Kas tas par jautājumu? Tikai brālēns.
- Un tu neesi saderināts?
Šis jautājums pārsteidza Eragonu nesagatavotu. Neviens neko tādu viņam nebija vaicājis. Nē, es neesmu saderināts.
- Ir taču jābūt kādam, kas rūpējas par tevi. Viņa pienāca vēl soli tuvāk, un lentēm greznotā piedurkne pārslīdēja pār jaunekļa delmu.
- Kārvahallā man nebija draudzenes, Eragonam nodrebēja balss. Un pēc tam ilgu laiku esmu pavadījis ceļā.
Triāna mazliet atvirzījās un pacēla roku tā, lai čūskas rokassprādze būtu acu augstumā. Vai tev tā patīk? viņa vaicāja. Eragons tikai piemiedza acis un pamājat lai gan jutās visai dīvaini. Es to saucu par Lorgu. Viņa ir mans dēmons un sargātājs. Paliekusies uz priekšu, viņa uzpūta rokassprādzei un nomurmināja: Sē orūm thornessa hāvr sharjalvi lifs.
Kaut kas sausi nočaukstēja, un čūska atdzīvojās. Eragons apburts vēroja, kā radījums vijas ap Triānas bālo roku, tad izslējās virs tās un piekaļ zaigojošo rubīnu acis viņam. Ik pa brīdim no čūskas mutes izšāvās metālisks mēles dzelksnis. Likās, ka čūskas acis arvien izplešas, līdz kļūst Eragona dūres lielumā. Viņš jutās ierauts to liesmojošajā dzelmē kā atvarā; lai kā jauneklis censtos, viņš nespēja novērst skatienu.
Tad. atskanēja strupa pavēle, čūska atgriezās iepriekšējā stāvoklī un sastinga. Ar nogurušu nopūtu Triāna atspiedās pret sienu. Vairums ļaužu nesaprot, ko mēs, maģijas pratēji, darām. Taču es gribēju atgādināt, ka starp vārdeniem ir cilvēki, kas līdzinās tev, un mēs tev palīdzēsim, kā vien spēsim.
Eragons neviļus uzlika roku uz Triānas plaukstas. Nekad iepriekš viņš pat nebija mēģinājis šādi tuvoties sievietei, taču instinkti dzina viņu uz priekšu, liekot izmēģināt laimi. Tas bija satraucoši un biedējoši. Ja vēlies, mēs varam kopā aiziet ieturēties. Tepat netālu ir viena no rūķu virtuvēm.
Triānas roka pārslīdēja pār Eragona plaukstu pirksti likās gludi un vēsi, tik atšķirīgi no raupjajiem tvērieniem, pie kuriem viņš bija pieradis. Labprāt. Vai mēs… Tad Triānai aiz muguras strauji vērās durvis un viņa klupšus krišus paspēra soli uz priekšu. Burve strauji pagriezās un vārgi iekliedzās. Pāris sprīžu attālumā no viņas sejas zvēroja Safiras acis.
Safira stāvēja kā sastingusi, tikai augšlūpa lēnām pacēlās, atklājot robotu zobu rindu. Tad viņa ierūcās. Rūciens bija pasakains tā bagātajā toņu gammā varēja just gan nicinājumu, gan draudus. Tas vispirms pieņēmās spēkā un tad pamazām noklusa, kopumā aizņemdams kādu minūti. Dzirdēt šo rūcienu nozīmēja noklausīties niknuma pilnu tirādi, kas lika tirpām pārskriet pār muguru.
Visu šo laiku Eragons neatrāva no Safiras ne acu.
Kad rūciena atbalss bija noklususi, Triāna abās dūrēs drudžaini žņaudzīja kleitas audumu. Burve izskatījās nobijusies. Viņa žigli pakniksēja Safiras priekšā, tad, šķietami tikko valdīdamās, lai nesāktu skriet, pagriezās un izslīdēja no telpas. Izturēdamās tā, it kā nekas nebūtu noticis, Safira pacēla priekškāju un nolaizīja vienu no nagiem. Durvis atvērt izrādījās teju neiespējami, viņa teica, paostīdama gaisu.
Eragons vairs nespēja valdīties. Kāpēc tu to darīji?! viņš uzsprāga. Tev nebija nekāda iemesla iejaukties!
Tev bija vajadzīga mana palīdzība, Safira mierīgi atbildēja.
Ja man būtu vajadzīga tava palīdzība, es būtu saucis!
Nekliedz uz mani, viņa skarbi atteica, sacērtot žokļus. Eragons nojauta, ka Safirā kūsājošās jūtas nav mazāk trauksmainas par viņējām. Es nepieļaušu, ka tu čubinies ar ložņu, kam vairāk rūp, ka esi Jātnieks, nevis kāds esi tu pats kā cilvēks.
Viņa nebija nekāda ložņa! Eragons kliedza. Viņš dusmās trieca dūri pret sienu. Safira, es jau esmu pieaudzis vīrietis, nevis mūks. Tu taču nedomā, ka nelikšos… nelikšos zinis par sievietēm tikai tāpēc, ka esmu tas, kas esmu. Turklāt nejau tev būtu jāpieņem šie lēmumi. Galu galā varbūt man tīri labi patika parunāties ar viņu pēc visām tām šausmām, ko esam piedzīvojuši beidzamajā laikā. Mūsu saikne ir pietiekami cieša, lai tu zinātu, kā jūtos. Kāpēc tu nevarēji likt mūs mierā ? Kas gan mūsu sarunā bija tik slikts ?
Tu to nesaproti. Viņa novērsa acis, neļaudama Eragonam tajās ieskatīties.
Nesaprotu ?! Vai tu stāsies man ceļā, kad gribēšu apņemt sievu, kad mēs gribēsim bērnus ? Vai man nebūs tiesību uz ģimeni ?
Eragon. Viņa beidzot paskatījās uz jaunekli ar lielu, apaļu aci. Mūsu saikne ir bezgala dziļa.
Protams!
Un, ja tev būs attiecības ar manu svētību vai bez tās, ja tu pieķersies… kādai, šajā savienībā būs iesaistītas ari manas jūtas. Tas tev būtu jāatceras. Tāpēc un es tevi brīdināšu tikai šo vienu reizi esi uzmanīgs ar savu izvēli, jo tā skars mūs abus.
Viņš mirkli apsvēra Safiras teikto. Tiesa, mūsu saikne ir abpusēja. Ja tu ienīdīsi kādu, ari mani tas iespaidos līdzīgi… Es saprotu tavas bažas. Tad tā nebija vienkārši greizsirdība ?
Viņa vēlreiz nolaizīja nagu. Ja nu vienīgi mazliet.
Šoreiz ierūcās Eragons. Viņš pabrāzās garām pūķim, paķēra Zaroku un devās projām, pa ceļam sprādzēdams pie jostas zobenu.
Viņš vairākas stundas klīda pa Troņheimu, vairīdamies kādu satikt. Notikušais sāpināja Eragonu, kaut gan viņš nevarēja noliegt Safiras vārdu patiesumu. No visa tā, kas viņus saistīja, šī bija vissavrupākā joma un viņi par to bija runājuši vismazāk. To nakti pirmo kopš sagūstīšanas Gileādā viņš aizvadīja šķirti no Safiras, sameklēdams guļvietu vienā no rūķu barakām.
Eragons atgriezās ierādītajā miteklī nākamajā rītā. Ievērojot vārdos neizteiktu vienošanos, ne viņš, ne Safira nepieminēja notikušo. Strīdēties būtu bezjēdzīgi, ja nedz viena, nedz otra puse netaisījās piekāpties ne soli. Turklāt abi jutās atviegloti, ka atkal var būt kopā, tāpēc nevēlējās vēlreiz apdraudēt draudzību.
Kad viņi pusdienoja un Safira plosīja kāda lopiņa asiņainu cisku, atsteidzās Džārša. Kā jau ierasts, viņš platām acīm blenza uz pūķi, vērojot katru Safiras kustību, kamēr viņas asie zobi nošķeļ pamatīgam kaulam galu. Kas noticis? Eragons vaicāja, slaucīdams zodu un prātodams, vai Vecajo padome atkal vēlas tikties ar viņu. Kopš bērēm viņi nebija devuši nekādu ziņu.
Džārša novērsās no Safiras tikai uz mirkli, kas bija vajadzīgs, lai izgrūstu: Kungs, ar jums vēlas runāt Nasuada. Viņa gaidīs tēva kabinetā.
Kungs! Eragons gandrīz iesmējās. Vēl gluži nesen viņš tā uzrunāja cilvēkus, bet ne otrādi. Jātnieks pavērās uz Safiru. Vai esi beigusi pusdienot vai varbūt tev ir vajadzīga vēl kāda minūte?
Pārgriezusi acis, Safira iedabūja atlikušo gaļas kluci mutē un ar skaļu krakšķi pārkoda kaulu. Esmu beigusi.
Labi, pieceldamies sacīja Eragons, tu, Džārša, vari iet. Mēs zinām ceļu.
Kalnpilsēta bija tik liela, ka viņiem nācās pavadīt ceļā pusstundu, lai nokļūtu līdz Ažihada kabinetam. Tāpat kā Ažihada laikā durvis tika apsargātas, tikai divu cilvēku vietā te bija sapulcināta vesela kaujās rūdītu vīru vienība, kas bija gatava novērst vismazākās briesmas. Varēja redzēt, ka viņi bija gatavi upurēt paši sevi, lai aizstāvētu savu jauno vadoni uzbrukuma gadījumā. Lai gan vīri, protams, pazina Eragonu un Safiru, ceļš tika aizšķērsots, lai paziņotu Nasuadai par viesiem. Tikai tad abiem ļāva pārkāpt pār slieksni.
Eragons uzreiz pamanīja pārmaiņas: kabinetā bija parādījusies vāze ar puķēm. Nelielie, violetie ziedi likās necili, tomēr tie caurstrāvoja gaisu ar siltu smaržu, kas Eragonam atgādināja vasaru tikko lasītas avenes un nopļautus laukus, kas karstajā saulē pamazām sāka līdzināties bronzai. Viņš ieelpoja šo smaržu, novērtēdams, cik prasmīgi Nasuada ir uzspiedusi telpai savas klātbūtnes zīmogu, neaizēnojot atmiņas par tēvu.