Eragona pakrūti it kā sažņaudza auksta dūre. "Tas nav iespējams."
Murtaga sejā parādījās nežēlīgs smaids. Šķiet, es ne reizes neesmu minējis tev savas mātes vārdu? Tāpat kā tu neesi pateicis, kā sauca tavējo. Nu es to atklāšu: viņa bija Selēna. Gan mana, gan tava māte. Un mūsu tēvs bija Morzans. To, pētīdami tavu prātu, saprata Dvīņi. Galbatoriksam šis jaunums likās visai interesants.
- Tu melo! Eragons iesaucās. Viņš nespēja izturēt domu, ka varētu būt Morzana pēctecis. "Vai Broms to zināja? Un vai to zina Oromiss?… Kāpēc neviens nav man to teicis?" Tad viņš atcerējās Andželas pareģojumu, ka viņu nodošot kāds no paša tuvākajiem radiem. "Viņai bija taisnība."
Murtags papurināja galvu un atkārtoja teikto, tikai šoreiz senvalodā, tad pieliecās pie Eragona auss un pačukstēja: Tu un es, mēs esam vienādi. Gluži kā attēls spogulī. Un to tu nevari noliegt.
Tev nav taisnība, Eragons noņurdēja, mēģinādams izrauties no burvestības skavām. Mūsos nav itin nekā līdzīga. Man uz muguras vairs nav rētas.
Murtags sarāvās, it kā viņam būtu iedzēlusi bite, tad seja kļuva stinga un auksta. Viņš pacēla Zaroku acu augstumā un to nopētīja. Lai nu tā būtu. Es, brāl, tikai paņemšu savu mantojumu. Paliec sveiks.
Tad Murtags pacēla no zemes ķiveri un iekāpa Torņa seglos. Viņš pat neatskatījās uz Eragonu. Pūķis pietupās, savicināja spārnus, pacēlās no klints un aizlidoja ziemeļu virzienā. Maģijas tīkls atbrīvoja Eragonu un Safiru tikai tad, kad Torns bija nozudis aiz apvāršņa.
Nagiem noklakstot pret akmeni, Safira nolaidās uz klints. Viņa piečāpoja pie Eragona un ar degunu pieskārās jaunekļa rokai. Vai ar tevi viss kārtībā, mazais?
Būs jau labi. Taču viņš jutās nelāgi, un pūķis to zināja.
Aizgājis līdz klints malai, Eragons pārlaida skatienu Liesmojošajam līdzenumam un kaujas sekām jo kauja bija beigusies. Pēc Dvīņu nāves vārdeni un rūķi bija atguvušies un spējuši sakaut apmulsušos ienaidnieka kareivjus, iedzīdami dzīvi palikušos upē vai aiztriekdami atpakaļ turp, no kurienes tie bija ieradušies.
Lai gan Impērijas armijā vīru netrūka, bija atskanējušas atkāpšanās taures. Acīmredzot bija nolemts pārkārtot spēkus un sagatavot otru iebrukumu Surdā. Kaujas laukā palika juku jukām sakritušu līķu kaudzes gana vīru un rūķu, lai piepildītu veselu pilsētu. No ķermeņiem, kas bija ievēlušies gruzdošajā kūdrā, debesīs vēlās melni dūmi.
Tagad, kad cīņa bija rimusi, vanagi un ērgļi, vārnas un kraukļi kā līķauts nolaidās pāri laukam.
Eragons aizvēra acis, un zem plakstiņiem sariesās asaras.
Viņi bija izcīnījuši uzvaru, taču viņš pats bija piedzīvojis zaudējumu.
ATKAL KOPĀ
Eragons un Safira līkumoja starp līķiem, kas klāja Liesmojošo līdzenumu. Ievainojumu un pārguruma dēļ viņi tik tikko vilka kājas. Pa ceļam abi satika citus izdzīvojušos steberējam pa izdedzināto kaujas lauku tie bija vīri tukšiem skatieniem, kas vērās kaut kur tālumā, neko īsti neredzēdami.
Tagad, kad asinskāre bija rimusies, Eragons spēja just vien sēras. Cīņa likās pagalam bezjēdzīga. Cik gan traģiski, ka jāmirst tik daudziem, lai apturētu vienu neprāti. Viņš apmeta līkumu ap dubļos sadūrušos bultu biežņu un ievēroja Torņa zobu atstātu brūci Safiras astē. Ja tu man aizdotu spēkus, es tevi sadziedinātu.
Vispirms glāb tos, kuriem draud nāve.
Vai esi pārliecināta ?
Pilnīgi, mazais.
Samierinājies ar pūķa nostāju, Eragons pieliecās un sadziedēja kāda kareivja pāršķelto kaklu, tad devās tālāk pie viena no vārdeniem. Viņš nešķiroja ienaidnieks vai savējais, ārstēja kā vienus, tā otrus, cik nu labi spēja.
Eragons bija tā iegrimis savās domās, ka pievērsa maz uzmanības tam, ko darīja. Viņš labprāt būtu atmetis Murtaga apgalvojumus kā melus, tomēr bijušā drauga teiktais par savu māti vai, precīzāk, viņu māti pilnībā atbilda tam nedaudzajam, ko viņš zināja par šo sievieti: Selēna bija devusies projām no Kārvahallas pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, tad vienreiz atgriezusies, lai dotu dzīvību Eragonam, un pēc tam pazudusi uz visiem laikiem. Viņš atsauca prātā pirmo reizi, kad abi ar Murtagu nonāca Farthendurā. Murtags toreiz stāstīja, kā viņa māte pagaisusi no Morzana pils, kamēr pats Morzans medījis Bromu, Džeodu un Safiras olu. "Pēc tam kad Morzans bija metis Murtagam ar Zaroku, gandrīz nogalinot puisēnu, māte acīmredzot noslēpa savu grūtniecību un atgriezās Kārvahallā, lai pasargātu mani no Morzana un Galbatoriksa."
Eragona sirdi sildīja apziņa, ka Selēna bija tik pašaizliedzīgi rūpējusies par viņu. Jaunekli skumdināja apziņa, ka māte ir mirusi un viņi nekad vairs netiksies, jo viņā bija mājojusi cerība, lai arī ļoti trausla cerība, ka vecāki vēl varētu būt dzīvi. Eragonam vairs nebija ne mazākās vēlēšanās iepazīties ar tēvu, tomēr apziņa, ka viņam liegta iespēja veidot apliecības ar māti, atstāja sirdī rūgtu vilšanās sajūtu.
Jau kopš brīža, kad viņš bija pietiekami pieaudzis, lai saprastu, ka ir audžubērns, Eragons prātoja, kas bija viņa tēvs un kāpēc māte atstāja viņu audzināšanā pie sava brāļa Garova un viņa sievas Marianas. Tagad šīs atbildes viņš bija saņēmis no pagalam negaidīta cilvēka pagalam nelabvēlīgos apstākļos, tāpēc vēl nespēja pilnībā aptvert visu notikušo. Būs vajadzīgi vairāki mēneši vai pat gadi, līdz viņš spēs samierināties ar tik tikko piedzīvoto.
Eragons līdz šim uzskatīja, ka priecāsies, uzzinot, kas bijis viņa tēvs. Tagad, kad tas bija noticis, viņš juta tikai un vienīgi pretīgumu. Zēna gados viņš bieži bija izklaidējis sevi, iedomājoties, ka tēvs ir kāds dižs un svarīgs vīrs, kaut gan pat tolaik Eragons saprata, ka pretējais ir krietni ticamāks. Taču viņam nekad, pat vispārdrošākajos nomoda sapņos neienāca prātā iztēloties sevi kā Jātnieka un vēl jo vairāk, Atkritēja dēlu.
Šī apziņa pārvērta nevainīgos sapņus briesmīgā murgā.
Mani radījis briesmonis… Mans tēvs nodeva Jātniekus Galbatoriksam. Eragons jutās garīgi aptraipīts.
Taču nē… Sadziedēdams kāda vīra lauzto mugurkaulu, viņš saprata, ka var palūkoties uz situāciju no cita viedokļa no tāda, kas ļauj viņam atgūt vismaz daļu pašapziņas: "Pat ja Morzans mani radīja, viņš nekļuva par manu tēvu. Mans tēvs bija Garovs. Viņš mani uzaudzināja. Viņš man iemācīja, kā dzīvot pareizi, cienījami un godprātīgi. Es esmu tas, kas esmu, Garova dēļ. Pat Broms un Oromiss ir mani tēvi vairāk nekā Morzans. Un mans brālis ir Rorans, ne Murtags."
Eragons pašūpoja galvu, apņemdamies palikt pie šādiem uzskatiem. Līdz šim brīdim viņš nebija vēlējies pilnībā atzīt Garovu par tēvu. Un, lai gan sirmais vīrs bija miris, tagad šī atziņa sniedza Eragonam atvieglojumu, deva viņam pabeigtības izjūtu, palīdzēja kliedēt bažas par Morzanu.
Tu esi kļuvis prātīgāks, Safira noteica.
Prātīgāks? Eragons papurināja galvu. Nē, es vienkārši esmu iemācījies domāt. Vismaz to es spēju no Oromisa iemācīties. Norausis dubļu pikas no krituša karognesēja sejas un pārliecinājies, ka zēns patiešām ir miris, viņš izslējās stāvus, saviebdamies, kad smeldze lika muskuļiem sarauties krampjos. Tu taču saproti, ka Bromam šo visu vajadzēja zināt. Jo kāpēc gan viņš uzturējās Kārvahallā, gaidot, kad tu izšķilsies?… Viņš gribēja paturēt acīs ienaidnieka dēlu. Viņš jutās nelāgi, jau iedomājoties vien, ka Broms varēja viņu uzskatīt par apdraudējumu. Turklāt viņam bija taisnība. Kas tik viss galu galā ar mani ir noticis!
Safira sabužināja jaunekļa matus ar karstas elpas dvesmu. Atceries vienu lai ko vienā vai otrā brīdī domāja Broms, viņš vienmēr centās pasargāt mūs no briesmām. Viņš mira, glābjot tevi no razakiem.