Tālruņa zvans priekšnamā. Kas gan varētu zvanīt tik vēlu?
Pieeju.
— Jā?
— Ivan Nikolajevič, tas esmu es, Jura. Jūs neguļat?
Ak tu muļķis. Pulkstenis vēl tikai desmit. Viņš gan to jautā pieklājības pēc.
— Kas noticis?
— Nekas. Es izlasīju jūsu piezīmes, un man ļoti gribas parunāties.
Jāpadomā. Atlikt uz rītu? Viņš iztraucējis mani darbā. Taču viņa domas ir svarīgas: tā ir tehnika, idejas realitāte, mana dzīvība vai nāve. Bez tam bailes no nakts. Vientulība.
— Kur tu esi?
— Laboratorijā. Es tūlīt.
— Brauc šurp!
Atstāšu viņu pa nakti.
Izrunāsimies par visu ko. Man patīk pasēdēt divatā. Tad cilvēks atklājas. Tu meklē sevi citos, pārbaudi domas.
Virtuve, ledusskapis. Atkal trauki būs netīri. Nekas. Kas tur ir uz plauktiem? Viņš atnāks izsalcis. Jaunība. Vai tad tu jūties vecs? Vēl pavisam nesen tāds nejutos, bet nu ir citādi. Drīz jau beigas. Nekādi nevaru pierast pie tā. Jāpierod. Citādi būs slikti.
Viss ir — desa, siers, sviests. Konservēti pipari. Maizes pamaz. Cepumi.
Cik stipri cilvēks mainās līdz ar vecumu. Jaunieši man jau šķiet pavisam citi cilvēki. Viņi nepavisam nelīdzinās tiem, kādi mēs bijām jaunībā. Jeb vai tas tikai tā šķiet? Mēs bijām nabadzīgi. Vai atminies, kad beidzi tehnikumu, tev nebija svārku? Staigāji vecā svīterī. Bija mazliet kauns, bet nekas.
Lai gan tā jau bijis vienmēr: «Mēs bijām labāki.» Jāpajautā Juram.
Ko gan viņš teiks par projektu? Tehniskās problēmas var būt ļoti sarežģītas. Nepaspēsim. Svarīgi ir apgūt atdzesēšanu, bet līdz sasildīšanai man vēl laika gana. Pēc tam izstrādās metodiku. Un aparatūru — arī pēc tam. Sāksim ar maketiem. Kad es tur gulēšu, gribot negribot vajadzēs pie mašīnām vēl piestrādāt. Nauda, cilvēki — viss atradīsies.
Acīmredzot jāsamaļ kafija. Interesanti: ār prātu aprēķināju, bet zemapziņā neticu. It kā spēlētu kādu lomu.
Ļuba prāto par to pašu. Gara acīm redzu: viņa kaut ko dara, bet domā savu domu. Sāpju krunciņas ap acīm. Bērns, kam nodarīts pāri.
Visu dzīvi esmu centies sevi pieradināt nezūdīties par zaudētam lietām. Kas pagalam, tas pagalam. Tagad esmu spiests samierināties ar pašu galveno zaudējumu. Jāpieradinās. Jā, jā. Neizbēgami. Tāpēc — turies. Es neesmu spējīgs uz lielu varonību, lai klusētu spīdzināšanā vai mestos uz ambrazūru. Bet to man vajadzēs spēt. Iedomājos, kā es guļu uz galda, atvados. Pēdējais skatiens logā — stūrītis debess. Anesteziologs dod slāpekļa oksidulu — «smieklu gāzi». Aizmiegu ar patīkamu sajūtu. Un viss. Lai vēlāk runātu: «Šefs turējās braši.»
Spēšu gan.
Uzklāšu galdu. Lai viņš nevarētu atteikties. Desa, sviests, siers. Šķīvji. Vēl salvetes.
Esmu mazliet par vecu tik svarīgam eksperimentam. Hipotermija ar kucēniem vienmēr izdevās labāk. Diemžēl te nu nevar līdzēt. Pamēģināt varbūt ar, kādu citu… Stāt! Redzi, cik nelietīga doma — visu laiku dauzās kaut kur apziņas tumsā. Tik dziļi, ka nav pat vārdos izsakāma. Novedīsim to līdz skaidrībai. Un teiksim reizi par visām reizēm — nemēģināsim vis. Aizmirsti domāt. Tu pirmais aizlidosi mūžībā.
Vārdi, arvien tikai vārdi…
Bikls zvans.
Tas būs Jura. Pieklājīgs.
Viņš ienāca sārts, skaists. Droši vien meitenes viņa dēļ.vai prātu zaudē.
— Vai ārā salst?
— Jā, liekas, ziema klāt. Jūs man piedodiet, Ivan Nikolajevič, vēlo nācienu, bet…
Ko tu, Jura! Tas ir pat labi, ka atnāci. Man garlaicīgi vienam.
Nevajag mājienu!
— Tūlīt paēdīsim vakariņas un visu apspriedīsim.
— Pateicos, esmu paēdis, es tikai uz brītiņu.
— Nekā nebija, tagad tu esi viesis, un tev jāklausa namatēvs.
Viņš vilcinās tieši tik daudz, cik tas ir nepieciešams pieklājīgam jaunietim. Pēc tam sēžamies pie galda. Es tikai tādēļ, lai izkliedētu puiša kautrību. Viņš ir labi audzināts. Veca inteliģenta ģimene.
— Ņem vairāk. Zinu, ka esi izsalcis, neizliecies.
— Jā, esmu gan. Baidos, ka apēdīšu visus jūsu krājumus.
Es darbojos ar kafijas vārāmo mašīnu. Iebērsim vairāk, konjaka vietā. Jura, liekas, nedzer. Bet meitene viņam, kā es dzirdēju, ir.
Tagad, šķiet, jau var sākt sarunu.
— Nu, es alkstu dzirdēt tavas domas. Tikai, lūdzu, atklāti.
— Es tūlīt visu pastāstīšu pēc kārtas.
Viņš piecēlās, atnesa no priekšnama mapi, kas bija palikusi pie spoguļa.
— Ivan Nikolajevič, es neesmu kompetents spriest par bioloģiju un fizioloģiju un izteikšos tikai tehnikas jautājumos.
— Nu, bez liekas kautrības. Tu jau pietiekami esi iedzīvojies mūsu zinātnē. (Glaimoju. Gribu pielabināt. Nē, tas ir tiesa.)
— Tad nu atļaujiet sākt. Es šeit saskatu trīs galvenās problēmas: vadīšanas programmas izveidošana un tās iemiesošana mašīnā, jādomā, analoga tipa mašīnā. Otrais — adapteri. Trešais — izpildītāji mehānismi. Visa kompleksa konstruēšanas termiņi ļoti īsi, spēku mums maz.
— Nepaspēsim?
Tātad nomirt tāpat?
Redzu, viņš jūtas neērti.
— Nē, to es neteicu. Bet mums jāvienojas par uzdevuma apjoma maksimālu ierobežošanu.
— Es saprotu, Jura, ka tas ir ļoti grūti. Bet šo to iespējams vienkāršot. Pirmkārt — izstrādāt tikai atdzesēšanas (Nonāvēšanas!) programmu. Otrkārt — visus mehānismus radīt maketu veidā. Treškārt — sevišķi neaizrauties ar automātiku: tikai tur, kur vadīšana ar roku netiek līdz. Manuprāt, svarīgi tikai visu šo mehānismu iedarbināt, pilnveidot to varēs pēc tam.
Viņš klausās uzmanīgi, bet skatās kaut kur sāņus.
Man tas nepatīk.
Vai tiešām nav iespējams?
— Man negribētos to darīt šā tā, pa roku galam.
Nepatīkami. Ko tad viņš — atsakās, vai? Bez viņa mēs neiztiksim. Nav iespējams atrast jaunu inženieri un ievadīt lietas kursā. Laika nepietiks. Savaldies. Nepacel balsi. Neliec manīt.
— Ja tu saki «nevar», tad nāksies atteik ties. vēl jo vairāk tāpēc, ka mums ir liela pamatprogramma, proti, mašīna.
— Nedariet man pāri, Ivan Nikolajevič. Es vienkārši nekādi nevaru samierināties ar domu, ka tam jānotiek …
Viņš netic. Es arī neticu, bet tas ir fakts.
Zinu.
— Jā, diemžēl jānotiek.
— Un jūs nopietni domājat, ka ir izredzes?
Tas jau nu ir netaktiski — šaubīties un laupīt pēdējo salmiņu. Bet es būšu iecietīgs. Viņš to nedara no ļauna prāta.
— Tas viss ir rakstīts «Piezīmēs»; Var cerēt uz pamošanos. Tu tikai padomā, ir taču zīdītāji, kas guļ ziemas miegu un kam ķermeņa temperatūra noslīd līdz pieciem grādiem. Viņiem ir aizmigšanas un dzīvības atjaunošanas programma. Acīmredzot tās pamati likti endokrīnajā sistēmā, un tā tiek ieslēgta, iedarbojoties ārējās vides apstākļiem. Izdalās kaut kādi hormoni, tie pazemina vielmaiņu, bremzē nervu sistēmas darbību. Pēc tam atkal otrādi.
— Ai, ja mums būtu tādi hormoni!
— Ē, draudziņ, tie jau tikuši meklēti, bet pagaidām vēl nav atrasti. Tātad tas ir grūti. Lai nu kā, šūnas tomēr spēj dzīvot zemā temperatūrā. Bīstami ir tikai tas, ka anabioze būs ilgstoša. Bet mums vajadzēs to organizēt tā, lai šūnu patēriņš tiktu pilnīgi atjaunots.
Viss šķiet gaužām argumentēts pat man pašam. Ļoti svarīgi, lai viņš noticētu. Nē, tas nav īstais vārds, — lai viņš pārliecinātos. Eksakto zinātņu cilvēks.
— Vai tu patiesi nejūti, kas tas par interesantu eksperimentu?