—. Ja tas būtu tikai eksperiments.
— Nu ko lai. dara. Ja gribi zināt, tad mani māc šaubas. Kāmji, lāči, sikspārņi ziemā dzīvo paši uz savu enerģētisko materiālu patēriņa rēķina, uz sabrukšanas rēķina. Tās ir vairāk vai mazāk vienkāršas reakcijas. Bet vai sintēze būs? Daļa paša organisma olbaltumvielu tiks patērētas, bet vai tiks atjaunotas?; Tas tad nu ir jānoskaidro.
— Labi, Ivan Nikolajevič. Ja jau tas ir nenovēršams, apspriedīsim konkrētus jautājumus. Lai gan, runājot taisnību, tas viss ir ļoti briesmīgi.
— Saprotams. Nav vis nieks; cilvēks dodas nākotnē. Turklāt vēl tuvs cilvēks. Jeb vai tas nav tā? Es tomēr ceru, ka tu kaut ko esi izdomājis un atnāci ar konkrētiem apsvērumiem.
Kafija gatava. Leju to tasītēs. Cepumi.
— Dzer nu.
— Es jau tiku pieminējis trīs galvenos darba virzienus. Adapterus mēs neizgudrosim — tas ir pārāk sarežģīti un ilgi. Vajadzēs apmierināties ar to, kas ir. Atdzesēšanas procesa programmētai vadīšanai mēs, iespējams, atradīsim un piemērosim gatavas shēmas. Tas pats attiecas arī uz stacionāra režīma uzturēšanu.
— Var izmantot mūsu mašīnu.'
Protestējošs žests.
— Nē, diezin vai tā derēs, jo tās princips ir īstenības modelēšana un nevis vadīšana. Taču šo to izmantosim. Visgrūtākā problēma izrādīsies trešā — izpildītāji mehānismi. Nepieciešams ideāls mākslīgās asinsrites aparāts, priekšzīmīga mākslīga niere. Bet te vēl nāk klāt augstspiediena kamera. Vai bez tās nevar iztikt?
Viss kļūst pārlieku sarežģīts.
Beidzot viņš ķēries pie kafijas. Rokas viņam nav diez cik tīras, tās ir meistara rokas.
— Liekas, ka nevarēs vis. Vismaz atdzesēšanas un sasildīšanas periodos ne. Iespējams, ka augstais spiediens izrādīsies visai izdevīgs arī zemā temperatūrā. Varbūt pēkšņi izdosies visu skābekli ievadīt caur ādu?
— Jūs taču pats rakstāt: būs ļoti nevienmērīgs parciālais spiediens virsējos un dziļajos audos. Un vēl kas — kur likt ogļskābi? Nē, bez mākslīgas asinsrites mēs neiztiksim. Vienīgi baidos, ka, atsakoties no hemoglobīna, mākslīgās asinsrites aparātu vajadzēs darbināt ar diezgan lielu jaudu. Tas droši vien nāks par labu audiem — pastāvīga skalošana.
Viņš visu sapratis, tas ir patīkami. Viņš un neviens cits jāatstāj par vadītāju.
Turpina. Bet manas domas noklīdušas kaut kur sāņus. Pie Ļubas, vēl kaut kur.
— Tātad jāprojektē vairākas tehniskas iekārtas. Pirmkārt, mākslīgās asinsrites sistēma, kas var automātiski uzturēt skābekļa un ogļskābes spriegumu no organisma aizplūstošajās asinīs. No tās būs atkarīga «sarkofagā» konstrukcija ar gāzu spiediena un satura regulēšanu. Bez tam vēl ķermeņa temperatūras regulēšana, arī droši vien pēc aizplūstošā šķidruma.
— Nē, vajadzīgi papildadapteri barības vadā un taisnajā zarnā. Tā mērī ķirurgi. Gāzu spriegums arī jāmērī tieši audos. Ar mērīšanu asinis vien nepietiks.
Viņš nepacietīgi māj ar galvu: «Sīkumi.»
— Nākošā sistēma — mākslīga niere kopā ar pH, ūdens un sāļu līdzsvara regulētājiem. Tā regulē arī urīnvielas izdalīšanu. Šaubos, vai izdosies uzreiz izveidot automātiku, jo adapteru šim nolūkam nav.
— Tas nav svarīgi. Šie rādītāji mainīsies lēnām, varēs paspēt izdarīt analīzes ar parastajām metodēm. Bet, režīmam nostabilizējoties, tie vispār būs pastāvīgi. Nepieciešams tikai automāts, kas ieslēgs un izslēgs mašīnu pēc pulksteņa.
Automāts. Mana dzīve būs atkarīga no automāta. Bet vai tā ir dzīve?
— Iespējams. Taču, lai projektētu šīs sistēmas, vajadzīgi organisma darbības kvantitatīvie raksturojumi attiecīgos režīmos. Tas nozīmē: skābekļa patēriņš vienā minūtē, ogļskābes izdalīšanās, glikozes, slāpekļa produktu patēriņš.
Precīzus raksturojumus mēs acīmredzot nedabūsim. Turklāt vēl dažādās temperatū rās. bet var taču projektēt «ar rezervi» tā. lai būtu iespējams viegli saglabāt tā vai cita parametra stabilitāti?
— Saprotams, bet izejas punkti tomēr ir vajadzīgi.
— Viens šāds punkts ir normāla vielmaiņa atdzesēšanas sākumā; otrs — apmēram divi trīs procenti no normas — zemā temperatūrā, anabiozes apstākļos. Šajās robežās jānodrošina regulēšana.
— Nē, Ivan Nikolajevič. Projektētājiem nepieciešams tehnisks uzdevums. Domājamie režīmi jāizteic skaitļos un jāattēlo grafikos. Sakiet, vai mēs sāksim būvēt tūlīt īsto vai vispirms izmēģinājuma iekārtu eksperimentiem ar suņiem?
Viņš nepateica: «Tūlīt jums.» Pažēloja, neuzdrīkstējās. Skaidrs.
Un es arī nesaukšu vārdā.
— Jāparedz cilvēkam, bet lai būtu derīga arī sunim. Bez tam jātur noslēpumā. Lai projektē eksperimentālu iekārtu. Tam vajadzīgi gadi. Tā nav ne kosmiska raķete, nedz arī atombumba. Izeja tikai gatavu bloku un gatavu elementu — gatava mākslīgās asinsrites aparāta, gatavas nieres izmantošanā.
— Bet, ja nu mēs ņemam un izstādām to verķi? Nu, piemēram, ņemam un nosaucam to par «mašīnu ceļojumam nākotnē». Var jau rīt uzaicināt korespondentus un sniegt interviju. Visas avīzes ar prieku nodrukās. Sensācija. Un tūlīt pieprasīt, lai izziņo mūsu aicinājumu: «Visiem. Visiem. Sniedziet palīdzību triecienceltnei!»
— Bet ko teiks priešniecība?
— Lai saka vien, ko grib. Ja tikai avīzes izziņos — entuziasti atradīsies.
Patiešām, ko man var padarīt? Sodīt mani nevar. Nē, vēl var gan. Atņemt darbu, manu pēdējo prieku. Tad ardievu anabioze un līdz ar to arī mašīna. (Esmu nu gan cieši iejūdzies savos ratos!)
— Nē, Jura, tā neiet. Kauns ir plātīties pirms laika. Ceļojums atpakaļ var nenotikt. Tāpēc meklēsim vien nomaļākus ceļus.
— Esmu ar mieru. Bet tad, neko daudz nevilcinoties, ķersimies pie tehnisko noteikumu izstrādāšanas. Rīt es apstaigāšu rūpnīcas un mēģināšu pazondēt augsni pasūtījumiem. Vai jūs vēl spējat strādāt?
Diez kā gan vairs nespēju un labprāt atgultos ar grāmatu vai avīzi. Pulkstenis ir vienpadsmit vakarā.
Lai notiek, Jura. Ko tu konkrēti iesaki darīt?
— Manuprāt, mums būtu jāizskata jūsu «Piezīmes», lai izrakstītu paredzamos režīmus, parametrus, skaitļus. Uzzīmēsim iekārtas shēmu. Pēc tam pagudrosim, ko var izmantot gatavu un kas vēl jāprojektē. Sastādīsim aptuvenu tehnisku uzdevumu.
— Iesim kabinetā.
Mēs strādājām apmēram stundu. Apspriedām projekta galvenos punktus. Izrādījās, ka no idejas līdz tehnikai ir stipri tālu. Vajadzīgi orgānu un sistēmu raksturojumi zemā temperatūrā, pārejas režīmu līknes — kā mainīsies orgānu funkcija sasildot un atdzesējot. Radās smagi jautājumi: izrādījās, ka daudzu ideju realizēšanai trūkst tehnikas. Vajadzēs konsultēties ar Maskavu. Pie tā paša aprunāties ar ārstiem?
Kam tas vajadzīgs?
Slimība. Nāve. Apspriedām, strīdējāmies kā par abstraktu zinātnisku problēmu. Un pēkšņi tu atceries: tas taču domāts tev. Zemapziņā ieperinājusies doma: «Beigas.» Caur tās prizmu visa pasaule parādās jaunā gaismā.
Labi gan, ka Jura atnāca. Te nu viņš sēt, iedziļinājies kaut kādos aprēķinos. Taisns deguns. Rievas ap lūpām liecina par stipru gribu. Acis drusku par mazām un pārāk dziļi dobumos. Esmu pārliecināts, ka cilvēka sejā atspoguļojas viss: prāts, raksturs, gara īpašības. Tikai lasīt mēs neprotam. Varbūt kibernētika atrisinās šo jautājumu?
— Diezgan skaitīts, Jura. Šodienai pietiek.
— Man jāiet, Ivan Nikolajevič.
— Nu nē. Nekur tu neiesi. Man ir saliekamā gulta, palagi, viss. Vai māte zina, uz kurieni tu aizgāji?
— Jā, es zvanīju viņai no laboratorijas, ka pamākšu no jums vēlu. Bet viņa tik un tā uztrauksies.