Выбрать главу

Domāju, ka nekad vairs nemīlēšu, bet nē — iemīlējos.

Bija arī pirms Ļubas. Bet tas nebija tas. Nepārauga mīlestībā. Nē, es nemētājos. Viņas bija labas sievietes. Laikam viss bija vienkāršāk: es nebiju viņu gaumē. Nu, protams. Esi atklāts. Bet es šķīros bez nožēlas.

Kāds aizklaudzināja lejup pa trepēm. Ceru, ka nesatiks viņu.

Bet viņa bija tā, kas ievilināja mani tīklā. Tad ta atradusi dārgumu.

Vai tev žēl?

Nē. Nē. Ar Veru bija gandrīz vai bērniškīga mīlestība. Un nepalika atmiņā. Ar citām bija visādi. Un tikai šoreiz — saskaņa.

Dīvaina gan ir mīlestība …

Sirds dauzās — tuk, tuk! Bet galu galā kāpēc? Nē, kaisle tā nav. Vēl jo vairāk šodien. Kas tad? Varbūt intelektuālas sarunas? Ļona taču ir gudrāks un interesantāks. Un tomēr sirds ir mierīga.

Viņa ienāks. Uzliks rokas uz pleciem. Pacelsies pirkstgalos un noskūpstīs — nervozi, īsi. Viņas elpas raksturīgā smarža. «Nu kā?» Un viss kļūs tik gaišs. Ziedi.

Paskat, paskat, tīri vai dzejnieks.

Zemgarozā ir centri. Ir hormoni. Ir modeļi garozā. Un vairāk nav nekā. Materiālisms.

Bet es ar to dzīvoju, tas silda manu dzīvi, manu zinātni.

Kāpēc viņa nenāk? Vai kaut kas būs aizkavējis? Ir daudz dažādu šķēršļu.

Mēs kalām plānus. Līdzko izaugs bērni, tad… Nevajag.

Nevajag modināt atmiņas. Viņa netiks pāri bērnu pārmetošajiem skatieniem. Es ,.. arī nebūtu bijis ļoti uzstājīgs. Esi atklāts: vienam ir labi. Ļuba ir ļoti enerģiska sieviete — tas nogurdina.

Zvans. Eju!

Viņa ieskrien steidzīgi, aizelsusies. Gribu noskūpstīt.

— Pag, nevaru atgūt elpu. Liekas, neviens neredzēja. Kas noticis?

Uztraukuma pilns, pētījošs skatiens.

— Nekas sevišķs. Atģērbies. Dod mēteli.

Viņa sakārto matus pie spoguļa. Speciāli nopirkts, viņai pieprasot.

Apsēžamies līdzās uz dīvāna, kā allaž.

Nē, ne kā allaž. Jau kaut kas nostājies starp mums. Jāpārvar.

Skūpstu ar nolūku maigi. Bet viņa ir satraukta. Nojausma.

— Bet kas tomēr noticis?

Biju nodomājis: pateikšu vēlāk. Pēc tam. Bet jūtu, ka neiznāks.

— Labi, nu tad nāc, apsēdīsimies ērtāk.

Apsēžamies atzveltnes krēslos, pie maza galdiņa. It kā garāmejot: cik ērti k biju gatavojies, bet iesākt nevaru.

— Varbūt man vispirms uzlikt, kafiju?

Pavēloši:

— Runā.

Pieradusi komandēt operācijās!

— Vakar es biju aizgājis pie ārsta. Pie Dāvida. Atceries, es teicu, ka man uznāk vājums, ir nepatīkama garša mutē. Tikko es izstāstīju savas sūdzības, viņš mani tūlīt aizsūtīja uz laboratoriju, lai izmeklētu asinis. Pēc tam iztaujāja par visu, paklausījās, iztaustīja vēderu, it īpaši kreisajā pusē. Es skatījos viņā uzmanīgi, taču viņa tuklajā, labsirdīgajā mūlī nekā vis neizlasīsi. Teica, ka jāpagaidot analīze. Pēc tam sēdējām kādas četrdesmit minūtes, pļāpājām par visu ko. Es viņam stāstīju par mašīnu. Aizrāvos un pēkšņi pamanīju, ka viņš nemaz, neklausās. Tobrīd atnesa analīzi.

— Kur tā ir?

— Tūlīt. Viņš uzmeta tai acis it kā izklaidīgi un gribēja jau ielikt galdā, bet es atņēmu …

— Dod šurp analīzi!

Izņēmu to no piezīmju grāmatiņas. Iedevu!

Cik cieši viņa prot sakniebt lūpas. Var redzēt, ka viņa visa pēkšņi sarāvusies. Pēc tam seja tā savādi atvilga, lūpas notrīsēja, plaksti nolaidās … Bet tikai uz dažām sekundēm. Viņa sarauca pieri, atmeta galvu, paskatījās tieši acīs.

— Nu un ko tad tu, jau slābs esi kļuvis? Jau sataisījies mirt?

Man ir neērti. Es biju gaidījis asaras, biju gaidījis, ka viņa mani mierinās, žēlos — un pēkšņi tik skarbi.

— Jā, bet tā taču leikoze… Tu jau zini, kas būs, tu esi ārsts.

— Pirmkārt, es vēl neesmu pārliecināta, ka viss ir pareizi. Otrkārt, iespējams ārstēties, turklāt sekmīgi.

Bet lūpu kaktiņi tomēr reizēm viegli notrīs. Vai varbūt man tikai liekas? Nē, viņa ir mierīga. Vai arī īstenībā viss nemaz nav tik briesmīgi? Dāvids neteica nekā noteikta. Bet enciklopēdija? Kļūda? Ārstiem nepatīk, ka pacienti lasa medicīnisku literatūru. Es taču; neesmu parasts slimnieks, kā nekā profesors, mediķis. Un tomēr…

Bet varbūt viņa vienkārši tēlo? Nemīl, nežēlo mani? Tā gribas, lai mani kāds pažēlotu …

Man arī vajag tēlot viņas priekšā. Neizrādīt bailes. Tas pat ir labi: kopā atvairīt izmisumu, nepalaisties. Priekšā vēl sarunas otra daļa — anabioze. Noskūpstīt viņu. Avansam. Pieliecos, skūpstu.

— Nāc, apsēdīsimies līdzās.

— Nevajag, mīļais.

Viņa mazliet atvirzījās. Noraidīja. Labi. Es gribēju tikai viņas dēļ. Bet viņa visu jūt. Drīz viss beigsies, pavisam. Nē, nav vērts sevi skubināt. Lai viss iet savu gaitu.

Stāvu uz ceļiem līdzās. Skūpstu rokas. Mīkstās, mazās plaukstas, kas šodien ir dīvaini nekustīgas.

Jāpastāsta viņai pār saviem plāniem. Lai nedomā, ka es jau esmu miris un man vajadzīgs tikai mierinājums.

Atkal apsēžos pretī krēslā.

— Es izlasīju enciklopēdijā par savu slimību un zinu tās prognozi. Lūdzu, nemēģini mani mānīt. Bet es negribu padoties. Lai ko tas arī maksātu, man jāpabeidz iesāktais. Es sastādīju plānu …

Visos sīkumos pastāstu viņai, kas noticis šodien. Man vajag runāt un runāt. Ļuba klusē, acis plaši vaļā, veras tieši manī. Lūpas sakniebtas. Pati uzmanība. Bet man liekas, ka viņa neklausās un neredz, lai gan parasti profesionālie jautājumi ir pats svarīgākais mūsu sarunu temats.

— Nezinu, ko gatavot sev par pēcnācēju. Ja varētu vienā cilvēkā apvienot Juru un Vadimu? Tiesa, viņi ir draugi, bet cik ilgi ta būs? Tu zini, draudzība nav visai stabils pamats kopējam darbam. Savstarpēja cieņa zināmā attālumā ir pati labākā ķīla efektīvai darbībai.

Es nu gan runāju, — kā no gramatas! Profesors.

— Bet kāpēc tev vajag tūlīt izšķirt šos jautājumus? Lai viss iet, kā gājis… Tu par agru taisies sevi apbedīt.

— Tātad, kamēr dzīvs — dzīvo, bet nomirsi — un viss būs viena alga? Nē, tā nedrīkst. Esmu ieplānojis pasākumu, un man jānodrošina tā izpilde. Vismaz pirmajam laikam.

— Tu esi godkārīgs. Jūs, profesori, visi esat tādi.

— Nu gan nav tiesa. Tas ir pienākums. Tev ir pienākums pret slimnieku, bet man — zinātnes priekšā. Nē, es, saprotams, zinu, ka visi šie pekstiņi — pienākums un tā tālāk — nav nekas cits kā pašiedvesma, bet tas viss ir organiski saplūdis ar mani un ar to es nomiršu. Un es nevēlos sevi pārliecināt par pretējo, citādi nebūs iespējams dzīvot. Pat šos pēdējos mēnešus ne.

Pie pēdējās frāzes viņa saviebās. Pareizi, nevajag atkārtoties.

— Es vēroju tevi un apskaužu. (Atradusi, ko apskaust!) Nē, ne par to. Par tavu aizrautību. «Apmātais.» Tāpēc tu arī puisī esi palicis, visu atdevi zinātnei. Tu radīji sev elku, uzcēli templi un pielūdzi to, nekā cita vairs neredzēdams. Labi gan tā dzīvot!

Balsī rūgtums.

Kā gan lai pēc tā pasaku viņai par anabiozi? Viņa nekad to nepieļaus un tāpēc nespēs saprast. Labāk pagaidām klusēšu. Lai gan tik grūti kaut ko no viņas slēpt.

— Bet vai tu attaisno šos plānus?

— Un kā vēl!

Viņa atbild mehāniski. Domās ir tālu, es redzu. Viņa domā: «Lai aizraujas. Tā viņam būs vieglāk.» Manas idejas viņai tomēr ir svešas. Žēl. Bet viņa atkal iesāk:

— Vaņa, es arī domāju par tavu mašīnu.

Klusums. Viņa turpina:

— Jāšaubās, vai jūs spēsiet atveidot akūtu patoloģisku procesu specifiku. Ir taču starpība, piemēram, asinsrites traucējumos perforatīvas čūlas vai vēdera ievainojumu gadījumos. Bet asins bioķīmija ir vēl jo atšķirīgāka.