Safira neatbildēja, tikai raidīja savu domu rēcienu pret otru pūķi: Nodevējs! Olu šķaidītājs, zvēresta lauzējs, slepkava! Tad viņa un Eragons kā viens veselums uzbruka ienaidnieku pāra prātiem, mēģinot pārvarēt to aizsardzību. Svešā Jātnieka apziņa Eragonam likās savāda tajā it kā mājoja vairākas personas; viņa prāta dziļumos sačukstējās neskaitāmas atšķirīgas balsis gluži kā ieslodzīti gari, kas lūdz, lai tos atbrīvotu.
Tikko prāti saskārās, Jātnieks deva atbildes triecienu un tas bija daudz varenāks par jebko, ko Oromiss spēja uzburt. Eragons atkāpās aiz saviem aizsardzības nobūrumiem, izmisīgi skaitīdams ākstīgu pantiņu, ko Oromiss bija mācījis izmantot šādās bīstamās reizēs:
Zem aukstām ziemas debesīm Mazs vīriņš ar sudraba zobenu Kā apsēsts lēkāja un dūra Ēnu baram, kas mācās virsū…
Uzbrukums Eragona prātam atslāba, kad Safira un sarkanais pūķis triecās viens pret otru gluži kā divi zaigojoši meteori, kas saskrienas pieri pierē. Pūķi saķērās, cenzdamies ar pakaļkājām trāpīt pretiniekam vēderā. Nagi, cirzdamies pret Safiras bruņām un sarkanā pūķa gludajām zvīņām, piepildīja gaisu ar neizturami griezīgiem švīkstiem. Sarkanais pūķis bija mazāks par Safiru, taču ar muskuļotākām kājām un pleciem. Tam izdevās uz mirkli atsist zilo uzbrucēju, tad abi atkal pielidoja tuvāk un mēģināja ar žokļiem sagrābt ienaidnieka kaklu.
Kad pūķi sāka kūleņot uz zemes pusi, raidīdami viens pret otru briesmīgus kāju un astes triecienus, Eragons tik vien spēja kā noturēt rokā Zaroku. Gandrīz piecdesmit jardu virs Liesmojošā līdzenuma Safira un sarkanais pūķis beidzot atrāvās viens no otra un mēģināja noturēties gaisā. Apturējusi kritienu, Safira atlieca galvu gluži kā čūska, kas gatavojas cirtienam, un raidīja pret ienaidnieku varenu liesmu straumi.
Uguns nesasniedza savu mērķi pēdas divpadsmit no sarkanā pūķa kvēlošā upe sašķēlās divās attekās, un tās aizplūda garām pretiniekiem. "Sasodīts," nodomāja Eragons. Kad sarkanais pūķis pavēra žokļus, Eragons iekliedzās: Skolir nosu fra brisingr! Viņš paguva pateikt buramvārdus pēdējā mirklī, jo liesmas, kas uzbangoja ap viņiem, pat nepieskārās Safiras zvīņām.
Safira un sarkanais pūķis, šaudīdamies šurpu turpu, lai nokļūtu virs ienaidnieka, rāvās augšup cauri svēdrainajiem dūmiem dzidrajās, skaidrajās debesīs. Sarkanajam pūķim izdevās iekampt Safirai astē; viņa un Eragons iesmilkstējās kopīgās sāpēs. Piepūlē elsodama, Safira apmeta grūtu atmugurisku cilpu, nokļūdama aiz sarkanā ciltsbrāļa. Tas savukārt parāvās pa kreisi un mēģināja lidojumā pa augšupejošu spirāli nokļūt virs Safiras.
Kamēr pūķi cīnījās, likdami lietā arvien sarežģītākus akrobātikas trikus, Eragons sajuta, ka lejā, Liesmojošajā līdzenumā, notiek kas nelāgs: Duvrangragātas burvjus apdraudēja divi jauni Impērijas magi. Sie maģijas pratēji bija krietni varenāki par iepriekšējiem. Pāris jau bija nogalinājis vienu no Duvrangragātas locekļiem un pašlaik grāva otra aizsardzību. Eragons prātā izdzirdēja Triānas izmisuma saucienu: Ēnkāvi! Tev mums ir jāpalīdz! Mēs nespējam viņus apturēt. Viņi nogalinās visus vārdenus. Palīdzi, tas…
Balss galvā pagaisa, jo svešais Jātnieks uzbruka Eragona apziņai. Man ar viņu jātiek galā, caur sakostiem zobiem izgrūda jauneklis, cenzdamies atvairīt agresiju. Pāri Safiras kaklam viņš redzēja, ka sarkanais pūķis metas pikējumā uz viņu pusi, mērķēdams tieši zem Safiras. Eragons neuzdrīkstējās atvērt prātu, lai brīdinātu viņu, tāpēc viņš skaļi uzsauca: Noķer mani! Ar diviem Zaroka cirtieniem viņš pāršķēla kāju saites un nolēca no Safiras muguras.
"Tas ir neprāts," Eragons nodomāja. Kad viņu pārņēma bezsvara sajūta, viņš iesmējās reibinošā priekā. Gaiss norāva ķiveri no jaunekļa galvas un iedzēla sejā tā, ka acīs saskrēja asaras. Nometis vairogu, Eragons, lai stabilizētu lidojumu, izpleta rokas un kājas, kā Oromiss bija mācījis. Tēraudā tērptais Jātnieks pamanīja Eragona rīcību. Sarkanais pūķis parāvās pa kreisi, taču nepaguva izvairīties no jaunekļa: lidodams garām, Eragons ar Zaroku no visa spēka cirta pūķim un juta, kā asmens ieurbjas dziļi kājā, skardams dzīslas.
Ievainotais pūķis baisās sāpēs ierēcās.
Trieciena spēks sagrieza Eragona augumu gaisā, un viņš sāka kūleņot. Kad jauneklim izdevās pārtraukt griešanos, viņš jau bija izlidojis cauri dūmu mākoņiem un traucās pretī ātrai un neizbēgamai nāvei Liesmojošajā līdzenumā. Ja nekas cits neatliktu, viņš spētu apturēt sevi ar maģijas palīdzību, bet tā viņš iztērētu pēdējos enerģijas pārpalikumus. Eragons paskatījās vispirms pār vienu, tad pār otru plecu. Safira, kur tu esi?
Gluži kā atbildot uz sava Jātnieka jautājumu, Safira izšāvās cauri kodīgajai dūmakai, spārnus cieši piekļāvusi ķermenim. Pūķis pašāvās zem viņa un mazliet paplēta spārnus, lai piebremzētu kritienu. Uzmanīgi, lai neuzdurtos uz kāda no muguras dzelkšņiem, Eragons iekārtojās atpakaļ seglos, atviegloti sajuzdams gravitācijas spēku, kad pūķis izgriezās no pikējuma.
Nekad vairs tā nedari, viņa uzrūca.
Eragons aplūkoja kūpošās asinis uz Zaroka asmens. Man tomēr tas izdevās, ko ?
Gandarījuma izjūta gan pagaisa, kad viņš saprata, ka šis triks ir atstājis Safiru sarkanā pūķa varā. Tas no augšas metās viņai virsū, apdraudēdams te no vienas, te no otras puses un pamazām dzīdams Safiru tuvāk zemei. Zilais pūķis mēģināja izvairīties no neizdevīgā stāvokļa zem pretinieka, taču ikvienu mēģinājumu pārtrauca sarkanais briesmonis, kozdams un pātagodams viņu ar varenajiem spārniem, tā piespiežot mainīt lidojuma virzienu.
Pūķi kūleņoja un uzbruka viens otram, līdz viņu mēles ļengani nokarājās no mutes un astes gurdi šūpojās lejup. Viņi pārstāja vēcināt spārnus un tikai planēja virs līdzenuma.
Eragons atkal bija noslēdzis prātu jebkādai saziņai, arī draudzīgai, tāpēc viņš skaļi noteica: Safira, piezemējies! Šādi mums nekas nesanāks. Es cīnīšos ar viņu uz zemes.
Rezignētā nogurumā ieņurdējusies, Safira nolaidās tuvākajā puslīdz līdzenajā klajumā uz maza klints plato, kas stiepās gar Džietas upes rietumu krastu. Kaujā izlietās asinis bija padarījušas ūdeni sarkanu. Tikko pūķis piezemējās, Eragons izlēca no segliem un paspēra pāris soļu, pārbaudot pamatu zem kājām. Klints bija gluda un cieta te nebija nekā tāda, aiz kā varētu aizķerties. Viņš apmierināts pamāja ar galvu.
Pēc dažām sekundēm pāri galvai pāršāvās sarkanais pūķis un nolaidās plato pretējā malā. Tas vairījās pieskarties zemei ar kreiso pakaļkāju dziļais cirtiens bija teju pāršķēlis muskuli līdz kaulam. Pūķis drebēja pie visām miesām kā nopērts suns. Tas mēģināja palēkt kādu soli uz priekšu, bet tūlīt apstājās un atieza pret Eragonu zobus.
Impērijas Jātnieks atsprādzēja kājas un noslīdēja zemē gar pūķa veselo sānu. Tad viņš apgāja pūķim apkārt un nopētīja brūci. Eragons ļāva viņam to netraucēti darīt, jo zināja, cik sāpīgs Jātniekam ir cieši saistītās būtnes ievainojums. Taču Eragons nogaidīja pārāk ilgi, jo ienaidnieks nomurmināja dažus nesaprotamus vārdus un triju sekunžu laikā pūķa brūce bija sadzijusi.
Eragons nodrebēja bailēs. "Kā gan viņam izdevās to paveikt tik ātri, turklāt ar tik īsiem buram vārdiem?" Lai kas arī būtu šis jaunais Jātnieks, tas noteikti nebija Galbatorikss, jo karaļa pūķis bija melns.
Tas deva Eragonam kaut nelielu cerību, dodoties pretī ienaidnieka Jātniekam. Kad viņi sastapās plakanās klints vidū, arī pūķi meta lokus, gatavodamies cīņai.
Pretinieks saņēma zobenu abās rokās un, atvēzējis to pāri galvai, cirta Eragonam, kurš pacēla Zaroku, lai atvairītu uzbrukumu. Asmeņi sadūrās, uzšķiezdami gaisā sarkanu dzirksteļu spietu. Tad Eragons atgrūda svešinieku un nobēra pār viņu sarežģītu cirtienu krusu. Jauneklis dūra un atvairīja dūrienus, viegli dejodams ap ienaidnieku un piespiezdams to atkāpties līdz pašai klints malai.