-Ko?
- Griez kuģi krastā, es saku! Paliec šeit ar pārējiem vīriem izmantojiet ballistas, lai sētu paniku ienaidnieka rindās, raugies, lai Impērijas kareivji netiktu uz kuģa klāja. Sargājiet mūsu ģimenes līdz pēdējam elpas vilcienam! Vai visu saprati?
Utars brīdi vērās viņā ar stingām acīm. Rorans jau satrūkās, ka kapteinis varētu nepaklausīt viņa pavēlei. Tad rētām klātais jūras vilks nokremšļojās un atbildēja: Labi, labi, Dižveseri.
Smagi soļi pavēstīja par Horsta tuvošanos pūpei. Ko tu, Roran, grasies darīt?
- Ko darīt? Rorans iesmējās un pagriezās pretēji pulksteņa rādītāja kustības virzienam, lai nostātos aci pret aci ar kalēju. Kā ko darīt? Es taisos mainīt Alagēzijas vēsturi!
VECĀKAIS
Eragons pat īsti nepamanīja, kā Safira aiznesa viņu atpakaļ kaujas trauksmainajā mutulī. Viņš gan zināja, ka Rorans atrodas jūrā, taču nespēja nedz iedomāties, ka Rorans varētu būt devies uz Surdu, nedz nosapņot, Јa viņi satiksies šādā brīdī. Un vēl brālēna skatiens! Likās, viņa acis ieurbās Eragonā jautājošas, atvieglotas, dusmu pilnas… apsūdzošas. No tām Eragons saprata, ka brālēns zina par viņa lomu Garova nāvē un nav to viņam piedevis.
Kad pret Eragona kāju bruņām nožvadzēja zobens, viņš atkal pievērsās apkārtējiem notikumiem. Jātnieks izgrūda aizsmakušu kliedzienu un vēza zobenu lejup, nodurdams kareivi, kurš bija viņam trāpījis. Lādēdamies par paša nevērību, Eragons ar prātu uzmeklēja Triānu un sacīja: Nē, uz tā kuģa nau ienaidnieku. Nodod ziņu, lai tam neviens neuzbruktu. Palūdz Nasuadai, lai viņa aizsūta ziņnesi līdz kuģim, tā ļaudīm izskaidro visu notiekošo un parūpējas, lai viņi neiejauktos kaujā, mēs būtu viņai ļoti pateicīgi.
Kā vēlies, Argetlam.
No kaujas rietumu flanga, kur Safira nolaidās, viņa pāris milzu lēcienos šķērsoja Liesmojošo līdzenumu, apstādamās Hrotgara un rūķu karapulku priekšā. Nokāpis no pūķa muguras, Eragons piegāja pie karaļa, kurš uzrunāja jaunekli: Sveicināts, Argetlam! Sveicināta, Safira! Izskatās, ka elfi pie tevis ir piestrādājuši pat vairāk, nekā solīja. Līdzās rūķu valdniekam stāvēja Oriks.
- Nē, Augstība, to paveica pūķi.
- Patiesi? Es noteikti noklausīšos tavu stāstu, kad būsim paveikuši šo asiņaino darbiņu. Es priecājos, ka pieņēmi manu piedāvājumu kļūt par Durgrimstu Ingeitumu. Man ir liels gods būt ar tevi vienā klanā.
- Tāpat kā man jūsējā.
Hrotgars iesmējās, tad pievērsās Safirai un sacīja: Es, pūķi, neesmu aizmirsis tavu solījumu atjaunot Isidara Mitrimu. Pat
tagad mūsu izcilākie meistari atjauno zvaigznes safīru Troņheimas vidū. Es ļoti gaidu mirkli, kad tas atkal būs vesels.
Safira nolieca galvu. Kā solīju, tā arī būs.
Kad Eragons atkārtoja pūķa vārdus, Hrotgars pastiepa mezglotu pirkstu un padauzīja pa vienu no metāla plāksnēm, kas sedza Safiras sānus. Es redzu, ka tu nēsā mūsu kaltās bruņas. Ceru, ka tās tev ir kalpojušas godam.
Lieliski, karali Hrotgar, ar Eragona muti atbildēja Safira. Tās ir pasargājušas mani no neskaitāmiem ievainojumiem.
Hrotgars izslējās stāvus un pacēla Volandu, bet karaļa dziļajās acīs uzdzirkstīja uguntiņa. Nu ko, tagad dosimies kaujā un vēlreiz norūdīsim šo mazulīti kara smēdē! Viņš palūkojās atpakaļ uz saviem kareivjiem un nokliedzās: Akh sārtos oen dūrgrimst!
Vor Hrothgarz korda! Vor Hrothgarz korda!
Eragons paskatījās uz Oriku, kurš ar varenu saucienu pārtulkoja tik tikko skandēto: Pie Hrotgara vesera! Eragons un Safira, atkārtojuši Orika teikto, metās uz sarkanā tērpušos kareivju rindām.
Ar rūķu palīdzību uzvaras kausi beidzot nosvērās par labu vārdeniem. Kopējiem spēkiem viņi atspieda atpakaļ Impērijas armiju, sašķēla to vairākās grupās un pa vienai sakāva. Vārdenu un rūķu apvienotie spēki piespieda Galbatoriksa karapulkus pamest pozīcijas, kurās tie atradās kopš rīta. Savu artavu deva arī Andželas indes, kas pamazām iedarbojās uz upuriem. Daudzi Impērijas armijas virsnieki uzvedās nesaprotami, dodami pavēles, kas ļāva uzbrūkošajiem vārdeniem iespiesties dziļāk ienaidnieka rindās un visapkārt sēt paniku. Karaļa vīri likās aptveram, ka viņiem veiksme vairs nesmaida, tāpēc daudzi simti padevās gūstā, vēl citi pārgāja vārdenu pusē un uzbruka bijušajiem cīņasbiedriem, bet daudzi vienkārši nometa ieročus un bēga.
Pienāca vēla pēcpusdiena.
Eragons cīnījās ar diviem ienaidnieka kareivjiem; pēkšņi viņam pār galvu rūkdams aizšāvās liesmojošs šķēps un ieurbās vienā no Impērijas virsnieku teltīm, kas atradās jardus divdesmit tālāk, un aizdedzināja audumu. Ticis galā ar pretiniekiem,
Eragons palūkojās atpakaļ un ieraudzīja, kā no Džietas upes krastā stāvošā kuģa izšaujas krietns ducis liesmojošu šāviņu. "Ko tu, Roran, mēģini panākt?" Eragons nobrīnījās un metās virsū nākamajam pretinieku pulciņam.
Drīz pēc tam Impērijas armijas aizmugurē atskanēja taures pūtiens, kam pievienojās otra taure, tad trešā. Kāds sāka sist skanīgas bungas un to dārdu atbalsis bija tik skanīgas, ka kaujas laukā visi apstājās un sāka lūkoties^no kurienes nāk dunoņa. Eragons pamanīja, ka ziemeļu pusē no apvāršņa atdalās milzīgs siluets un paceļas Liesmojošā līdzenuma spilgti krāsotajās debesīs. Vārnas pajuka melnās ēnas priekšā tā nekustīgi planēja augšupejošajās siltā gaisa strāvās. Pirmajā mirklī Eragons nodomāja, ka tas ir letrblaks spārnotais nezvērs, kuru izmantoja razaki, lai pārvietotos. Bet tad cauri mākoņiem izlauzās gaišs stars un izgaismoja apveidu no rietumu puses.
Virs viņiem planēja sarkans pūķis, kvēlodams un dzirkstīdams saules starā kā sarkani nokaitētas ogles kalēja smēdē. Tā caurspīdīgie spārni līdzinājās vīnam, kas pacelts pret luktura gaismu. Pūķa nagi un ilkņi, kā arī dzelkšņi pāri mugurai bija balti kā sniegs. Briesmoņa purpurkrāsas acīs liesmoja baiss izsmiekls. Pūķim mugurā bija piesprādzēti segli, kuros sēdēja vīrs pulēta tērauda bruņās ar garu zobenu rokā.
Eragonu sagrāba šausmas. "Galbatoriksam ir izdevies izperēt vēl vienu pūķi!"
Pūķa mugurā sēdošais vīrs pacēla kreiso roku, un no viņa plaukstas izstaroja rubīnsarkanas, dzirksteļojošas enerģijas stars, kas trāpīja Hrotgaram krūtīs. Rūķu burvji ievaidējās agonijā, jo mēģinājums aizkavēt uzbrukumu zibenīgi izsūca no viņu ķermeņiem visu enerģiju. Rūķu magi saļima zemē miruši, arī Hrotgars ķēra roku pie sirds un pakrita zemē. Redzot, kā karalis sagumst, rūķu ierindu pāršalca drūms vaids.
Nē! iesaucās Eragons, un Safira nikni ierēcās. Jauneklis ar naidā kvēlojošām acīm paskatījās uz ienaidnieka Jātnieku. "Par to es tevi nogalināšu."
Eragons zināja, ka viņi ar Safīru ir pārāk noguruši, lai stātos pretī tik varenam ienaidniekam. Pametis skatienu visapkārt,
Eragons pamanīja dubļos gulošu zirgu, kuram sānos bija ietriekts šķēps. Ērzelis vēl arvien bija dzīvs. Eragons, uzlicis plaukstu tam uz kakla, nočukstēja: "Guli, brāl!" Tad viņš pārraidīja auļotāja atlikušos dzīvības spēkus sev un Safirai. Enerģijas nebija tik daudz, lai atjaunotu visus spēkus, taču tā remdēja sāpošos muskuļus; arī locekli vairs pārgurumā netrīcēja.
Atguvies Eragons uzlēca Safirai mugurā un uzsauca: Orik, stājies savu ciltsbrāļu priekšgalā! Jauneklis redzēja, ka tālāk laukā stāv Arja un ar bažām vēro viņu. Eragons izmeta elfu no prāta un pievilka seglu siksnas ap kājām. Tad Safira pacēlās gaisā un devās pretī sarkanajam pūķim, spēji vēcinot spārnus, lai sasniegtu nepieciešamo ātrumu.
Es ceru, ka tu atceries visu, ko iemācīja Glēdrs, viņš noteica un sagrāba ciešāk vairogu.