Klusums. Jura nosarcis. Igors skatās pa logu. Semjona sejā neko nevar izlasīt…
Esmu apvainojis viņus. Mētājos ar skaistām frāzēm par pienākumu, bet par cilvēkiem domāju slikti.
— Piedodiet man, zēni.
Jura:
— Mēs neesam ideāli varoņi, Ivan Nikolajevič, bet nevajag mums to atgādināt. Darīsim visu, ko varēsim.
Uz to man nav ko atbildēt. Atliek izturēties tā, it kā nekas nebūtu noticis. Un vispār, jābeidz šī saruna.
— Vēl viena lieta, biedri. Mūsu shēmā slikti pārstāvēti audi, celulārais līmenis. Bet tieši audi patērē skābekli, glikozi, izdala ogļskābi, sārņus. Audu raksturojumam nepieciešama laba bioķīmijā, bet jūs paši zināt, kāda ir mūsu laboratorija. Semjon Ivanovič, es palūgšu jūs: aizbrauciet uz Bioķīmijas institūtu un pazondējiet augsni attiecībā uz sadarbību. Vai jums tur ir paziņas?
— Nav, bet es iepazīšos. Rīt pat aizbraukšu. Tikai nezinu, vai pratīšu tā jēdzīgi paskaidrot, ko mēs vēlamies. Katrā ziņā pamēģināšu ieinteresēt un tad atvedīšu pie jums.
Beidzam. Kas man vēl sakāms? Jā, par izturēšanos.
— Tas tad nu būtu viss, biedri. Es esmu pierakstījis: kad un ko darīs ikviens. Lūdzu jūs ziņot man par rezultātiem. Un nekautrējieties mani traucēt. Es pats pateikšu, kad būs ļauni. Bez tam vēl kas: mana slimība nav turama diezkādā noslēpumā, apslēpt to tikpat nav iespējams, bet arī liekas runas nav vajadzīgas. Galvenais, lai nevienam prātā neienāk doma par darba atslābināšanu laboratorijā, citādi — tā arī būs. Bet tagad ejiet. Es vēl ieiešu paskatīties operāciju telpā.
To es piebildu, lai nebūtu jāatsveicinās. Jutu. ka atsveicināšanās iznāktu neveikla.
Viņi pieceļas un klusu aiziet. Cits pēc cita: stalti, slaidi. Jauni. Veseli.
Lūk, tā sākas jauns etaps laboratorijas dzīvē. Tagad viņi domās. Neesmu pārliecināts, ka cēlo jūtu uzplūdums noturēsies visiem. Sarežģīta ir cilvēka daba, spēcīgi ir instinkti, zemapziņas tieksmes pēc iegūšanas, pēc varas, kūtrums. Pamodīsies skaudība, neuzticība, alkatība. Vai barjeras viņu ceļā ir pietiekamas?
Jāpiezvana Ļubai, kamēr viņa nav aizgājusi uz māju. Cik nepatīkama ir šo satikšanos organizācija: meli, meli, meli … Ļuba tik ļoti cieš no tā. Paldies dievam, drīz beigas.
Ņemu klausuli.
— Hallo, komutators? Vai pilsēta brīva? Dodiet man, lūdzu, B 3-67-20.
Savieno.
— Paaiciniet, lūdzu, Ļubovu Borisovnu.
Gaidu. Ko es teikšu? Viņa izbrīnīsies. Negaida.
— Ļubova Borisovna? Tas esmu es. Jā, es. Man jāparunā ar jums. Šodien pat. Nekas nav noticis, bet Vajag. Būšu mājā pēc pieciem. Kā parasti. Uz redzēšanos.
Jūtu, ka viņa ir satraukta. Bet man viņa jāredz šodien. Es nevaru gaidīt nākošo nedēļu. Un es bīstos šīs sarunas. Tēlošu tādu brašu vīrieti, kas ne no kā nebīstas. Un viņa arī melos — mierinās. Bet pēc tam raudās visu ceļu. Slaucīs asaras un steigšus, bez spogulīša, pūderēsies. Pēc tam uzliks mierīga masku.
Smagi ap sirdi. Atkal mani ielenkuši šie rēgi — slimība, slimnīca, ciešanas, nāve. Vēclass="underline" žēlums, izskaidrošanās, neveiklums.
Nez ko puiši nodomāja? Ka viņu šefs ir tik savaldīgs zinātnieks? Bet viņš ir pavisam vājš cilvēks, kam gribas pabāzt galvu zem spilvena un vaidēt, vaidēt, skumju māktam. Un visi šie plāni — tā ir tikai bēgšana pašam no sevis. Kustība allaž saista domu un novērš no cita — no bezizejas vientulības. Zinātne ir lieliska. Tu domā un domā un aizmirsti, ka ir tāds jautājums: kāpēc?
Žēl, ka man nav ģimenes. Vai tev prāts, tieši otrādi! Tagad būtu daudz ļaunāk. Bet tā… ko man zaudēt? Ļubai mana nāve objektīvi nesīs atvieglojumu. Laboratorija? Jā, viņiem es esmu vajadzīgs ,.. pagaidām. Nav vērts mānīt sevi: man tā kā nav izdevies redzēt garīgās tuvības piemērus starp skolotājiem un skolēniem. Viņi aiziet, tikko kļūst patstāvīgi. Tāpat kā bērni. Es personīgi to neesmu vēl izbaudījis, bet nez vai būšu izņēmums. Man pašreiz ir īstais laiks pazust — kamēr viņi jauni un mīl.
Zaudējums zinātnei? Tā runās kapsētā. Manis sētais graudiņš ir tik niecīgs, ka to nav iespējams pamanīt.
Briesmīga lieta ir materiālisms. Daļiņas, atomi, molekulas. Šūnas, orgāni, organismi. Smadzenes — modelējošā sistēma. Mīla, draudzība, iedvesma — tikai informācijas pārstrādes programmas. Tās iespējams modelēt skaitļošanas mašīnā. Un tajās nav nekādas sevišķas īpašībās. Nav dieva, nav dvēseles. Nav nekā. Es esmu tikai elements sarežģītā sistēmā — sabiedrībā. Es dzīvoju, ciešu un darbojos saskaņā ar materiālās pasaules stingrajiem likumiem. Es varu tos izzināt, tiesa, ļoti ierobežoti, bet izrauties no tiem — nē. Pareizāk gan — jā. Nāvē. Lai nāk nāve. Neviena es nemīlu.
Liecies mierā. Nevajag dusmoties. Dzīve tomēr nav slikta. Atklāsmes prieks. Tuvums ar mīļoto. Cigarete. Pārrunas ar draugu. Nav svarīgi, ka tas viss ir tikai molekulu un atomu maiņa nervu šūnās, kas veido kaut kādu prieka centru zemgarozā.
Kā dzīvot? Lai prieka būtu vairāk, bet bēdu mazāk? Kā samierināt to ar materiālismu?
Jocīgais. Tev par šiem jautājumiem vairs nav ko bēdāt.
Nē. Tieši tagad man ir jādomā par to. Atkritis liels daudzums rūpju: kā uzrakstīt grāmatu, palepoties darba biedru priekšā, nopirkt jaunu uzvalku.
Labi. Vēlāk. Bet pagaidām vēl jāpadomā par šīm «Piezīmēm», lai pēc tam aprunātos ar Juru par nemirstības realizāciju. Kāpēc gan nepamēģināt?
Sēžu, domāju. Par anabiozi un daudz ko citu.
Jau trīs. Iešu pameklēšu Juru. Būtu labāk, ja citi neredzētu. Separātas sarunas kolektīvi nevērtē labvēlīgi. Jāpaņem «Piezīmes».
Rādās, ka viņš ir darbnīcā. Aizsūtīt kāda pakal? Nē, aiziešu pats.
Mūsu laboratorija izmētāta pa visu ēku. Agresīvas politikas sekas: darbiem vēršoties plašumā, atkarojām aizvien jaunas un jaunas istabas. Ivans Petrovičs skopojās, sūdzējās, taču padevās. Kā gan citādi: kibernētikas metodes, progress …
Eju pa gariem gaiteņiem. Cilvēki taisās mājup, istabu durvis vaļā, var redzētākā ģērbjas. Dzirdami atvadu vārdi. Šur tur vēl karājas plāksnītes: «Mēģinājums. Ieeja aizliegta». Aizmirsuši noņemt. Pēc pulksten trim institūts ir tukšs. Zinātne top darba laikā — «no un līdz». Tepat ietilpst arī sarunas.
Bet manējie sēž. Tiesa, viņiem patīk vēlāk pažēloties, ka «ak, mums nākas strādāt virsstundas», «jūs mūs ekspluatējat».
Beidzot esmu klāt. Sāpes pakrūtē. Neapzināti es visu laiku ieklausos savā ķermenī. Tā tagad būs vienmēr: gan te sāp, gan atkal tur. Visi orgāni ierunājušies.
Lūk, mūsu darbnīcas trejas durvis. Juram jābūt aiz pirmajām: te stāv elektroniskais sirds modelis — viņa lolojums un lielā mīla.
Jā, tā arī ir. Viņš sēž viens uz augsta, soliņa pie oscilogrāfa, uz kura stars zīmē līknes — sirds kambara spiediena raksturojumu. Neredz mani. Vēro ekrānu un lēnām groza aparata kloķi. Maksimumu amplitūda un frekvence mainās. Es zinu: viņš maina «ieejas», tas ir, spiedienu vēnās.
— Jura, man ar tevi jāaprunājas.
— Ko?
Viņš sarāvās, pēc tam plati pasmaidīja. Seja viņam mēdz būt pavisam bērnišķīga, nepateiksi, ka puisim divdesmit septiņi. Man jau varētu būt tāds dēls …
— Saruna lai paliek starp mums. Pasēdēsim šeit vai iesim kabinetā?
— Kā vēlaties, Ivan Nikolajevič. Te arī ir mierīgi. Puiši aizgājuši dažādās darīšanās, bet divi ir mēģinājumā.
— Nu tad paliksim šeit.
Es apsēžos uz veca krēsla tuvāk apkures radiatoriem. Man salst.