Dievs ar viņu. Tagad man tas nav svarīgi, bet domāju pa vecam. Inerce. Vai arī gremšanās?…
Viena izskaidrošanās tātad laimīgi garām. Tūlīt būs otra. Pēc tam ar Ļubu. Žēl viņas. Kāpēc? Viss nokārtosies uz labāko. Beigsies viņas dubultā dzīve. Varēs skatīties bērniem acīs.
Kā viņai pateikt? Es iedomājos viņas seju; noslīdēs, skaidri iezīmēsies sāpju radītās krunciņas. Kļūs neglīta un veca. (Vai atminies: «Negribu kļūt veca! lai tu mani vairs nemīlētu!») Mīļā, vai tad es spēju tevi nemīlēt? Līdz nāvei.
«…bet līdz nāvei trīs soļi vien ir» — . tādu dziesmu dziedāja kara gados.
Nedomāt. Saņem sevi rokās.
Nepatīkama sajūta pēc direktora. Es nemīlu viņu. Mani uztrauc viņa aizbildnieciskās lielmaņa manieres. Nu kā gan citādi — dažnedažādu komisiju loceklis, akadēmiķis. Tev skauž! Fu!… Un nevienam nepateiksi, tikai savējiem.
Zinātnei nepieciešama brīvība. Diskusiju brīvība Kā gaiss.
Bet vai tu varētu tagad aizstāvēt savas idejas? Pierādīt zinātnieku pulkam, ka tev vajadzīga nauda mašīnai, vajadzīgi inženieri? Domāju, ka varētu gan. Protams, autoritātes arī ir konservatīvas, bet dodiet iespēju pierādīt.
Nekas. Etiķešu līmēšanas mīļotājus pamazām jau ved uz kapiem. Vai atceries nievājošās iesaukas: «veismanists-morganists», «antipavlovietis»? Vajadzēja tikai pateikt — un nākošajā dienā tev jau paņēma laboranti, atnesa rīkojumu atdot vērtigu aparātu. Direktoram seja kā akmens: «Padomju zinātnes perspektīvu virzienu attīstība prasa pārkārtojumus.»
Nākošajā sēdē, skaties; zinātnieks nožēlo grēkus. Pietvīcis sarkans, lūpas trīc. Redzams, ka pats sev pretīgs. Bet ko lai dara? Strādāt gribas, un bez tam ēst arī vajag. Kā nekā sieva, bērni.
Tas viss aiz muguras. Bez tam tu pats nemaz no tā netiki cietis. Kā jaunākajam zinātniskajam līdzstrādniekam tev nebija ko zaudēt. Bet, starp citu, sapulcēs vis neprotestēji. Aprobežojies ar savu kompāniju. Lūdzu to ievērot, zvērināto kungi.
Pretīgi.
Jau divi. Kāpēc gan viņi nenāk? Mēģinājums tagad tanī stadijā, ka var iztik bez viņiem. Programma. Bet, galu galā, vai maz kas var notikt. Piemēram, sirds apstāsies.
Apstāsies. Un man arī.
Tagad viss institūts runās par manu leikozi. Dienas varonis. Sevišķi laboratorijā.
Reakcija būs dažāda.
Vienkāršs žēlums. Tas būs tiem, kam esmu mījš. Vai tādi vispār ir? Jā. Esmu to manījis pēc skatieniem.
Citi nožēlos zinātnieku, vadītāju. Ka var tikt pārtraukti interesanti darbi, izjuks disertācijas.
Trešos visvairāk interesē — kas nāks vietā?
Neviers, liekas, neteiks: «Tā viņam vajag.» Šķiet, ka ienaidnieku nav. Vai tas ir labi vai slikti? Drīzāk slikti: tātad esmu izvairījies no cīņas. Nekaitīgs zinātnieks.
Kā tas viss ietekmēs laboratoriju? Jānotur tonuss. Nē, pat jāpaceļ. Noteikti jāpaceļ, citādi programmu pabeigt neizdosies.
Pie durvīm klauvē.
— Lūdzu.
Te nu viņi ir — visi trīs. Jautri, mundri jauni. Istabā uzreiz kļuva šauri un gaiši. Vadims kaut ko cenšas pierādīt. Pēc sejām redzu, ka strīdējušies. Droši vien bijuši ēdnīcā. Tur allaž iet vaļā diskusijas.
— Kā ar mēģinājumu? Ko dara sirds?
— Uz goda! Kā zvērs. Spiedienu aortā mainījām no četrdesmit milimetriem līdz divsimt, bet darbojas vienmērīgi, kā pa diegu.
To pateica Vadims.
Tālāk Igors:
— Pierakstījām veselu lērumu skaitļu.
Jura:
— Man šķiet, ka būs nepieciešamas dažas korektīvas manā modelī. Sēdēsim līdz vēlam vakaram, pavērosim patoloģijas dažādas pakāpes.
— Labi. Jura, palūdziet Semjonu Ivanoviču.
Jāsakopo domas. Izliekos, ka skatu manuskriptu. Tas guļ man priekšā uz galda — «Piezīmes par anabiozi». Dzirdu, ka Vadims «Kas par noslēpumu? Nez vai tikai netaisās precēties?» Jā, precēšos. Ar VIŅU.
Tā pagājusi dzīve. Vai tālu tas laiks, kad es biju tāds pats kā viņi? Vienīgi varbūt ne tik jautrs. Allaž bija patmīlība un «mazvērtības komplekss»: vistrūcīgāk apģērbies, neglīts, dejot un lakstoties neprotu. «Grāmatu tārps» — mēdza saukt māte.
Es apskaužu. Jauni, spējīgi. Uz pareiza ceļa: fizioloģija apvienojumā ar tehniku un matemātiku sola spīdošu zinātni. Un karjeru arī. Zinātniskos grādus, nosaukumus, meiteņu apbrīnas pilnos skatienus. Kongresus Parīzē, Tokijā, Riodežaneiro.
Dzīve kā kūsājošs kauss.
Un pavisam nedomāt — kam gan līdz domāšana?
Bet vai tu pats sen sāki domāt par zinātnieka pienākumu un vispār par pienākumu? Sen. Esmu pārdzīvojis karu.
Bet mani zēni — vai viņi domā par to?
Strādā viņi spēcīgi, karjerisma tieksmes netiku manījis. Viņi vienkārši nemīl frāzes. Tās viņiem apnikušas līdz kaklam.
Sēdieties, biedri!
Pauze. Skatienos ziņkāre.
— Man jums jāpaziņo jaunums… (Re kāds atradies, sameklējis vārdu: «jaunums»!) Vārdu sakot, man konstatēta leikoze. Daudz leikocītu. Palielināta liesa.
Es pavēros viņos. Sejās izbailes. Visiem. Pēc tam nodūra acis. Iesmeldzās žēlums.
Saturēties. Uzlikt nepieejamības masku. Paslēpties aiz sausiem vārdiem.
— Es nesapulcināju jūs tādēļ, lai saņemtu līdzjūtību vai atteiktos no saviem pienākumiem. Manā rīcībā apmēram gads vai mazliet vairāk. Esmu nodomājis izmantot šo laiku pēc iespējas efektīvāk.
Atkal pilnīgi valdu pār sevi. Pat spēju iedomāties, kāda ir mana seja: cieta, puni izspiedušies. (Bet varbūt tā nepavisam nav tāda: «puisēniņš cenšas saturēt asaras».)
— Tas nozīmē, ka es gribu redzēt mūsu mašīnas maketu un pārliecināties, ka tā darbosies.
Tik tikko neizteicu: «ka palīdzēs mediķiem ārstēt slimniekus». Bet saturējos.
Esmu pārdomājis plānu, kā intensificēt darbus, un mums tas tagad jāapspriež.
Vēroju. Otra reakcija: Semjons droši vien domā, ka būs nodaļas vadītājs. Igors uztraucas par disertāciju. Jura apjucis skatās uz biedriem. Viņš laikam maz ko zina par leikozēm. Vadims sēž galīgi satriekts un acīmredzot neklausās. Diez vai viņi ir spējīgi pašreiz apspriest plānus. Bet es turpināšu vien.
— Pirmkārt, orgānu raksturojumu iegūšana. Protams, mēs nevarēsim paveikt visus nepieciešamos eksperimentālos darbus. Tāpēc es iesaku plašāk izmantot klīnikas pieredzi.
Neapstāties. Runāt un runāt. Ar vārdiem nosegt sarūgtinājumu un žēlumu. Pat ja viņi mani neklausās.
— Otrkārt: paātrināt darbus orgānu raksturojumu matemātiskās izteiksmes iegūšanai. Nevajag aizrauties ar pārmērīgi sarežģītām atkarībām: tik un tā mums nāksies vienkāršot, jo daudz faktoru paliks neievēroti. Jāiegūst diferenciālie un algebriskie vienādojumi, kas izteiktu orgāna darbības atkarību no kairinātāju intensitātes vienkāršotos apstākļos. Direktors sola štatu vienības matemātiķiem, bet fiziologu un ārstu loma nebūs mazāka. Viņiem jau laikus būs jāuzzīmē aptuvenas atkarību līknes.
Lai to paveiktu, biologam jabūt ar lielisku galvu. Kurš no viņiem? Varbūt Vadims. Un tomēr viņš zina maz. Jāpiesaista no ārpuses.
— Treškārt: uz ESM jāizškaitļo to orgānu mijiedarbība, kuriem jau izstrādāti raksturojumi. Piemēram, asinsvadu sistēmas hidrodinamika vai ūdens līdzsvars. Šie darbi nepieciešami, pirms sākam veidot sistēmu elektroniskos modeļus.
Kāpēc es to visu saku? Viņi veras manī neredzošām acīm, un es jūtu, kā gaist mana ticība panākumiem
Sāpes paribē. Kalst mute. Varbūt aiziet un atgulties. Izņemt slimības lapu: «Tomātus… sarkanos … tad baudiet… bez manis!»