- Ja mēs nogaidīsim, Nasuada viņu pārtrauca, Galbatorikss kļūs tikai stiprāks. Šī ir pirmā reize kopš Morzana nogalināšanas, kad mums ir kaut mazākā cerība pārsteigt viņu nesagatavotu. Galbatoriksam nebija ne mazāko iemeslu šaubīties par urgļu uzvaru bet, pateicoties tev, viņš piedzīvoja rūgtu sakāvi, tāpēc karalis nav gatavs iebrukumam Impērijā.
Iebrukums! Safira iesaucās. Un kā gan viņa iedomājas nonāvēt Galbatoriksu, ja tas izlidos pretī vārdenu armijai un ar maģiju vienatnē to iznīcinās ?
Kad Eragons atkārtoja šīs bažas skaļi, Nasuada noliedzoši nogrozīja galvu. Mūsu pieredze liek domāt, ka viņš nedosies cīņā, iekams nebūs apdraudēta Urubaena. Galbatoriksam nerūp, ka mēs varētu iznīcināt pusi Impērijas, lai tikai būtu spiesti lauzties pie viņa, ne otrādi. Un kāpēc gan viņam par kaut ko uztraukties? Ja mūsu armija spēs nokļūt līdz Impērijas galvaspilsētai, kareivju rindas būs krietni retākas un atlikušie vīri pārguruši, tāpēc viņam būs krietni vieglāk mūs sakaut.
- Tu tomēr neatbildēji uz Safiras jautājumu, iebilda Eragons.
- Tāpēc, ka pagaidām es to nespēju. Šis būs ilgs karš. Kad pienāks izšķirošā kauja, iespējams, tu būsi gatavs pieveikt Galbatoriksu vai varbūt mums pievienosies elfi… un viņu burvībieši ir spēcīgākie Alagēzijā. Lai kas notiktu, mēs nevaram atļauties vilcināties. Tagad ir īstais brīdis riskēt un rīkoties tā, kā neviens to negaida. Pārāk ilgi vārdeni ir dzīvojuši ēnā mums ir vai nu jācīnās pret Galbatoriksu, vai jāpadodas un jāizgaist.
Eragonu biedēja Nasuadas ieceres milzu mērogs. Tajā slēpās tik daudz risku un nezināmu briesmu, ka likās teju absurdi pat apsvērt šādu rīcību. Tomēr neba Jātnieka rokās bija šis lēmums, tāpēc viņš to pieņēma. Eragons negrasījās par to strīdēties. Tagad mums ir jāuzticas viņas viedoklim.
Bet kā ar tevi pašu? Vai tu būsi drošībā, kamēr mēs būsim projām? Es atceros savu zvērestu. Tagad tas ir mans pienākums gādāt, lai tuvākajā laikā mums nenāktos domāt par tavām bērēm.
Nasuadas žokļu muskuļi saspringa, un viņa pamāja uz durvju un aiz tām izvietoto kareivju pusi. Par to neuztraucies, esmu droši pasargāta. Tad viņa novērsa skatienu. Es atzīšos… viens no iemesliem, kāpēc dodamies uz Surdu, ir sena pazīšanās ar Orinu, un tā nodrošinās patvērumu. Es nevaru palikt šeit, ja jūs ar Arju dodaties projām. Vecajo padome nav zaudējusi savu varu. Viņi neatzīs mani par vadoni, līdz es pilnīgi un galīgi nepierādīšu, ka vārdenus vadu es, nevis padome.
Tad likās, ka Nasuada sakopo visus iekšējos spēkus, viņa izrieza plecus un pacēla zodu, kļūdama atsvešinātāka un aukstāka. Tagad ej, Eragon! Gatavo zirgu, parūpējies par proviantu tiekamies līdz ar saullēktu pie ziemeļu vārtiem!
Eragons zemu paklanījās, pielāgodamies Nasuadas oficiālajai izteiksmei, un tad kopā ar Safiru izgāja no telpas.
Pēc vakariņām Eragons un Safira devās palidot. Viņi pacēlās augstu virs Troņheimas, kur no Farthenduras sienām nokarājās robotas lāstekas, veidojot ap viņiem milzīgu, baltu gredzenu. Lai gan līdz saulrietam bija vēl vairākas stundas, kalna iekšienē jau teju valdīja tumsa.
Eragons atgāza galvu, izbaudīdams gaisa plūsmu, kas sitās sejā. Viņam pietrūka vēja vēja, kas traucas caur zāli un pluina mākoņus, līdz viss ir sabužināts un svaigs. Vēja, kas nes lietu un vētru un purina kokus, liekdams tos pie zemes. Starp citu, arī koku man pietrūkst, viņš nodomāja. Farthendura ir pārsteidzoša vieta, bet tajā nav vairāk augu un dzīvnieku kā Ažihada kapličā.
Safira piekrita. Skiet, rūki uzskata, ka dārgakmeņi var aizstāt puķes. Tad pūķis apklusa. Turpināja tumst. Kad kļuva tik naksnīgs, ka Eragons vairs īsti nevarēja saskatīt apkārtni, viņa ierunājās atkaclass="underline" Ir jau vēls. Mums būtu jādodas atpakaļ.
Tā arī darām.
Safira milzīgos, laiskos lokos sāka lēnām slīdēt uz zemes pusi, pamazām tuvodamās Troņheimai, kas kā bāka zaigoja Farthenduras vidū. Viņi vēl atradās krietnu gabalu no pilsētkalna, kad pūķis pagrieza galvu un ieminējās: Skaties!
Eragons pavērās Safiras norādītajā virzienā, tomēr spēja saskatīt vien pelēku, neizteiksmīgu līdzenumu. Kas tur bija?
Tā vietā, lai atbildētu, viņa viegli savicināja spārnus un pagriezās pa kreisi, tuvodamās zemei uz viena no četriem ceļiem, kas no Troņheimas veda ārā uz visām četrām debesu pusēm. Kad abi nolaidās, Eragons pamanīja uz viena no tuvējiem pakalniem baltu plankumu. Pustumsā tas savādi zvārojās, gluži kā peldoša svece sīkos vilnīšos, bet, ejot tuvāk, pārvērtās zintniecē Andželā viņa bija tērpusies gaišā vilnas tunikā.
Zintniece nesa milzīgu, teju četras pēdas platu klūgu grozu, pilnu ar dažādām sēnēm vairums no tām Eragonam nelikās pazīstamas. Kad Andžela pienāca tuvāk, viņš pamāja uz groza pusi un jautāja: Tu lasi suņusēnes?
- Sveicināts, Andžela iesmējās, nolikdama nešļavu zemē. Nē, nē, suņusēnes ir pārāk vispārīgs apzīmējums. Turklāt tās drīzāk būtu jāsauc par kaķusēnēm, nevis suņusēnēm. Viņa sāka tās cilāt. Šī ir rūgtā sērsēne, un šī ir pelēkā tintene, te ir silāja iedobīte, te pundura jumtene, nobiru vērdiņsēne, asiņu gredzenkāte un šī plankumainā bērzlapene. Apbrīnojami, vai ne? Beidzamo viņa pacēla sēni, kuras galviņa likās apšļakstīta ar sārtām, gaiši violetām un dzeltenām šļakatām.
- Un kas ir šī? Eragons norādīja uz sēni ar zibens ziluma kātiņu, kvēlojoši oranžām lapiņām un spoži melnu divkārtainu cepurīti.
Andžela ar mīlestību palūkojās uz to. Elfi to dēvē par Fricai Andlāt. Kātiņš var nogalināt vienā acumirklī, savukārt cepurīte spēj neitralizēt inžu iedarbību. No tās iegūst Tunivora nektāru. Fricai Andlāt aug tikai Duveldenvārdenas un Farthenduras alās, turklāt šeit tā iznīktu, ja rūķi savus ateju izsmeļus sāktu vest kaut kur citur.
Eragons atskatījās uz pakalnu un tikai tad saprata, kā tas bija veidojies.
- Sveika, Safira, bilda zintniece, pasniegdamās garām Jātniekam, lai noglāstītu pūķa purnu. Safira piemiedza acis, un astes nošūpošanās liecināja, ka pūķim pieskāriens ļoti gājis pie sirds. Tad parādījās arī Solembums, žokļos cieši satvēris ļenganu žurku. Neparaustījis ne ūsu, kaķacis apgūlās uz zemes un sāka tiesāt grauzēju, nelikdamies zinis par klātesošo trijotni.
- Tātad, Andžela sacīja, pieglauzdama atrisušu šķipsnu milzīgajai matu gubai, projām uz Elesmēru? Eragons pamāja. Viņš pat nemēģināja zintniecei vaicāt, kā viņa to zina, jo viņa vienmēr zināja visu, kas notiek. Eragons turpināja klusēt, tāpēc Andžela sarauca pieri. Neizturies nu tik īgni! Nav jau nekāds nāvessods!
- Es zinu.
- Tad pasmaidi, jo, ja tas nav tavs nāvessods, tev vajadzētu justies laimīgam! Bet tu esi sašļucis gluži kā Solembuma žurka. Sašļucis. Brīnišķīgs vārds, vai ne?
Andželas teiktais lika viņam pasmaidīt, un pat dziļi Safiras rīklē noguldza smiekli. Tev šķiet, ka viss ir tik brīnišķīgi, bet, tiesa, es izprotu, ko gribi teikt.
- Priecājos, ka to izproti. Izpratne ir laba lieta. Saraukusi uzacis puslokā, viņa paāķēja pirkstu zem vienas no sēnēm un ar nagu apmeta to otrādi, lai apskatītu lapiņas. Tad zintniece piebilda: Labi gan, ka mēs šovakar satikāmies, jo jūs dodaties projām un es… es kopā ar vārdeniem posīšos uz Surdu. Kā jau reiz teicu, man patīk atrasties notikumu mutulī un šis mutulis pārceļas uz turieni.
Smaids Eragona sejā kļuva platāks. Tad jau mūsu ceļojums būs drošs, citādi tu taču piebiedrotos?