gan pieņemtie, bet visi uzvarēti; tad došanās projām no dzimtā ciemata, lai meklētu slavu, kas ļautu viņam kopoties; tas, kā viņš pamazām iemācās ienīst pasauli, neuzticēties tai un baidīties -jā, baidīties no likteņa, kas bija nolēmis viņa rasi iznīcībai; tad sekoja kauja pie Farthenduras; atklājums, ka Durza viņus ir pievīlis un izmantojis; un atklāsme, ka viņu vienīgā cerība uz labāku dzīvi liek aizmirst par pretrunām, atrast kopīgu valodu ar vārdeniem un gāzt Galbatoriksu. Nekas neliecināja, ka Garžvogs varētu melot.
Eragons nespēja aptvert tikko redzēto. Atrāvies no Garžvoga prāta, viņš iegāja pārējo triju urgļu apziņā. To atmiņas apstiprināja Garžvoga prātā redzēto. Viņi nemēģināja slēpt reizes, kad bija nogalinājuši cilvēkus, taču tas bija noticis pēc Durzas pavēles laikā, kad burvis valdīja pār urgļu apziņu, vai arī reizēs, kad notika sadursmes ar cilvēkiem, cīnoties par pārtiku vai zemi. Mēs darījām to, ko mums vajadzēja darīt, lai mūsu saimes izdzīvotu, viņi paskaidroja.
Kad Eragons bija beidzis, viņš klusēdams stāvēja Garžvoga priekšā un aptvēra, ka urgļa ciltskoks ir īsteni karalisks. Jauneklis aptvēra, ka Garžvogs ir lielisks komandieris un tikpat izcils domātājs un filozofs kā Oromiss, tikai neizglītots. Katrā ziņā, viņš ir apdāvinātāks par mani, Eragons atzina Safirai. Kā cieņas apliecinājumu atsedzis kaklu, Jātnieks skaļi sacīja: Nār Garžvog, pirmo reizi saprazdams titula "nārs" neticami augsto vietu urgļu sabiedrībā. Es lepojos, ka būsiet man līdzās. Tu vari paziņot herndālai, ka tik ilgi, kamēr urgļi turēs doto vārdu un nevērsīs savus ieročus pret vārdeniem, arī es nepacelšu pret jums roku. Eragons gan šaubījās, ka varētu pienākt brīdis, kad viņam kāds urglis patiktu, taču dzelžainā pārliecība par aizspriedumu pamatotību, kas vēl pirms pāris brīžiem bija aptumšojusi viņa prātu, tagad likās nožēlojama un nekavējoties aizmirstama, ja viņš vēlējās palikt godīgs pats pret sevi.
Safira piešāva aso mēli jaunekļa rokai, likdama bruņukrekla gredzeniem nožvadzēt. Ir vajadzīga liela drosme, lai atzītu, ka tev nebija taisnība.
To dara tikai tad, ja baidās izskatīties muļķīgi, bet es taču izskatītos daudz muļķīgāk, ja mēģinātu tverties pie kļūdaina pieņēmuma.
Klau, mazais, tu tikko izteici prātīgu domu. Par spīti zobgalībai pūķa balsī, viņš tur saklausīja arī sirsnīgu lepnumu par to, ko tikko bija izdarījis.
- Kā jau teicu, mēs esam tavi parādnieki, Ugunszoben, Garžvogs atkārtoja. Viņš un pārējie urgļi pacēla roku un piespieda dūri pie izcilnajām pierēm.
Eragons juta, ka Nasuada labprāt uzzinātu vairāk par tikko notikušo, taču savaldījās. Lieliski. Tagad, kad šī vienošanās ir panākta, man ir jādodas tālāk. Kad pienāks laiks, tu, Eragon, saņemsi manu pavēli no Triānas. Ar šiem vārdiem Nasuada aizsoļoja tumsā.
Kad Eragons iekārtojās blakus Safirai, klusi piezagās Oriks.