- Labi gan, ka līdzās būsim mēs, rūķi, ko? Mēs neizlaidīsim tos kuiļus no acīm kā modri vanagi, tā gan. Mēs neļausim viņiem pārsteigt tevi pat tad, kad būsi uzgriezis tiem muguru. Tikko kāds mēģinās tev uzbrukt, mēs nocirtīsim šim kājas.
-Man likās, tu piekriti Nasuadas viedoklim, ka man jāpieņem urgļu piedāvājums.
- Tas taču nenozīmē, ka uzticos tiem vai vēlos cīnīties plecu pie pleca, vai ne tā? Eragons pasmaidīja, bet negribēja strīdēties; viņam, visticamāk, neizdotos pārliecināt Oriku, ka urgļi nebūt nav alkatīgi slepkavas, jo arī jauneklis pats pirms ieskatīšanās urgļu atmiņās nespēja pieļaut šādu iespēju.
Gaidot rītausmu, nakts likās kā smags slogs visapkārt. Oriks izvilka no kabatas galodu un sāka asināt izliektā cirvja asmeni. Kad ieradās pārējie rūķi, viņi ķērās pie tās pašas nodarbes, un metāla švīksti uz akmens piepildīja gaisu ar griezīgu skaņu. Kuiļi sēdēja gabaliņu nostāk, klusi skandējot nāves dziesmas. Eragons ņēmās izlikt aizsardzības burvestības ap sevi, Safiru, Nasuadu, Oriku un pat Arju. Viņš zināja, ka ir bīstami mēģināt pasargāt tik daudzus, taču viņš nepiedotu sev, ja kāds no viņiem gaidāmajā kaujā ietu bojā. Beidzis burties, viņš ielādēja Belota Viedā jostā paslēptajos dimantos tik enerģijas, cik uzdrošinājās, lai nepārpūlētu sevi.
Jauneklis ziņkāri noskatījās, kā Andžela ietērpjas zaļi melnās bruņās, ko izņēma no kokgriezumiem rotātas koka lādes, tad sastiprina savu zobenšķēpu, vidū saskrūvējot divas atsevišķas kāta daļas ar ūdens tērauda asmeņiem. Viņa sagrieza ieroci ap galvu un tad, šķiet, nosprieda, ka ir gatava kaujai.
Rūķi zāļu sievas darbošanos pavadīja ar piktiem skatieniem, un Eragons dzirdēja, kā viens no viņiem norūc: …zaimošana, ka hutviru izmanto vēl kāds, izņemot Durgrimstu Kvanus.
Pēc tam nakts klusumā varēja dzirdēt vien ieroču trīšanas spiedzīgo mūziku.
Tuvāk rītam atskanēja kliedzieni. Eragons un Safira saasināto maņu dēļ tos sadzirdēja pirmie, taču drīz vien agonijas gaudas pieņēmās spēkā tiktāl, ka tās varēja saklausīt arī pārējie. Piecēlies stāvus, Oriks paskatījās Impērijas nometnes virzienā kakofonija skanēja no tās puses. Ko gan viņi spīdzina, lai izspiestu šādus baisus kaucienus? Tā skaņa pārvērš kaulu smadzenes ledū, tā gan.
- Es taču jums teicu, ka gaidīt nenāksies ilgi, Andžela noteica. Zāļu sievas labā oma bija zudusi, viņa izskatījās pelēki bāla un saspringusi, it kā viņu mocītu kāda slimība.
Stāvēdams līdzās Safirai, Eragons apvaicājās: Vai tas ir tavu roku darbs?
- Tieši tā. Es saindēju viņu sautējumu, maizi, dzērienus visu, kam tiku klāt. Daži mirs tūlīt, daži mirs vēlāk, iedarbojoties dažādām indēm. Virsnieku ēdienam es piejaucu nakteni un citus līdzīgus augus, lai viņiem kaujas laikā rādītos halucinācijas. Zāļu sieva mēģināja pasmaidīt, taču īsti labi tas viņai neizdevās. Ne pārāk godīgs paņēmiens, cik nu es saprotu, tomēr es labāk ķēros pie šādām viltībām nekā mirstu kaujas laukā. Labāk lai ienaidnieka nometnē valda apjukums.
- Indi izmanto tikai gļēvuļi vai zagļi! Oriks izsaucās. Vai ceri iegūt slavu, sakaujot slimu pretinieku? Sarunas laikā kliedzieni arvien pieņēmās spēkā.
Andžela nepatīkami iesmējās. Slava? Ja tu alksti slavas, tad tur ir tūkstošiem kareivju, kuriem mana inde netika. Esmu pārliecināta, ka iespēju tikt pie slavas tev šodien būs atliku likām.
- Vai tāpēc tev bija vajadzīgs aprīkojums no Orina telts? Eragons apvaicājās. Andželas rīcība viņam likās riebīga, taču jauneklis neizlikās, ka saprastu, vai tā ir laba vai ļauna. Zāļu sieva bija saindējusi Galbatoriksa kareivjus tā paša iemesla dēļ, kāpēc Nasuada pieņēma urgļu draudzības piedāvājumu, varēja izrādīties, ka tā ir viņu vienīgā cerība izdzīvot.
- Tieši tā.
Ienaidnieka kareivju gaudas arvien pieņēmās spēkā un plašumā, līdz Eragons vēlējās aizbāzt ausis un apklusināt šīs skaņas. Tās lika viņam viebties un nemierā dīdīties. Šķita, jauneklis kuru katru mirkli zaudēs savaldīšanos. Taču viņš piespieda sevi klausīties. Tāda bija maksa par stāšanos pretī Impērijai. Būtu kļūdaini nelikties par to ne zinis. Tāpēc Eragons sēdēja, sažņaudzis dūres un sakodis zobus, kamēr Liesmojošajā līdzenumā atbalsojās mirstošu vīru nedabiskās balsis.
VĒTRA
Pāri zemei pārslīdēja pirmie rītausmas stari, un Eragona galvā atskanēja Triānas vārdi: Ir laiks. Enerģijas uzvilnījums aizskaloja miegainumu. Pielēcis kājās, viņš uzsauca apkārtējiem, lai pošas, tad ierausās Safiras seglos un izvilka no bultu maka jauno bultu. Kuiļi un rūķi sapulcējās ap pūķi, lai visi kopā dotos lejup pa brustvēru, līdz nonāca pie atveres mietu žogā, kas bija izveidota pa nakti.
Vārdeni plūda ārā pa šiem vārtiem, cik klusu vien spēdami. Kareivju pulki cits pēc cita aizsoļoja uz ienaidnieka pusi, notinuši bruņas un ieročus ar lupatām, lai neviena skaņa neliecinātu par viņu tuvošanos Impērijas pozīcijām. Kad starp vīriem Arjas un Triānas pavadībā sava auļotāja mugurā parādījās Nasuada, gājienam pievienojās arī Safira. Visi pieci karotāji tikai ātri saskatījās, neko vairāk.
Nakts laikā smirdīgie izgarojumi bija sakrājušies zemu pār klajumu, un nu blāvā rīta gaisma apzeltīja uzblīdušos miglas vālus, padarīdama tos pienaini baltus. Tādējādi vārdeniem izdevās šķērsot teju trīs ceturtdaļas klajā lauka starp abām armijām, pirms viņus pamanīja Impērijas sargkareivji. Kad ienaidnieka nometnē atskanēja trauksmes taures, Nasuada iesaucās: Tagad, Eragon! Pavēsti Orinam, lai viņš dodas uzbrukumā! Aiz manis, vārdenu vīri! Cīņā, lai atgūtu zaudētās mājas! Cīņā, lai pasargātu savas sievas un bērnus! Cīņā, lai gāztu Galbatoriksu! Uz priekšu iemērciet savus zobenus mūsu ienaidnieku asinīs! Uz priekšu! Viņa iecirta piešus zirgam sānos, un, varenam kaujas saucienam pāršalcot vārdenu rindas, vīri, vicinot virs galvas ieročus, devās kaujā aiz savas vadones.
Eragons noraidīja Nasuadas pavēli Bārdenam burvim, kas pavadīja karali Orinu. Mirkli vēlāk jauneklis izdzirdēja pakavu dārdoņu tur austrumos uzbrukumā devās arī Surdas kavalērija kopā ar pārējiem kuļļiem, kuri spēja paskriet tikpat ātri kā zirgi.
Jātnieki triecās Impērijas flangā, atspiežot ienaidnieku pie Džietas upes, novēršot Galbatoriksa vīru uzmanību tik ilgi, lai vārdeni pagūtu šķērsot atlikušo attālumu līdz ienaidnieka pozīcijām bez kādas pretestības.
Abas armijas sadūrās ar apdullinošo rēcienu. Pīķi triecās pret šķēpiem, veseri pret vairogiem, zobeni pret bruņucepurēm, bet pāri laukam griezās izsalkušu, pilnā kaklā ķērcošu vārnu virpulis, kas likās zaudējušas prātu no svaigo asiņu smārda zem sevis.
Sirds Eragona krūtīs sāka sisties kā negudra. "Tagad mani ir jānogalina vai jākrīt pašam." Nākamajā mirklī viņš juta, kā aizsardzības nobūrumi sāk izsūkt viņa spēkus, atvairot uzbrukumus Arjai, Orikam, Nasuadai un Safirai.
Safira turējās nostāk no pašām priekšējām līnijām, jo tur Galbatoriksa magiem viņi būtu pārāk viegli saskatāmi. Dziļi ievilcis elpu, Eragons sāka meklēt ienaidnieka burvjus, vienlaikus šaudams bultu pēc bultas.
Duvrangragāta atklāja pirmo Impērijas magu. Tikko saņēmis šo ziņu, Eragons pieslēdzās sievietei, kas bija atklājusi pretinieku, un tad tālāk arī burvim, ar kuru viņa cīnījās. Nomērķējis visu savu spēku, Eragons sagrāva maga aizsardzību, pārņēma viņa apziņu cenzdamies nemanīt šausmas, kas sagrāba vīru. Jauneklis noskaidroja, kurus kareivjus viņa upuris aizsargā, un nogalināja burvi ar vienu no desmit nāves vārdiem. Pēc tam Eragons nevilcinoties iegāja bez aizsardzības palikušo kareivju prātos un nogalināja arī tos. Kad ienaidnieka ierindā bez redzama iemesla saļima krietns pulciņš vīru, vārdeni uzgavilēja.