Bomm.
Nesēji turpināja ceļu starp daudzajām žiletes asuma šķautnēm. Tad procesija pagriezās un pa platajām kāpnēm devās lejup tuneļos, kas stiepās zem zāles. Viņi izsoļoja cauri neskaitāmām alām, paiedami garām daudziem akmens namiņiem, kuru durvis rūķu bērni ķērās pie mātēm un platām acīm vēroja notiekošo.
Bomm.
Atskanot beidzamajam krešendo, procesija apstājās zem rievotiem stalaktltiem, kas greznoja milzīgu katakombu, gar kuras sienām rindojās nišas. Katrā nišā atradās kapavieta, virs kuras bija iegrebts vārds un klana vapenis. Te bija apglabāti tūkstoši, pat simti tūkstoši rūķu. Vienīgo gaismu meta sarkani lukturi, kas bija izvietoti krietnu gabalu cits no cita, tāpēc ēnainajā telpā tie likās blāvi.
Pēc brīža nesēji devās uz nelielu telpu, kas bija savienota ar lielo alu. Mazākās telpas vidū slējās pacēlums, kurā pavērās greznas kapličas tumšā ieeja. Virs tās bija iegravētas rūnas:
Lai ikviens rūķis, cilvēks vai elfs -
atceras
šo vīru.
Jo viņš bija cēls, spēcīgs un vieds.
Guntera Aruna
Kad visi sērotāji sapulcējās telpā, Ažihadu nolaida kapličā, un tiem, kas viņu bija pazinuši personiski, ļāva pienākt tuvāk. Eragons un Safira bija piektie rindā aiz Arjas. Kad viņi kāpa lejup pa marmora pakāpieniem, lai atvadītos no vārdenu vadoņa, pār Eragonu pārklājās neremdināmu skumju sega, ko vēl jo sāpīgāku darīja atziņa, ka, ciktāl tas attiecās uz viņu, šīs bija ne vien Ažihada, bet arī Murtaga bēres.
Apstājies līdzās šķirstam, Eragons pavērās lejup uz Ažihadu. Kritušais likās mierīgāks un rezignētāks, nekā Eragons viņu atcerējās no kopā pavadītā laika, it kā nāve būtu atzinusi viņa dižumu un pagodinājusi Ažihadu, izdzēšot no vaibstiem visas pasaulīgo trauksmju pēdas. Eragons bija pazinis vārdenu vadoni vien īsu brīdi, bet arī šajā laikā viņš bija izpelnījies Eragona cieņu gan kā cilvēks, gan kā zīme jo viņš simbolizēja brīvību no tirānijas.
Turklāt Ažihads bija pirmā būtne, kura bija devusi patvērumu Eragonam un Safirai, kopš viņi pameta Palankāras ieleju.
Satriektais Eragons mēģināja iedomāties, kā varētu skanēt atvadu vārdi, kas darītu godu šim dižajam vīram. Galu galā, par spīti kaklā sakāpušajam kamolam, Eragons nočukstēja: Tevi atcerēsies laiku laikos, Ažihad. Es to zvēru. Dusi mierā ar apziņu, ka Nasuada turpinās tevis aizsākto un ka Impērija reiz kritīs, pateicoties tam, ko tu paveici. Sajutis Safiras pieskārienu rokai, Eragons nokāpa no paaugstinājuma un ļāva vietu ieņemt Jormunduram.
Kad visi bija atvadījušies no Ažihada, pāri nelaiķim noliecās Nasuada un pieskārās tēva rokai, saņemdama to savā. Izdvesusi sāpjpilnu nopūtu, viņa sāka dziedāt savādā, vaimanājošā balsī, piepildīdama alu ar savām skumjām.
Tad pienāca ducis rūķu un uzbīdīja marmora bluķi pāri Ažihada augšup vērstajai sejai. Viņa ceļš šaisaulē bija galā.
UZTICĪBAS ZVĒRESTS
Kamēr cilvēki aizņēma vietas pazemes amfiteātri, Eragons nožāvājās un aizklāja muti ar roku. Plašajā arēnā atbalsojās balsu murdoņa tur apsprieda bēres, kuras tikko bija beigušās.
Eragons sēdēja pirmajā rindā, vienā līmenī ar runātāja tribīni. Līdzās viņam izvietojās Oriks, Arja, Hrotgars, Nasuada un Vecajo padome. Safira stāvēja kāpnēs, kas veda augšup uz pārējām rindām. Oriks pieliecās un sacīja: Kopš Korgana laikiem visi mūsu karaļi ir izvēlēti šeit. Ir tikai pareizi, ka arī vārdeni savu vadoni iecels šajā zālē.
Vēl nevar zināt, nodomāja Eragons, vai šī varas pārņemšana neizraisīs nemierus. Viņš paberzēja aci, notraukdams sariesušās asaras bēru ceremonija viņu bija satriekusi.
Viņa sirdi žņaudza nemiers, kas mijās ar skumju atplūdiem. Viņš bažījās par savu lomu gaidāmajos notikumos. Pat ja viss atrisinātos labi, bija skaidrs, ka viņi ar Safiru jau šodien iedzīvosies ietekmīgos ienaidniekos. Viņa plauksta pieskārās Zarokam un sažņaudzās ap spalu.
Pagāja vairākas minūtes, līdz zālē sanāca visi, kam šeit bija jābūt. Tad uz paaugstinājuma uzkāpa Jormundurs. Godājamie vārdeni, beidzamo reizi mēs šeit sapulcējāmies pirms piecpadsmit gadiem, kad mūžībā aizgāja Deinors. Viņa pēctecis Ažihads, lai pretotos Impērijai un Galbatoriksam, paveica vairāk nekā mūsu iepriekšējie vadoņi. Viņš izcīnīja neskaitāmas uzvaras kaujās pret skaitliski pārākiem pretiniekiem. Viņš teju nonāvēja Durzu, atstādams skrambu uz Ēnas asmens. Un viens no Ažihada dižākajiem darbiem bija Jātnieka Eragona un Safiras uzņemšana Troņheimā. Tagad pienācis brīdis izvēlēties jaunu vadoni tādu, kurš nesīs mums jaunas uzvaras.
Kāds augšējās rindās iesaucās: Ēnkāvis!
Eragons centās izlikties, ka nav to dzirdējis, un ar gandarījumu ievēroja, ka Jormundura sejā nenotrīsēja ne vaibsts.
Ažihada "labā roka" turpināja: Iespējams, nākamajos gados, taču šobrīd viņam ir citi pienākumi, citi uzdevumi. Vecajo padome pēc ilgām pārdomām secināja, ka ir vajadzīgs kāds, kurš saprot mūsu vajadzības un alkas, kāds, kurš ir dzīvojis un cietis kopā ar mums. Kāds, kurš atteicās laisties lapās arī tad, kad kauja bija neizbēgama.
Šajā brīdī Eragons juta, kā klausītāju rindas pāršalc apjausmas vilnis. Vārds atskanēja vispirms kā tūkstoš rīkļu čuksts, bet tad to nosauca arī pats Jormundurs: Nasuada. Jormundurs paklanījās un pagāja sāņus.
Nākamā pie pults devās Arja. Viņa pārlaida skatienu zālē gaidošajiem un teica: Šovakar elfi ar godu atvadījās no Ažihada… Un karalienes Islanzadi vārdā es atzīstu Nasuadu par vārdenu vadoņa pēcteci un apsolu viņai tādu pašu atbalstu un draudzību, kādu saņēma viņas tēvs. Lai zvaigznes sargā viņu!
Hrotgars uzkāpa uz paaugstinājuma un īsi paziņoja: Arī es un mūsu klani atbalstām Nasuadu. Tad arī viņš pagāja malā.
Bija pienākusi Eragona kārta. Stāvēdams pūļa priekšā un juzdams skatienus, kas pētīja viņu un Safiru, jauneklis teica: Arī mēs atbalstām Nasuadu. Safira apstiprinoši ierūcās.
Kad atbalsta vārdi bija izskanējuši, Vecajo padome ar Jormunduru priekšgalā nostājās abās pusēs pultij. Stalti izslējusies, pienāca Nasuada un nometās Jormundura priekšā uz ceļgala, iegrimdama kraukļmelnās kleitas kupenā. Pacēlis balsi, Jormundurs paziņoja: Pamatojoties uz pēctecību un tikumu, mēs esam izvēlējušies Nasuadu. Pamatojoties uz viņas tēva sasniegumiem un viņas līdzcilvēku svētību, mēs esam izvēlējušies Nasuadu. Un tagad es vaicāju jums: vai mūsu izvēle ir pareiza?
Atskanēja apdullinošs daudzu balsu rēciens. Jā!
Jormundurs pamāja. Tad, izmantojot pilnvaras, kas piešķirtas šai padomei, mēs nododam Ažihadam reiz uzticētās privilēģijas un pienākumus viņa vienīgajai mantiniecei Nasuadai. Viņš uzmanīgi uzlika sudraba stīpu Nasuadai galvā. Paņēmis jaunās sievietes roku, Jormundurs palīdzēja viņai piecelties un tad pasludināja: Jūsu priekšā ir vārdenu jaunā vadone!
Minūtes desmit vārdeni un rūķi gavilēja, visai zālei drebot un dārdot. Kad kliedzieni pierima, Sabreja pamāja Eragonam un pačukstēja: Tagad tev pienācis laiks pildīt solījumu.
Mirklī visi trokšņi Eragonam pagaisa kā nebijuši. Norima arī uztraukums to likās nodzēsis brīža svarīgums. Ievilcis elpu, lai saņemtos, Eragons kopā ar Safiru devās uz Jormundura un Nasuadas pusi. Katrs solis likās velkamies mūžību. Iedams viņš vēroja Sabreju, Elesari, Umertu un Falberdu un pamanīja padomes locekļu sejās pussmaidus, pašapmierinātību un Sabrejas gadījumā nepārprotamu nicinājuma izteiksmi. Aiz viņu mugurām stāvēja Arja. Elfa uzmundrinoši pamāja.