Eragona viesošanos izjauc ziņas par urgļu armijas ielaušanos rūķu pazemes ejās. Sākas nežēlīga kauja, kuras laikā Eragons nošķiras no Safiras, tāpēc ir spiests stāties pretī Durzam vienatnē. Būdams krietni stiprāks par jebkuru cilvēku, Durza viegli pieveic Eragonu un pāršķeļ jaunekļa muguru no pleca līdz pat gurnam. Tajā brīdī Safira un Arja sašķaida kalna iekšpusē izveidoto kupolu sešdesmit pēdu platu safīra zvaigzni -, tā novēršot
Durzas uzmanību. Tas ļauj Eragonam ietriekt zobenu Durzam sirdī. Bez Durzas burvestību spēka urgļi zaudē kauju, un viņus patriec atpakaļ pazemes ejās.
Kamēr Eragons pēc kaujas guļ bez samaņas, ar viņu miegā sazinās kāda būtne, kas uzdodas par Togiru Ikonoku Veselo Kropli. Viņš sola atbildēt uz visiem Eragona jautājumiem un mudina jaunekli meklēt viņu Ellesmērā kur mājo elfi.
Kad Eragons pamostas, viņš atklaj; ka, par spīti Andželas pūliņiem, muguru šķērso milzīga, Murtaga rētai līdzīga brūce. Apmulsis jauneklis aptver, ka Durzu uzveikt viņam ļāvusi neticama veiksme un ka viņam jāturpina mācīties.
Pirmās grāmatas beigās Eragons nolemj atrast Togiru Ikonoku un doties pie viņa mācībā. Tēraudacu Likteņmātes vērpums ir sācis ritēt straujāk, zemi pāršalc pirmās kara nojausmas, un ātri tuvojas laiks, kad Eragonam nāksies stāties pretī viņa īstajam ienaidniekam karalim Galbatoriksam.
DIVAS NELAIMES
Kritušo dziesmas un izdzīvojušo vaimanas. Tā, kāpdams pāri zobenu sakapātam urglim, nodomāja Eragons. Visapkārt skanēja sieviešu žēlabas viņas mēģināja atrast savus tuviniekus Farthenduras asiņainajos dubļos. Safira, kas sekoja Eragonam, uzmanīgi apmeta līķim loku. Viņas zaigojoši zilās zvīņas likās esam vienīgā krāsa staignajā krēslā, kas valdīja dobā kalna iekšpusē.
Kopš vārdenu un rūķu kaujas ar urgļiem par Troņheimu, jūdzi augsto konisko pilsētu, kas slējās Farthenduras vidū, bija pagājušas jau trīs dienas, taču cīņas lauku vēl arvien klāja kritušie. Līķu bija tik daudz, ka apglabāšana prasīja laiku. Tālumā, pie Farthenduras sienas, dūmoja milzīgs, drūms ugunskalns tur dega nogalinātie urgļi. Tie nezvēri nebija pelnījuši izvadīšanu vai cienīgu atdusas vietu.
Pamodies no nemaņas un sapratis, ka Andžela ir sadziedējusi Durzas cirsto brūci, Eragons trīs reizes mēģināja pielikt roku kritušo apglabāšanas darbos, taču ik reizes viņu aizkavēja drausmīgas sāpes, kas likās uzspridzinām mugurkaulu. Dziednieki piedāvāja dažādas uzlieves un dziras. Arja un Andžela apgalvoja, ka viņš esot pilnīgi vesels. Taču sāpes bija neizturamas. Arī Safira nespēja viņam palīdzēt, tik vien kā dalīties ciešanās, kad tās pāršalca gara saikni, kas abus vienoja.
Eragons ar roku pārbrauca pār seju un paskatījās augšup uz zvaigznēm, kas bija saskatāmas caur mākoņu plaisu Farthenduras tālajā virsotnē. Likās, pat tās bija apkvēpušas sārta dūmu mutuļos. Trīs dienas. Trīs dienas, kopš viņš nogalināja Durzu. Trīs dienas, kopš cilvēki sākuši dēvēt viņu par Ēnkāvi. Trīs dienas viņa prātu plosīja burvja apziņas atliekas. No tām viņu izglāba noslēpumainais Togira Ikonoka, Veselais Kroplis. Par redzēto vīziju Eragons nebilda nevienam ne vārda, vienīgi Safirai. Cīniņš ar Durzu un tumšajiem gariem, kas valdīja pār burvi, bija pārvērtis Eragonu; tiesa, jauneklis vēl nebija pārliecināts, vai pārmaiņas ir labas vai sliktas. Viņš jutās viegli ievainojams, it kā pēkšņs trieciens salāpīto miesu un garu varētu sašķaidīt sīkās drumslās.
Drūma vēlme pārliecināties par kaujas sekām bija likusi viņam atgriezties cīņas laukā. Ieradies viņš juta vien urdošu nāves un sabrukuma klātbūtni, nevis slavas spožumu, par ko lika domāt varonību daudzinošās dziesmas.
Ja ne tēvoča Garova nāve razaku nagos pirms vairākiem mēnešiem, tad cilvēku, rūķu un urgļu nežēlība, visticamāk, būtu satriekusi Eragonu. Arī tagad tā stindzināja. Ar Safiras atbalstu viņš bija aptvēris, ka vienīgā iespēja saglabāt skaidru prātu šādās sāpēs ir rīcība. Ārpus rīcības, viņaprāt, dzīvībai nebija dziļākas jēgas vismaz ne pēc tam, kad tu esi redzējis, kā vīrus saplosa kuiļi, milzu auguma urgļi, ne pēc tam, kad esi skatījis zemi, pārklātu ar pirmsnāves trīsu raustītiem locekļiem, ne pēc tam, kad zeme bijusi slacīta ar asinīm tik bagātīgi, ka tās sūcas cauri zābaku pazolēm. Ja vien karā bija iespējams gods, Eragons sprieda, tad tas izpaudās cīņā, lai pasargātu no posta citus.
Jauneklis pieliecās un no dubļiem pacēla izsistu dzerokli. Mētādams to plaukstā, viņš kopā ar Safiru apmeta loku ap izmīdīto lauku. Viņi apstājās klajuma malā, kad ievēroja Jormunduru Ažihada vietnieku vārdenu rindās steidzamies uz viņu pusi no Troņheimas. Pienācis tuvāk, Jormundurs paklanījās. Eragons apzinājās, ka vēl pirms pāris dienām šādu cieņas izpausmi nesagaidītu.
Priecājos, ka atradu tevi laikus, Eragon. Rokā viņš bija sažņaudzis pergamenta tīstoklīti. Ažihads atgriežas, un viņš vēlas, lai tu viņu gaidītu. Arī pārējie ir sapulcējušies pie Troņheimas rietumu vārtiem. Mums nāksies pielikt soli, lai pagūtu turp laikā.
Eragons pamāja un, uzlicis roku uz Safiras sāna, devās uz vārtu pusi. Pagājušo trīs dienu laikā Ažihads urgļus bija vajājis rūķu pazemes ejās, kas veidoja tuneļu tīmekli zem Beoru kalniem. Vienīgajā reizē, kad Eragons starp vajāšanas ekspedīcijām redzēja vārdenu vadoni, tas plosījās dusmās, atklājis, ka meita Nasuada nav paklausījusi viņa pavēlei pirms kaujas doties projām ar citām sievietēm un bērniem, bet slepus cīnījusies kopā ar vārdenu loka šāvējiem.
Vajāšanā kopā ar Ažihadu piedalījās arī Murtags un Dvīņi Dvīņi tāpēc, ka tas bija bīstams darbs un vārdenu vadonim bija vajadzīgas viņu maģiskās spējas, bet Murtags tāpēc, ka vēlējās apliecināt savu uzticību vārdeniem. Eragonu pārsteidza, cik ļoti bija mainījusies cilvēku attieksme pret Murtagu, ņemot vērā apstākli, ka viņa tēvs bija Pūķu Jātnieks Morzans, kurš reiz nodeva Jātniekus Galbatoriksam. Lai gan Murtags neieredzēja tēvu un bija uzticams Eragonam, apkārtējie sākotnēji viņu uzņēma ar naidu un aizdomām. Bet tagad neviens nevēlējās tērēt spēkus sīkam naidam, ja reiz bija tik daudz darāmā. Eragonam pietrūka sarunu ar Murtagu, tāpēc viņš gaidīja brīdi, kad draugs atgriezīsies un viņi varēs no sirds izrunāties par visu notikušo.
Apmetuši loku ap Troņheimu, Eragons un Safira pie baļķu vārtiem luktura mestā gaismas aplī saskatīja nelielo gaidītāju pulciņu. Starp viņiem bija arī Oriks rūķis nepacietīgi mīņājās, cilādams ducīgās kājas, un Arja. Pustumsā pārsējs ap viņas augšdelmu teju spīdēja, mezdams atblāzmu uz elfas matu galiem. Eragona augumam pārskrēja savādas trīsas kā ikreiz, redzot Arju. Elfa paskatījās uz Jātnieku un Safiru, zaļajām acīm uz mirkli uzzibsnījot. Tad viņa atkal pievērsās Ažihadam.
Sašķaidot Isidara Mitrimu, diženo zvaigžņu safīru, no kura bija izgriezta sešdesmit pēdu platā roze, Arja bija palīdzējusi Eragonam nonāvēt Durzu un tādējādi panākt uzvaru kaujā. Tomēr rūķi bija varen pikti uz elfu, jo viņa bija iznīcinājusi rases lielāko dārgumu. Viņi atteicās aizvākt safīra atliekas tās vēl arvien veidoja milzīgu loku Troņheimas galvenajā zālē. Arī Eragons, pirms kāda laika iedams gar lausku apli, bija izjutis rūķu skumjas par zudušo skaistumu.
Jauneklis un Safira apstājās līdzās Orikam un pārlaida skatienu tuksnesīgajam klajumam, kas pletās jūdzes piecas uz visām pusēm no Troņheimas līdz pat Farthenduras pakājei. No kuras puses sagaidāma Ažihada parādīšanās? Eragons vaicāja.
Oriks norādīja uz vairākiem lukturiem, kas izgaismoja liela tuneļa muti pāris jūdžu tālāk. Viņam vajadzētu drīz parādīties.