Safira apstājās. Viņi stāvēja pie akmens kalumiem greznotās ieejas Troņheimas bibliotēkā. Milzīgajā telpā valdīja klusums, tāpēc tā likās tukša, tomēr cieši izvietoto plauktu rindas ar kolonnām starp tām spētu paslēpt simtiem cilvēku. Lukturi lēja nespodru gaismu pār sienām, ko klāja senu vīstokļu jūra, un izgaismoja lasāmkabinetus, kas bija iekārtoti līdztekus plauktiem.
Līkumodama starp tiem, Safira aizvadīja Eragonu līdz vienam no lasāmkabinetiem, kur sēdēja Arja. Eragons mirkli vilcinājās, vērodams elfu. Tik satrauktu jauneklis viņu nekad nebija redzējis, lai gan šo satraukumu varēja nojaust vien saspringtajās kustībās. Šoreiz elfa bija bruņota ar zobenu, ko greznoja elegants spals, kuru Arja bija satvērusi.
Eragons apsēdās marmora galda pretējā pusē. Safira iekārtojās starp jaunekli un elfu, lai ne viens, ne otrs nevarētu izvairīties no viņas skatiena.
- Ko tu esi izdarījis? negaidīti naidīgi vaicāja Arja.
- Kas noticis?
Elfa paslēja augšup zodu. Ko tu apsolīji vārdeniem? Ko tu esi izdarījis?
Pēdējie vārdi sasniedza Eragonu arī garā. Viņš aptvēra, ka elfa varētu teju teju zaudēt apvaldu. Jaunekļa sirdij pārskrēja baiļu ēna. Mēs rīkojāmies tā, kā apstākļi spieda. Es nepārzinu elfu ieražas, tāpēc, ja esam tevi apbēdinājuši, lūdzu, piedod mums. Bet dusmas gan neko nevērsīs uz labu.
- Muļķis! Tu par mani neko nezini. Jau septiņus gadu desmitus es šeit pārstāvu mūsu karalieni piecpadsmit gadus rūpējos par Safiras olas aizgādāšanu no elfiem pie vārdeniem un atkal atpakaļ. Visu šo laiku esmu pūlējusies, lai vārdeniem būtu vieds, spēcīgs vadonis, kurš spētu pretoties Galbatoriksam un uzklausītu mūsu ieteikumus. Broms palīdzēja man, panākot vienošanos par jauno Jātnieku par tevi. Ažihads piekrita, ka tev jāsaglabā neatkarība, lai nodrošinātu spēku līdzsvaru. Bet tu nostājies, apzināti vai neapzināti, Vecajo padomes pusē, lai kontrolētu Nasuadu! Tu esi iznīcinājis pūliņus cilvēka mūža garumā! Ko tu esi izdarījis?
Satriektais Eragons meta pie malas visas viltības. īsos, skaidros vārdos viņš izstāstīja, kāpēc bija piekritis padomes prasībām un kā viņi ar Safiru bija mēģinājuši tās apiet.
Kad jauneklis beidza runāt, Arja noteica: Tā.
- Tā. Septiņdesmit gadu. Lai gan viņš zināja, ka elfi dzīvo ļoti ilgi, viņam nekad nebija ienācis prātā, ka Aija ir tik veca un pat, iespējams, krietni vecāka, jo pēc izskata viņa atgādināja sievieti, kas nesen pārkāpusi divdesmit gadu slieksni. Sejā, kurā nemanīja ne grumbiņas, vienīgā vecuma liecība bija elfas smaragdzaļās acis dziļas, zinošas, visbiežāk nopietnības pilnas.
Arja atliecās atpakaļ, turpinādama pētīt Jātnieku. Tu esi nonācis stāvoklī, kādā tevi skatu nelabprāt, tomēr tas nav tik ļauns, kā sākotnēji likās. Es izturējos nepieklājīgi. Safira… tu… saproti vairāk, nekā spēju iedomāties. Panākto kompromisu elfi pieņems, tomēr tu nekad nedrīksti aizmirst, ka par Safiru tev ir jāpateicas mums. Bez mūsu pūliņiem nekādu Jātnieku nebūtu.
- Šī pateicība deg manās asinīs un manā plaukstā, Eragons atbildēja. Klusumā, kas iestājās pēc šiem vārdiem, jauneklis izmisīgi prātā meklēja sarunas turpinājuma pavedienu, jo vēlējās pagarināt sarunu un, ja iespējams, uzzināt ko vairāk par Arju. Tu jau tik ilgi esi projām no mājām; vai tev nepietrūkst Elesmēras? Vai tu mitinājies kaut kur citur?
- Elesmēra bija un vienmēr būs manas mājas, Arja atbildēja, skatīdamās kaut kur tālumā jauneklim aiz muguras. Es neesmu dzīvojusi mūsu ģimenes mājā, kopš devos pie vārdeniem. Toreiz sienas un logus klāja pirmo pavasara ziedu vītnes. Pēc tam es Elesmērā esmu bijusi vien īsus brīžus, kas elfa ilgajā mūžā līdzinās vien izgaistošiem atmiņu puteklīšiem.
Viņš atkal sajuta, ka no elfas uzvēdī saberztu priežu skuju dvesma. Smarža bija tikko jaušama, tomēr viegli dzēlīga, tā lika atvērties Eragona maņām un atsvaidzināja jaunekļa prātu. Droši vien nav viegli dzīvot starp visiem šiem rūķiem un cilvēkiem te, kur nav neviena savējā.
Arja pielieca galvu. Tu runā par cilvēkiem tā, it kā pats nebūtu cilvēks.
- Iespējams… Eragons saminstinājās, iespējams, es esmu kas cits… divu rasu jauktenis. Safira dzīvo manī tikpat lielā mērā, kādā es dzīvoju viņā. Mums ir kopīgas jūtas, maņas, domas, reizēm man šķiet, ka mēs esam viens gars, ne divi. Safira piekrizdama pielieca galvu, ar vareno purnu gandrīz sadragādama galdu.
- Tā arī ir jābūt, Arja paskaidroja. Jūs saista daudz senāks un daudz varenāks līgums, nekā spējat aptvert. Tiesa, tu īsti nesapratīsi, ko nozīmē būt Jātniekam, iekams nebūs beigušās tavas mācības. Bet par to mēs spriedīsim pēc bērēm. Bet līdz tam lai zvaigznes apgaismo tavu ceļu!
Ar šiem vārdiem elfa devās projām, ieslīdēdama bibliotēkas tumstošajās dzīlēs. Eragons samiedza acis. Izskatās, ka šodien ne tikai es, bet arī citi svaidās no vienas galējības otrā. Kaut vai Arja te viņa ir dusmīga kā negaisa mākonis, bet jau nākamajā mirklī dod man savu svētību.
Neviens nejutīsies pārāk omulīgi, līdz lietas neatgriezīsies ierastajā gultnē.
Kur ir tā ierastā gultne ?
♦ ♦ ♦
RORANS
Rorans smagi kāpa kalnā.
Tad apstājās un, piemiedzis acis, cauri nepaklausīgo matu šķipsnām pavērās uz sauli. Piecas stundas līdz saulrietam. Es nevarēšu kavēties ilgi. Viņš nopūtās un turpināja ceļu gar gobu rindu ap koku stumbriem pletās nepļautas zāles puduri.
Šis bija pirmais nāciens uz saimniecību kopš dienas, kad viņš kopā ar Horstu un vēl sešiem Kārvahallas vīriem paņēma visu, ko bija vērts ņemt no izpostītās mājas un nodedzinātās klēts. Pagāja veseli pieci mēneši, pirms viņš spēja piespiest sevi atgriezties posta vietā.
Sasniedzis kalna virsotni, Rorans apstājās un sakrustoja rokas uz krūtīm. Ieplakā rēgojās viņa bērnības māju drupas. Klajumā slējās viens mājas stūris, saļodzījies un apsvilis, bet viss pārējais bija nolīdzināts līdz ar zemi un jau apaudzis ar zāli un usnēm. Klēts likās pazudusi bez pēdām. Tie daži akri, kurus viņi katru gadu apstrādāja, tagad bija noauguši ar pienenēm, savvaļas sinepēm un vārpatu. Šur tur bija izdzīvojusi kāda biete vai rācenis, bet tas arī bija viss. Tūlīt aiz vietas, kur bija atradies māju puduris, biezi saaugusi koku josla aizsedza Anoras upi.
Rorans sažņaudza dūri, žokļa muskuļi sāpīgi saspringa, cenšoties apvaldīt dusmu un skumju sajaukumu. Viņš nostāvēja kā saknes izdzinis stabs vēl vairākas garas minūtes, nodrebēdams ik reizes, kad atcerējās ko patīkamu un gaišu. Vēl tik nesen šī vieta bija visa viņa dzīve pat vairāk. Tā bija viņa pagātne un viņa nākotne. Rorana tēvs Garovs reiz teica: "Zeme ir kas īpašs. Rūpējies par to, un tā parūpēsies par tevi. Dzīvē tu ar tādu dāsnumu sastapsies reti." Rorans bija iecerējis palikt pie zemes līdz brīdim, kad viņa pasauli saplosīja Baldora klusi pavēstītā ziņa.
Ar vaidu viņš pagriezās un aizsoļoja atpakaļ uz ceļa pusi. Tā brīža izraisītais sprādziens vēl arvien atbalsojās jauneklī. Vienā mirklī liktenis bija atņēmis Roranam visus, ko viņš mīlēja, un tas bija dvēseli plosošs pārdzīvojums, no kura viņš nekad neatlabs. Ar to bija piesūkusies katra viņa ķermeņa šūna un jebkura rīcība.
Šim notikumam bija vēl kādas sekas tās piespieda Roranu domāt vairāk nekā jebkad iepriekš. Šķiet, agrāk viņa prātu bija saistījušas ciešas skavas, tagad tās bija pārtrūkušas, ļaujot prātot par idejām, kas vēl nesen bija likušās neiedomājamas. Piemēram, tāda, ka viņš, iespējams, tomēr nekļūs par zemnieku, vai tāda, ka taisnīgumam lielākajai vērtībai dziesmās un leģendās dzīvē tomēr ir visai niecīga loma. Reizēm šīs domas piepildīja apziņu tik blīvi, ka viņš, to smaguma nospiests, no rīta tik tikko spēja izrausties no gultas.