Eragons pacietīgi gaidīja kopā ar pārējiem, atbildēdams uz piezīmēm, kas skāra tieši viņu, bet pārējā laikā dodams priekšroku bezvārdu sarunai ar Safiru. Jauneklim patika, ka Farthendurā valda klusums.
Pagāja apmēram pusstunda, pirms tālajā ejā pazibēja kustība. No pazemes izkāpa kāds desmits vīru, tad viņi palīdzēja izrāpties no tuneļa tikpat daudziem rūķiem. Viens no vīriem Eragons nosprieda, ka tas ir Ažihads, pacēla roku, un kareivji izkārtojās divās kolonnās aiz viņa. Vēl viens rokas mājiens, un vienība sāka braši soļot uz Troņheimas pusi.
Taču viņi nebija nogājuši ne piecus soļus, kad ejā aiz muguras kaut kas noņirbēja. Virszemē izlēca vēl vairāki stāvi. Eragons piemiedza acis, jo no tāda attāluma nespēja skaidri saskatīt notiekošo.
Tie ir urgļi! Safira izsaucās, un viņas ķermenis saspringa kā uzvilkta stopa stiegra.
Eragonam nenāca ne prātā pārjautāt vēlreiz. Urgļi! viņš iekliedzās un uzlēca Safirai mugurā, nožēlodams, ka atstājis Zaroku, savu zobenu, istabā. Kopš urgļu armijas sakāves neviens nebija gaidījis jaunu uzbrukumu.
Ievainojums iesmeldzās. Safira savicināja zilos spārnus un metās uz priekšu, ar katru soli celdamās arvien augstāk. Lidojums kļuva ātrāks un ātrāks. Zem viņiem, teju panākdama Safiru, uz tuneļa pusi traucās Arja. Oriks kopā ar vairākiem vīriem skrēja viņai aiz muguras, bet Jormundurs metās atpakaļ uz barakām pēc papildspēkiem.
Eragonam nācās bezpalīdzīgi noskatīties, kā urgļi uzbrūk Ažihada vienības arjergardam. Tik tālu viņa burvestība nesniedzās. Negaidītais uzbrukums nodrošināja priekšrocības nezvēriem drīz vien četri karotāji jau bija krituši, bet pārējie cilvēki un rūķi bija spiesti veidot loku ap Ažihadu, lai pasargātu vadoni. Kauja kļuva arvien sīvāka, gaisā zibēja zobeni un cirvji. Viens no Dvīņiem cīņas mutulī raidīja gaismas zibsni, un kāds urglis sabruka, satvēris burvestības nocirstās rokas stumbeni.
Kādu brīdi likās, ka vārdeniem un rūķiem izdosies atvairīt urgļus, bet tad gaisā kaut kas uzvirmoja. Likās, ka cīnītājus pārklāj viegla migla. Kad tā izklīda, stāvus palikuši bija vien četri vīri Ažihads, Dvīņi un Murtags. Urgļu loks sakļāvās ap viņiem arvien ciešāk, līdz, Eragonam par šausmām, aizsedza karotājus skatienam. Nē! Nē! Nē!
Pirms Safira sasniedza kaujas vietu, urgļu pulks metās atpakaļ uz ejas pusi un nozuda zem zemes, atstājot aiz sevis vien kritušos.
Tikko Safiras ķetnas pieskārās zemei, Eragons nolēca no pūķa muguras un nozvārojās, skumju un dusmu pārņemts. Es to nespēšu. Tas pārāk tieši atgādināja atgriešanos tēvoča saimniecībā, kad viņš bija atradis Garovu mirstam. Cenšoties atvairīt traģisko priekšnojautu, jauneklis sāka meklēt izdzīvojušos.
Notikuma vieta dīvaini atgādināja kaujas lauku, pa kuru Eragons bija klīdis iepriekš, tikai šeit asinis bija svaigas.
Slaktiņa vidū gulēja Ažihads. Viņa krūšubruņas klāja drausmīgu cirtienu pēdas, bet ap vārdenu vadoni nekustīgi gulēja pieci viņa nonāvēti urgļi. Ažihads saraustīti elpoja. Eragons notupās viņam līdzās un nolieca galvu, lai asaras nekristu uz vadoņa brūcēm. Šādus ievainojumus nespētu sadziedēt neviens. Pieskrēja Arja. Sapratusi, ka Ažihadu glābt neizdosies, viņa uz mirkli apstājās, un elfas seju pārvērta dziļas skumjas.
- Eragon, pār Ažihada lūpām pārslīdējušais vārds bija kluss kā vēja čuksts.
- Es klausos.
- Eragon, liec pie sirds… Es vēlos tev dot pēdējo pavēli. Eragons pieliecās tuvāk, lai saklausītu mirstošā vīra vārdus. Tev man jāapsola, ka tu… neļausi haosam pārņemt vārdenus. Viņi ir vienīgais spēks, kas spēj pretoties Impērijai. Vārdeniem ir jābūt stipriem. Apsoli to man.
- Es apsolu.
- Tad lai miers valda tavā sirdī, Ēnkāvi Eragon… Izdvesis pēdējo elpu, Ažihads aizvēra acis, un viņa cildenā seja sastinga nāves miegā.
Eragons nolieca galvu. Kaklā sakāpušais kamols likās neticami ciets, un katrs elpas vilciens sagādāja sāpes. Arja svētīja Ažihadu ar senvalodas vārdu straumi, tad melodiskā balsī piebilda: Diemžēl viņa bojāeja izraisīs milzu spriedzi. Viņam ir taisnība tev jādara viss, lai novērstu cīņu par varu. Es palīdzēšu, cik spēšu.
Nespēdams bilst ne vārda, Eragons pārlaida skatienu pārējiem ķermeņiem. Viņš būtu atdevis visus pasaules dārgumus, lai tobrīd atrastos kur citur. Safira apostīja vienu no urgļiem un sacīja: Kaut kas tāds nedrīkstēja notikt. Tā ir tumšo spēku sazvērestība. Un jo ļaunāk, ka šī nelaime mūs piemeklējusi tieši šobrīd, kad mums drošībā vajadzēja svinēt uzvaru. Viņa nopētīja kādu citu līķi un tad strauji pagrieza galvu. Kur ir Dvīņi un Murtags ? Starp mirušajiem viņu nav.
Eragons apskatīja kritušos. Tev taisnība. Cerību uzplaiksnījums lika viņam mesties uz pazemes ejas pusi. Šeit recošas asiņu peļķes krājās soļu tūkstošu nodeldēto pakāpienu iedobēs, atgādinādamas melni mirdzošu, garenu spoguļu rindu, vedinot domāt, ka pa kāpnēm lejup vilkti vairāki ievainotie. Acīmredzot urgļi ir viņus aizveduši sev līdzi. Bet kāpēc? Viņi taču neņem gūstekņus? Jaunekli atkal pārņēma izmisums. Bet kāda gan tam nozīme ? Mēs nevaram tiem dzīties pakaļ bez papildspēkiem. Turklāt tu nemaz nespētu iespraukties ejā.
- Iespējams, viņi vēl ir dzīvi. Vai tu viņus pametīsi ?
- Kas, tavuprāt, man būtu jādara ? Rūku ejas veido bezgalīgu labirintu. Es tur tikai apmaldīšos. Turklāt es neesmu tik ātrs, lai panāktu urgļus. Tiesa, Arja varbūt to spētu.
- Tad lūdz, lai viņa tos panāk.
- Arja! Eragons saminstinājās. No vienas puses, viņš gribēja rīkoties. No otras viņš nevēlējās pakļaut Arju briesmām. Un tomēr no vārdeniem tikai viņa spētu turēties līdzi urgļiem. Ar smagu sirdi Eragons izstāstīja elfai par savu atklājumu.
Arjas ieslīpās uzacis savilkās neizpratnē. Izklausās dīvaini.
- Vai tu spēsi viņus panākt?
Elfa uzmeta Eragonam smagu domu pilnu skatienu. Wiol ono. Tevis dēļ. Arja metās uz priekšu un, elfai nozūdot zem zemes, vēl spoži uzmirdzēja viņas zobens.
Dedzinoša sarūgtinājuma apmāts, Eragons apsēdās līdzās Ažihadam un sakrustoja kājas. Viņš vēl īsti nespēja aptvert notikušo: vārdenu vadonis bija kritis, bet Murtags izgaisis. Murtags. Atkritēja dēls un viņa draugs. Jā, trī^gadsmit Atkritēji palīdzēja Galbatoriksam iznīcināt viņu pašu ordeni un pasludināt uzurpatoru par Alagēzijas valdnieku. Reizēm Eragons vēlējās, kaut Murtags izgaistu, bet tagad, kad draugs bija ar varu aizvests, viņa prombūtne bija atstājusi jaunā Pūķu Jātnieka sirdī negaidītu tukšumu. Kad piesteidzās Oriks ar pārējiem vīriem, Eragons nekustīgi sēdēja līdzās kritušajam vārdenu vadonim.
Ieraudzījis Ažihadu, Oriks sāka kājām stampāt zemi un lādēties rūķu valodā. Visbeidzot viņš dusmās trieca cirvi kāda urgļa līķī. Vīri satriekti stāvēja lokā ap kritušajiem. Saberzējis zemes šķipsnu starp tulznu klātajiem pirkstiem, Oriks noņurdēja: Tā, tagad sirseņu pūznis ir pamodināts. Starp vārdeniem vēl ilgi nebūs miera. Barzūln, viegli nebūs. Vai viņš vēl paguva tev ko pateikt?
Eragons paskatījās uz Safiru. Es to gribētu atkārtot tikai īsto personu klātbūtnē.
Saprotu. Un kur ir Arja?
Eragons pamāja ar roku.
Oriks vēlreiz nolamājās, tad papurināja galvu un pietupās.
Drīz vien ieradās Jormundurs ar divpadsmit kareivju vadiem pa sešiem vīriem katrā. Viņš pavēlēja tiem gaidīt gabaliņu no kaujas vietas, bet pats pienāca pie kritušajiem. Pieliecies viņš pieskārās Ažihada plecam. Kāpēc gan, mans vecais draugs, liktenis ir tik nežēlīgs? Es būtu atgriezies šeit agrāk, ja ne šī kalna nolādētais milzīgums. Tad, iespējams, mums būtu izdevies tevi izglābt. Tā vietā mums uzvaras brīdī nākas izjust jauna zaudējuma sāpes.