- Ko tu darīsi? novērsis skatienu no kaujas lauka, Eragons uzstājīgi jautāja. Vai esi šeit, lai nogalinātu mani?
- Protams, ne. Galbatorikss vēlas sagūstīt tevi dzīvu.
- Kāpēc gan?
Murtaga lūpas pārsteigumā savilkās. Vai tad tu nezināji? Ha. Tad nu gan joks. Lai gan runa nav par tevi; runa ir par viņu. Viņš ar pirkstu norādīja uz Safiru. Pūķis Galbatoriksa pēdējā olā pats pēdējais šīs pasaules pūķis, ir vīriešu dzimuma. Safira ir vienīgā dzīvā pūķu mātīte. Ja viņa sāktu dēt olas, viņa varētu kļūt par visas pūķu rases pirmmāti. Vai tagad saproti? Galbatorikss nevēlas iznīdēt pūķus. Viņš vēlas izmantot Safiru, lai atjaunotu Jātniekus. Un, lai viņa iecere īstenotos, viņš nedrīkst nogalināt jūs ne vienu, ne otru… Un, Eragon, ja tu zinātu, cik grandioza ir viņa iecere! Ja tu dzirdētu, kā viņš to izklāsta, varbūt tavas domas par karali mainītos. Vai tad ir kas ļauns vēlēties apvienot visu Alagēziju zem viena karoga, novērst vajadzību karot un atjaunot Jātniekus?
- Starp citu, viņš ir tas, kurš iznīcināja Jātniekus.
- Tam bija pamatots iemesls, Murtags uzstāja. Jātnieki bija kļuvuši veci, apvēlušies un samaitāti. Viņu rīcību noteica elfi un izmantoja Jātniekus, lai pakļautu cilvēkus. Bija nepieciešams tos iznīcināt, lai mēs varētu visu sākt no jauna.
Eragona seja pauda pamatīgu niknumu. Viņš brīdi, smagi elpodams, soļoja šurpu turpu pa klinti, tad, norādīdams uz kaujas lauku, jautāja: Vai gan iespējams attaisnot tādu ciešanu jūru, klausoties viena neprāša buldurēšanā? Galbatorikss nav izdarījis neko citu kā vien slepkavojis, dedzinājis un pakļāvis sev visus, ko spējis pakļaut. Viņš melo. Viņš nogalina. Viņš manipulē. Un tu to zini\ Tieši šo iemeslu dēļ tu reiz atteicies sadarboties ar viņu. Eragons uz mirkli apklusa, tad jau mierīgākā balsī turpināja: Es spētu saprast, ka tevi piespieda rīkoties pret paša gribu un ka tu neesi atbildīgs par Hrotgara nonāvēšanu. Bet tu taču vari bēgt. Esmu pārliecināts, ka mēs ar Arju spētu izdomāt veidu, kā saraut Galbatoriksa maģiskās važas… Pievienojies man, Murtag! Tu varētu paveikt tik daudz vārdenu labā. Kopā ar mums tevi daudzinātu un apbrīnotu, ne bailēs lādētu un ienīstu.
Kad Murtags paskatījās uz sava zobena roboto asmeni, Eragons mirkli cerēja, ka viņš pieņems šo piedāvājumu. Tad Murtags klusā balsī atbildēja: Tu, Eragon, nespēj man palīdzēt. No zvēresta mani var atbrīvot vienīgi Galbatorikss, un viņš to nekad nedarīs… Viņš zina īstos vārdus… Mēs esam viņa vergi uz laiku laikiem.
Eragons nespēja apslāpēt līdzjūtību, ko izjuta pret Murtaga nežēlīgo likteni, kaut mēģināja to darīt. Jauneklis drūmi sacīja:
- Tad ļaujiet mums nogalināt jūs abus.
- Nogalināt mūs?! Kāpēc lai mēs pieļautu ko tādu?
Eragons, rūpīgi izvēlēdamies vārdus, paskaidroja: Tas atbrīvotu jūs no Galbatoriksa varas. Un izglābtu dzīvību simtiem, ja ne tūkstošiem cilvēku. Vai tad tas nav gana cēls iemesls, lai upurētu sevi?
Murtags papurināja galvu. Iespējams, tu to spētu, bet es pārāk mīlu dzīvi, lai tik viegli no tās šķirtos. Kāpēc lai kāda svešinieka dzīvība man būtu dārgāka par sevis paša vai Torņa dzīvību?
Lai kā viņam tas nepatiktu patiesību sakot, viņam riebās visa šī situācija kopumā -, Eragons zināja, kas viņam jādara. Atkal mezdamies uzbrukumā Murtaga prātam, viņš vienlaikus atspērās ar abām kājām un triecās virsū pretiniekam, gribēdams ietriekt tam kaklā dunci.
- Letta! norējās Murtags.
Eragons nokrita atmuguriski uz zemes, un ap viņa rokām un kājām apvijās neredzamas saites, neļaudamas pakustināt ne pirkstiņu. Safira izgrūda mutuļojošu liesmu straumi un metās virsū Murtagam kā kaķis, kas uzbrūk pelei.
- Risa! Murtags pavēlēja, pastiepdams pretī zilajam pūķim plaukstu ar saliektiem pirkstiem, it kā taisītos to noķert.
Safira pārsteigumā iesmilkstējās Murtaga burvestība apturēja viņu lēcienā, un pūķis palika karājamies gaisā vairākas pēdas virs klints. Lai kā Safira censtos, viņa nespēja nedz aizsniegt zemi, nedz pacelties augstāk gaisā.
"Kā gan cilvēkam var piemist tāds spēks," Eragons brīnījās. "Pat ar jauniegūtajām spējām kaut kas tāds būtu atstājis mani bez elpas un bez spēka pavilkt kājas." Balstīdamies uz iemaņām, kuras viņš bija guvis, darbojoties pret Oromisa burvestībām, Eragons noskaitīja: Brakka du vanyali sem huildar Saphira un eka!
Murtags pat nemēģināja aizkavēt Eragonu, tikai bezkaislīgi paskatījās uz viņu, it kā Eragona mēģinājumi pretoties būtu vien bezjēdzīga neērtība. Atņirdzis zobus, Eragons mēģināja vēlreiz ar divkāršu piepūli. Maģijai izsūcot enerģiju no viņa ķermeņa, rokas kļuva aukstas, kauli iesmeldzās un pat sirdspuksti kļuva lēnāki. Safira bez prasīšanas pieslēdza savus spēkus, ļaujot Eragonam pasmelties no viņas ķermeņa milzīgajiem krājumiem.
Pagāja piecas sekundes…
Divdesmit… Murtaga kaklā pulsēja liels asinsvads.
Minūte…
Pusotra… Pār Eragona augumu pārskrēja nevaldāmas trīsas. Roku un kāju muskuļi sāka raustīties. Pat ja spētu piecelties kājās, pēc mirkļa viņš bezspēcīgi sabruktu.
Pagāja divas minūtes.
Beidzot Eragons bija spiests pārtraukt maģijas plūsmu, jo viņš riskēja zaudēt samaņu un pagaist nebūtībā. Gluži bez spēka viņš ļengani gulēja uz klints.
Šī nebija pirmā reize mūžā, kad viņu pārņēma bailes, taču iepriekš viņš baidījās, ka varētu pievilt apkārtējo cerības. Šoreiz viņš baidījās, jo nezināja, uz ko vēl Murtags ir spējīgs.
- Tu nespēj stāties man pretī, Murtags noteica. Neviens nespēj, tikai pats Galbatorikss. Piegājis pie Eragona, viņš pielika zobena smaili gulošajam pie kakla, viegli ieskrambādams ādu. Eragons apvaldīja vēlmi paraut galvu sāņus. Cik gan viegli būtu aizgādāt tevi uz Urubaenu.
Eragons dziļi ieskatījās bijušā drauga acīs. Nedari to! Atlaid mani.
- Tu tikko mēģināji mani nogalināt.
- Tu manā vietā būtu rīkojies tāpat. Kad Murtags neko neatbildēja un arī viņa sejā neparādījās nekādas emocijas, Eragons turpināja: Mēs reiz bijām draugi. Mēs cīnījāmies plecu pie pleca. Galbatorikss nevarēja tevi pārvērst tik ļoti, lai tu visu aizmirstu… Ja tu, Murtag, to izdarīsi, tu pazudināsi sevi uz visiem laikiem.
Iestājās ilgs klusums, kurā varēja dzirdēt vien dunu kaujas laukā. Tur, kur zobena smaile bija pāršķēlusi ādu, pa kaklu tecēja asinis. Safira bezspēcīgās dusmās plivināja spārnus.
Beidzot Murtags sacīja: Man tika pavēlēts mēģināt sagūstīt tevi un Safiru. Viņš apklusa. Es to arī mēģināju izdarīt… Tikai pielūko, lai mūsu ceļi nekad vairs nekrustotos. Galbatorikss piespiedīs mani teikt jaunus zvērestus senvalodā, lai neļautu šādu žēlastību izrādīt arī nākamajā reizē. Murtags nolaida zobenu.
- Tu rīkojies pareizi, Eragons sacīja. Viņš mēģināja pavirzīties atpakaļ, taču vēl arvien nespēja pakustēties.
- Iespējams. Taču pirms mēs šķiramies… Pastiepies uz pretinieka pusi, Murtags atlauza Eragona pirkstus un izrāva no viņa tvēriena Zaroku, tad atsprādzēja no Belota Viedā jostas zobena sarkano maksti. Ja reiz es esmu pārvērties par savu tēvu, tad vismaz es apjozīšu viņa asmeni. Mana pūķa vārds ir Torns, un viņš būs dzelksnis, kas apdraudēs visus mūsu ienaidniekus. Tāpēc ir tikai taisnīgi, ja es nēsāšu zobenu, kam dots "Posta" vārds. Posts un dzelksnis cik jauka savienība! Turklāt Zaroku mantojumā vajadzēja saņemt Morzana vecākajam dēlam, ne jaunākajam. Tas vienmēr ir pienācies man.