— Vai drīkstu uzsmēķēt?
— Saprotams, smēķē. Es ar labpatiku ieodīšu tavus dūmus.
Klusums. Man tā kā neērti runāt par šo izdomu — anabiozi.
— Kā sokas darbs ar disertāciju? Vai tev ir skaidrs, ka jāpasteidzas?
Kad mēs esam vieni, es viņam, tāpat kā Vadimam un Igoram, saku «tu». Viņi man ir mīļi, kā nekā mani skolnieki. Un, lai gan zinu, ka viņi kādreiz aizies, taču tas ir tā, ņemot ar prātu, turpretī sirds netic. Liekas, ka viņi vienmēr dalīs ar mani sapņus un vilšanos.
— Man nepieciešams uz divām nedēļām izslēgties no darba, un es pabeigšu.
— To nedrīkst darīt. Var nestrādāt laboratorijā, bet organizatoriskie pasākumi paliek. Tev jāatrod kompromiss: darīt pašu nepieciešamāko un iet mājā.
— Tiklīdz es atnāku, tā vairs nav iespējams izrauties līdz. vakaram.
— Disertācija jāiesniedz vēlākais pēc diviem mēnešiem. Tas vajadzīgs arī man. Vai Dmitrijs Jevgenjevičs izlasīja visas nodaļas?
— Jā, visas akceptēja.
Jāpāriet pie galvenā. Neko darīt.
— Jura. Man ir vel viena nopietna saruna. Es mazliet kaunos to sākt, jo jūtos kā cilvēks, kas grib kādu pievilt. Nerādi izbrīnījušos seju: tas tā arī ir. Es gribu pievilt nāvi. (Ak tu frāžu kalējs!)
— Ko?
— Nu redzi nu, kā tu brīnies. Visi cilvēki mirst normāli, bet es gribu izlocīties.
Cik banāli es runāju!.. Balagāns. Kur rast vārdus, lai pastāstītu par nāves bailēm, par protestu, šaubām? Kā viņš veras manī — ar neuzticību, satraukti, un mana autoritāte sagrīļojas.
— Jura, es negribu mirt. Nē, tu nedomā, ka es būšu mazdūšīgs un pieķeršos katrai atlikušai dienai, pirkšu to ar visvisādām zālēm. Es gribu spēlēt uz augstu likmi.
Atkal slikti. Nekad neesmu spēlējis. Jura ir apjucis, viņš it kā sarāvies. Vai arī man tikai ta liekas? Atrāk pie lietas.
— Īsāk: es gribu tikt sasaldēts. Vai tu esi dzirdējis par anabiozi?
— Esmu lasījis šādus tādus rakstiņus un romānus. Bet nekā jēdzīga nezinu.
— Vai tu atceries mūsu mēģinājumus ar hipotermiju? Redzēji operācijas pie Pjotra Stepanoviča?
— Jā, esmu dzirdējis. Bet liekas, ka ne mēģinājumi, ne arī operācijas nebija diezcik veiksmīgas.
— Lūk, tāpēc mums tas arī jāizdara augstā tehniskā līmenī. Tāpēc arī vajadzīga tava palīdzība.
— Man pamatīgi jaiedziļinās šinī lietā. Dodiet man kaut. ko palasīt.
— Lūk, šeit ir daži mani apsvērumi, kurus es šorīt pierakstīju. Tu tos izlasi, bet rīt parunāsim sīkāk. Pēc tam es iedošu citu literatūru.
Atdodu viņam savu piezīmju kopiju. Viņš tūlīt sāka to šķirstīt. Pozitīva alkatība, lai arī nav pieklājīgi.
— Izlasīsi vēlāk, mājā. Tikai lūdzu pagaidām nestāstīt par to nevienam. Bez tehniskām problēmām ir vēl ētiskas …
Man vienkārši kauns par to runāt, it kā es darītu kaut ko nepieklājīgu. It kā es gribētu izcelties ar negodīgiem līdzekļiem.
— Ivan Nikolajevič, es neko nevaru jums pateikt. Šāsdienas notikumi mani vienkārši apstulbinājuši. Es neesmu Vadims, nespēju visu acumirklī aptvert un atbildēt. Ļaujiet lūdzu, kādu dienu padomāt.
— Nu, protams, Jura. Bet tagad es labāk došos mājup.
Acīmredzot mana seja izskatās nožēlojama tāpēc ka viņš nosarka un tā aizdomīgi sāka mirkšķināt. Vai arī man tikai likās? Iespējams.
— Vai es nevaru kaut kā palīdzēt? Atnākt pie jums vakarā?
— Izklaidēt? Pateicos, dārgais. Arī tas jums būs jādara, tikai ne šodien… Es pats pateikšu… Uz redzēšanos.
Viņš pavadīja mani vispirms līdz durvīm, pēc tam tālāk pa gaiteni, līdz kāpnēm. Liekas, ka viņam gribējās pateikt kaut ko labu, taču viņš neuzdrošinājās. Žēl.
Pa ceļam uz kabinetu es iegāju operāciju telpā.
Mēģinājums turpinājās. Sirds strādāja labi, un gandrīz puse programmas bija izpildīta. Ļena un Alla izdarīja kārtējos pierakstus. Mila deva narkozi: viņa vienmērīgi spaidīja narkozes aparāta gumijas maisu. Poļa rosījās ap asins rezervuāriem, kuri bija piekārti virs suņa un ar kuru palīdzību tika mērīta sirds slodze. Igors sēdēja pie galda un izklaidīgi skatīja sirds raksturojuma grafikus. Viņš neredzēja mani.
— Nu kā?
Pielēca kājās, apjucis. Vai viņš bija domājis par mani? Tā vien liekas, ka visi domā par mani …
— Viss kārtībā. Paskatieties, cik interesantas līknes.
— Jā. Bet kur tad Vadims?
— Viņš aizgāja mājās. Galva sāka sāpēt:
Arī reakcija. Viņam it sevišķi: visekspansīvākais. Skatos uz citiem — viņi acīmredzot nezina. Tas ir labi. Labāk pierast pakāpeniski.
— Nu ko, iešu es arī. Rīt parādiet man līknēs.
— Uz redzēšanos, Ivan Nikolajevič.
Esmu mājās. Pusdienas jau paēdu un tagad guļu uz dīvāna. Ēdiens man ir pretīgs. Jāpalūdz Agafjai Semjonovnai, lai pagatavo kaut ko citu. Borščs, borščs, kotletes. Apnicis līdz nāvei. Bet viņa nekā cita neprot. Paldies par to pašu. Ēdnīcas un restorāni — tas jau vēl ļaunāk. Gaidīt, nervozēt. Klausīties viesmīļu rupjības.
Vecpuiša dzīve.
Trauki palikuši uz galda nemazgāti. Slinkums. Ļuba atnāks un nomazgās. Principa pēc drusku parūks, bet pašai patīk. Viņai tad liekas, ka viņa šeit ir īsta saimniece. Es jau redzu viņu Agafjas priekšautā. («Kāpēc tas allaž tik netīrs?»)
Ak, šodien ģimenes dzīves ilūzija nebūs prātā.
Lūk, es it kā esmu vesels. Un viņa atnākusi pie manis pavisam. Novākusi traukus. Staigā pa istabu, kaut ko dara, dudina kādu melodiju. Es guļu un izliekos lasām avīzi, bet pats tīksminos par viņu. Viņai nav jāskatās pulkstenī: «Ai, jau deviņi, laiks iet mājā.» Viņa ir mana sieva.
Esmu laimīgs.
Cik daudz reižu man rādījusies šī aina!
Tagad jau vairs nerādīsies. Beigas.
Tā ari nomiršu vientuļš.
Bet varēja būt citādi.
Man acu priekšā ābeļdārzs. Jūnija vakars. Liela operācijas telts. Mazā motoriņa tikšķi. Notiek operācija. Pārvietojamās spuldzes spilgtā gaisma un melnās ēnās, kas dīvaini lēkā pa telts baltajām sienā. Pāvels Mihailovičs operē. Ievainojums vēderā. Izlūks uzskrējis uz mīnas. Vera ieliek aizspiedņus tieši rokās. Ātri, ar knikšķi — viens, divi. Sārtās zarnas kustas starp baltajām salvetēm un palagiem. Viss iet normāli. Andrejs rāda gaismu no aizmugures, mēs ar Koļu stāvam tāpat. Es skatos uz zarnām un uz Veru. «Mīlā, mīļā …»
Pēkšņi sprādziens, tuvu. Atceros, Vera pietupās, bet rokas tur paceltas — sterilas. Nodomāju: «Reflekss.» Lidmašīna dūc tepat kaut kur pavisam līdzās.
Pāvels Mihailovičs vienā mierā:
— Vaņa, Koļa, gulties. Nav ko velti riskēt.
Un es atgāju pie sienas un apgūlos.
Z… z… zzzz .. .uh!
Ēnas ieņirbējās. Veras kliedziens:
— A-a-a!
Pielēcu kājās un redzu, kā viņa noslīd uz grīdas, ar cimdotajām rokām ķeroties pie sterilajiem palagiem, un velk tos sev līdz, lejā.
— Puiši, noguldiet viņu. Volodja, Maša, dariet savu darbu. Ātri!
Tēraudciets cilvēks.
Tā beidzās mana pirmā īstā mīlestība.
Cik lēnām un grūti viņa mira. Periotonīta. Milzīgas acis pelēkā sejā. «Par ko? » Rokas nemierīgas. «Mīļais, es taču nemiršu?» Bet es visu laiku saklausu pārmetumu: Aizgāji,nogūlies …» Pat tagad es esmu pats sev pretīgs. Neaizsedzu viņu.
Vairs es, bumbām krītot, nenogūlos ne reizes.
Redzēsim, vai tu gulsies sarkofagā. Droši vien trīcēsi un ubagosi: «Vēl mēnesi, nedēļu…» Un nomirsi gultā, izlūgdamies morfija špricīti.
Pulkstenis turpat jau seši. Logā pavisam tumšs. Drīz viņa atnāks. Jāpieceļas. Jāklausās pie durvīm. Jau sešus gadus viņa nāk, bet es joprojām uztraucos kā pirmo reizi.