- Pagaidi. Tu tūlīt visu dzirdēsi.
Kad viņi bija nonākuši līdz meklētajam paviljonam, Eragons pavēra durvju aizkaru un kopā ar Roranu iegāja teltī, savukārt Safira tāpat kā iepriekš iebāza tur galvu un kaklu. Telpas centrā uz galda malas sēdēja Nasuada, ļaujot kalponei atsprādzēt sadauzītās bruņas, bet pati tikmēr karsti strīdējās ar Arju. Ievainojums gurnā jau bija sadziedēts.
Ieraudzījusi nācējus, Nasuada aprāvās teikuma vidū. Viņa pieskrēja pie Eragona un, apskāvusi jaunekli, iesaucās: Kur tu biji? Mēs domājām, ka esi nogalināts vai ar tevi noticis vēl kas ļaunāks.
- Tik briesmīgi jau nav.
- Svece vēl arvien liesmo, Arja nomurmināja.
Pagājusies pāris soļu atpakaļ, Nasuada sacīja: Mēs nespējām
saskatīt, kas notika ar tevi un Safiru pēc tam, kad jūs nolaidāties uz tās klints. Kad sarkanais pūķis aizlidoja, bet jūs neatgriezāties, Arja mēģināja sazināties ar tevi, bet nespēja neko sajust, tāpēc mēs bažījāmies… Viņa nepabeidza teikumu. Mēs tikko spriedām, kā vislabāk varētu pārcelt Duvrangragātu un kareivju rotu pāri upei.
- Piedodiet, es negribēju jūs uztraukt. Pēc kaujas es jutos tā pārguris, ka aizmirsu atcelt aizsardzības nobūrumus. Tad Eragons pabīdīja uz priekšu Roranu. Nasuada, es vēlos tevi iepazīstināt ar savu brālēnu Roranu. Iespējams, Ažihads kādā sarunā tev viņu tika pieminējis. Roran, šī ir lēdija Nasuada, vārdenu pavēlniece, kurai es esmu zvērējis uzticību. Un tā ir Arja Svit-kona, elfu vēstnese. Rorans paklanījās vispirms vienai, tad otrai.
- Tas ir liels gods iepazīties ar Eragona brālēnu, Nasuada sacīja.
- Arī man, Arja piebilda.
Kad iepazīšanās bija galā, Eragons paskaidroja, ka ar "Pūķa spārnu" Surdā ir ieradies viss Kārvahallas ciemats un ka Rorans ir vīrs, kurš nonāvēja Dvīņus.
Nasuadas uzacs atzinīgi pašāvās uz augšu. Vārdenu vārdā es tev pateicos, ka apturēji viņu plosīšanos. Kas zina, kādu postu Dvīņi būtu nodarījuši, pirms viņiem pretī varētu stāties Eragons vai Arja? Tu palīdzēji mums uzvarēt šajā kaujā. Mēs to neaizmirsīsim. Lai arī mūsu iespējas nav bezgalīgas, es gādāšu, lai ikviens cilvēks uz šī kuģa būtu apģērbts un pabarots, bet savārgušajiem tiktu vislabākā aprūpe.
Rorans pieliecās vēl zemāk. Paldies, lēdija Nasuada.
- Ja man būtu mazliet vairāk laika, es labprāt noklausītos, kā un kāpēc tu kopā ar pārējiem kārvahalliešiem aizbēgi no Galbatoriksa kareivjiem, atceļoji uz Surdu un tad atradi mūs. Pat vienkāršs jūsu ceļojuma notikumu pārstāsts ir leģendas vērts. Es ceru iztaujāt tevi par to visos sīkumos jo īpaši tāpēc, ka man ir aizdomas: tam ir kāda saistība ar Eragonu -, bet šobrīd man ir jārisina citi, neatliekamāki jautājumi.
- Protams, lēdija Nasuada.
- Tad tu vari iet.
- Lūdzu, Eragons bilda, atļauj viņam palikt. Es gribu, lai arī viņš dzirdētu to, ko tūlīt pastāstīšu.
Nasuada jautājoši paskatījās uz viņu. Labi. Ja tu tā vēlies. Taču gana pļāpu! Ķeries vērsim pie ragiem un pastāsti mums par to Jātnieku.
Eragons ātri pastāstīja par trim pēdējām pūķa olām, divas no kurām tagad bija izšķīlušās, kā arī par Morzanu un Murtagu, lai Rorans labāk saprastu jaunumu svarīgumu. Turpinājumā viņš pastāstīja par to, kā viņi ar Safiru cīnījās pret Torņu un noslēpumaino Jātnieku, īpaši sīki izklāstot par šī vīra neparastajām spējām. Tikko viņš savicināja savu zobenu, es uzreiz sapratu, ka esmu cīnījies ar viņu jau iepriekš, tāpēc es metos viņam virsū un norāvu no galvas bruņucepuri. Eragons apklusa.
- Tas bija Murtags, vai ne? Nasuada klusi vaicāja.
- Kā gan?…
Vārdenu pavēlniece nopūtās. Ja reiz izrādījās, ka Dvīņi ir dzīvi, likās ticami, ka izdzīvojis arī Murtags. Vai viņš tev atklāja, kas īsti notika todien pie Farthenduras? Tad Eragons izstāstīja, kā Dvīņi bija nodevuši vārdenus, pārņēmuši savā varā urgļu vienību un nolaupījuši Murtagu. Nasuadai pār vaigu noritēja asara. Cik žēl, ka ar Murtagu notika tāda nelaime, viņam jau iepriekš bija nācies pārciest tik daudz grūtību. Kamēr viņš uzkavējās Troņheimā, es labprāt uzturējos viņa sabiedrībā un uzskatīju par mūsu labvēli par spīti tam, kur un kā viņš bija audzināts. Man ir grūti uztvert viņu kā mūsu ienaidnieku. Pagriezusies pret Roranu, viņa piebilda: Tagad izrādās, ka man ir jāsaka tev paldies ari pašai savā vārdā tu nogalināji nodevējus, kuru dēļ aizgāja bojā mans tēvs.
"Tēvi, mātes, brāļi, brālēni," Eragons nodomāja. "Ģimene tomēr ir visa pirmsākums." Saņēmis dūšu, viņš pabeidza stāstīt par to, kā Murtags atņēma viņam Zaroku, un atklāja baiso noslēpumu par Eragona izcelsmi.
- Tas nav iespējams, Nasuada nočukstēja.
Eragons redzēja, kā Rorana sejai pārslīd pārsteiguma un pretīguma izteiksme, tiesa gan, brālēns ātri vien apvaldīja savas izjūtas. Tas Eragonam likās īpaši sāpīgi.
- Vai Murtags varēja melot? vaicāja Arja.
- Kā gan viņš to spētu? Kad es viņam pārjautāju par tēvu, viņš atkārtoja to pašu senvalodā.
Paviljonā iestājās ilgs, neomulīgs klusums.
Tad ierunājās Arja: Nevienam citam tas nav jāzina. Vārdenus gana pamatīgi satrieca jauna Jātnieka parādīšanās. Un, ja viņi uzzinās, ka tas ir Murtags, ar kuru plecu pie pleca viņi cīnījās Farthendurā, kuram viņi uzticējās kā savējam, būs vēl ļaunāk. Savukārt, ja cilvēki uzzinās, ka Eragons Ēnkāvis ir Morzana dēls, viņi piedzīvos milzu vilšanos un vien retais gribēs mums pievienoties. Par notikušo nevajadzētu stāstīt pat karalim Orinam.
Nasuada saberzēja deniņus. Sķiet^ka tev ir taisnība. Jauns Jātnieks… Viņa papurināja galvu. Es zināju, ka tas ir iespējams, tomēr īsti neticēju, ka kaut kas tāds varētu notikt, jo pie Galbatoriksa palikušās olas tik ilgi nešķīlās un nešķīlās…
- Notikušajā ir zināms līdzsvars, Eragons piebilda.
- Mūsu uzdevums tagad ir divtik grūts. Šodien mēs izturējām, taču Impērijas armija skaitliski vēl arvien ir krietni pārāka par mūsu armiju, turklāt tagad mums ir jācīnās nevis ar vienu, bet diviem Jātniekiem, turklāt abi ir spēcīgāki par tevi, Eragon. Vai tu domā, ka spētu uzveikt Murtagu ar elfu burvju palīdzību?
- Iespējams. Taču nez vai viņš būs tik paviršs, lai vienlaikus ielaistos cīņā ar elfiem un mani.
Vairākas minūtes viņi apsprieda, kāda varētu būt Murtaga ietekme uz šo karu, kā arī paņēmienus, kas ļautu ierobežot vai pat novērst viņa iespaidu. Beidzot Nasuada sacīja: Šodienai būs gana. Mēs nevaram pieņemt lēmumus, esot asinīm notašķīti, pārguruši un ar kaujas apmiglotiem prātiem. Ejiet atpūtieties mēs atsāksim šīs sarunas rītdien.
Kad Eragons pagriezās, lai izietu no telts, pie viņa pienāca Arja un ieskatījās jauneklim tieši acīs. Neļauj tam pārāk nomākt tevi, Eragon-elda. Tu neesi nedz tavs tēvs, nedz tavs brālis. Tev nav jākaunas par viņu zemiskajiem darbiem.
- Tieši tā, Nasuada apliecināja. Un neiedomājies, ka tas jelkādi ietekmējis mūsu augstās domas par tevi. Viņa pastiepās un saņēma Eragona seju plaukstās. Es tevi pazīstu, Eragon. Tev ir laba sirds. Un tava tēva vārds to nekādi nevar mainīt.
Eragonam kļuva silti ap sirdi. Viņš paskatījās vispirms uz Nasuadu, tad uz elfu, tad, abu draudzības aizkustināts, pielika roku pie krūtīm un pateica: Paldies.
Eragons kopā ar brālēnu izgāja no telts. Viņš atbalstīja plaukstas pret gurniem un dziļi ievilka plaušās dūmiem piesātināto gaisu. Bija vēla pēcpusdiena, un pusdienlaika spocīgais oranžums likās pierimis un pārvērties dūmakaini zeltainā gaismā, kas apspīdēja nometni un kaujas lauku, piešķirot visam savādu skaistumu. Tagad tu visu zini, viņš sacīja.