Bet man arī ir slikti, saproti jel!
— Nekas. It kā tu nu allaž nakšņotu mājās?
— Ja tā, kā jūs domājat, tad allaž.
Nu saki viens cilvēks! Divdesmit septiņi gadi. Bet es taču arī biju tāds. Vajadzēs atlaist.
— Nu ja jau jāiet, tad ej.
Viņš saprata. Sejā pazibēja skumja doma. Šaubās.
— Es varbūt pamēģināšu piezvanīt draugam, kas dzīvo mūsu mājā.
Viņš izgāja priekšnamā. Vai drīz pienāks laiks, kad telefoni būs ikvienā dzīvoklī? Esam alkatīgi: pavisam nesen vēl nebija pašu dzīvokļu, bet tagad — šurp telefonu!
Griež numuru. Cik ilgi viņš gaidīs? Tas arī raksturo. Ātri.
— Dima, tu negulēji? Piedod, lūdzu, ka tik vēlu. Vai tu neaiziesi pie mātes? Nē, nekas nav noticis. Vienkārši viņa jābrīdina, ka es pārgulēšu pie šefa. Nē, gaida, protams. Pateicos. Piedod.
«Protams» — tas nozīmē, ka vienmēr gaida. Neapskaud: arī tev bija tāda. Labi, ka viņa nepiedzīvoja šodienu. Un vispār labi, ka neviena nav. Ļuba. Bet tas nav īsti tas.
Viņš atgriežas smaidošs. Mīl māti.
— Nu, tagad gan viss kārtībā. Es, zināt, esmu viņai vienīgais.
Es zinu: arī es biju vienīgais.
— Vai liksimies gulēt vai padzersim vēl tēju?
— Kā vēlaties. Es neesmu noguris.
— Ejam uz virtuvi. Tēju vai kafiju? Vai varbūt iedzersi kādu glāzīti? Ir degvīns, ir konjaks, vīns. (konjaku — Ļoņa, vīnu — retumis — Ļuba.)
Izbijies:
— Nē, ko jūs, es nedzeru!…
— Paipuisītis — nedzer, nesmēķē, nakšņo mājās.
Gribēju teikt — «ar skuķiem nepinies». Nedrīkst — es esmu profesors, bet viņš — inteliģents. Jura klusē. Es klāju galdu. Kuro reizi jau šodien? Trešo.
Apsēdāmies.-Tējkanna vārās,
— Paklau, Jura, vai tu vari man pastāstīt, kas interesē jaunatni?
Viņš domīgi košļā kumosu. Klusē.
— Zini, es tā īsti nejūtu jūs, jauniešus. Esmu zaudējis kontaktu, kā tagad mēdz izteikties. Tā dīvaini iznāks pirms revolūcijas profesori rīkoja «ceturtdienas» skolniekiem un studentiem, bet tagad… Es strādāju ar jaunatni, taču, kas to interesē— uzzinu no avīzēm.
— Tikai es droši vien neesmu visai raksturīgs eksemplārs, Ivan Nikolajevič. Jūs paši redzējāt: māte mani gaida …
— Tu tomēr esi tuvāk.
— Jaunatne ir dažāda. Lauki man ir sveši, bet rūpnīcas, institūtus, zinātniskās iestādes es pazīstu. Iespaidi nav visai iepriecinoši, bet arī ne pesimistiski, kā dažam labam.
— Pamēģini formulēt. Tu taču esi zinātnieks.
Viņš pasmaidīja. Seja uzreiz kļuva bērnišķīga, atklāta.
— Kas gan es par zinātnieku? Ēsmu inženieris.
Tomēr viņam patīk, ka es viņu tā nosaucu.
— Labi, jau labi. Pašpazemošanās ir lepnības augstākā izpausme. Tu taču pārdomā par dzīvi?
Viņš kļuva nopietns, gandrīz vai īgns.
— Pārdomāju. Un daudz kas man nepatīk. Piemēram, mēdz teikt — jaunatne ir slikta. (Pēc manām domām, biežāk runā gan otrādi — varoņi no vienas vietas, lai gan tūlīt seko kaunīga piebilde: «Ir, protams, arī atsevišķi necienīgi pārstāvji…») Bet, ja runājam godīgi, tad kāpēc gan tai jābūt labai? To vien tik dzirdi: tas ir slikti, un tas ir slikti.
Atdzīvojies.
— Bet tu kā gribētu: lai viss ritētu kā pa diedziņu?
— Ahā, te nu bija: dzīves dialektika… (Paskat kāds, kļuvis pārdrošs — ironizē.) Dažam labam šī dzīves dialektika ir visai ērta. Neprati, netiki galā, nobijies vai, vēl ļaunāk, samierinājies — tūlīt kā saukta šī dzīves dialektika. Vainu var uzvelt tai: «Ko lai dara — tāda ir dzīves dialektika…»
— Tu tici komunismam?
Viņš piecēlās. Pagājās pa virtuvi — trīs soļus uz priekšu, trīs atpakaļ. Apstājās man iepretī.
— Kāpēc jūs man uzdodat šādus jautājumus?
— Jā, patiesi — kāpēc?
— Draugs, es taisos doties ceļojumā nākotnē. Iedomājies, tavi automāti atmodinās mani, teiksim, pēc piecdesmit gadiem. Tā ka nākotne mani interesē pilnīgi konkrēti. (It kā viņš zinātu, kas būs pēc piecdesmit gadiem! Bet vai tu pats to zini? Kad pamodīšos, uzzināšu.)
— Labi, es jums atbildēšu. Jā, es ticu. Bet vārds «ticība» man neliekas piemērots, es to nemīlu. Komunisms nav reliģija.
— To neviens arī nav teicis. Komunisms ir zinātne.
— Institūtā mums šo zinātni pasniedza kā reliģiju: citāti, citāti… Ja tā ir zinātne, tad man vienmēr ir tiesības meklēt jaunus pierādījumus.
— Ko tu ar to saproti — vai diskusijas? Bet vai diskusijas te dos kādu labumu?
Es savā prātā iedomājos: mītiņi, atraisījušās kaislības, disciplīna grūst. Ļaunums vien.
— Kas tad runā par kādu vispārēju diskusiju? Zinātniskus jautājumus neizšķir mītiņos. (Nolasījis domas!) Ir institūti. Tiem jāizpētī jautājums vispusīgi.
— Jā, bet ko pētīt? Kam tu gribi meklēt pierādījumus?
Viņš paraustīja plecus:
— Patiesībai, kā ikvienā zinātnē.
— Tas gan skan visai nenoteikti.
— Lūdzu. Mēs, inženieri kibernētiķi, gribam visu izteikt skaitļos. Arī ideālus. Ir nepieciešama kibernētiska socioloģija un ekonomika. Cilvēku uzvedības, viņu darba efektivitātes, garīgā komforta pakāpes objektīvas pētīšanas metodes. Sociālās sistēmas stabilitātes un perspektīvu objektīvas pētīšanas metodes.
— Redz kā! Pat ideāli skaitļos… Nu lai būtu tā. Bet vai tu nepārspīlē kibernētikas iespējas šai sfērā? Kā nekā tā ir cilvēku savstarpējo attieksmju sfēra. Vai tad tās var programmēt un katrai problēmai dot vienu vienīgu nekļūdīgu atrisinājumu? Vai tas būs droši?
Jura neatbildēja tūlīt. Izrādās, ka viņš nemaz nav tik pašpārliecināts.
— Es nezinu.
Vēl mazliet pavilcinājās.
Pēc tam stingrāk:
— Bet ikvienam lēmumam tomēr jābalstās uz zinātniskiem aprēķiniem.
— Interesanti, ko šai sakarā domā filozofi? Vai tev nav draugu viņu jaunatnes aprindās.
— Nē. Pagaidām es par to interesējos tikai tā, sava prieka pēc. Pietiek jau ar to, ka esmu ielīdis medicīnā. Vispār, var dzīvot arī tā. Bet kādreiz es to vēl papētīšu tā nopietni.
Bet vai var dzīvot bez šiem jautājumiem? Var vai nevar — tam jau vairs nav nekādas nozīmes manā dzīvē. Esmu viens. Neesmu izpildījis savu pienākumu: «Kas dzemdina dēlu, iedēsta koku …» Nav ne dēla, ne koka…
Pagaidi. Vai tu esi gatavs, tieši tāds, kāds esi, dzīvot komunismā?
Liekas, ka esmu. Materiālo labumu man pilnīgi pietiek jau tagad. Neesmu mantkārīgs. Būtu samierinājies arī ar kaut ko mazāku. Neesmu nenovīdīgs, godkārīgs. Pareizāk sakot, ne pārāk…
— Vispār, laiks gulēt, — to es saku skaļi Juram.
— Jā, jā, tiešām, jau viens. Jūs piedodiet manu pļāpību.
— Nu ko tu!
Kāds viņš ir, šis Jura? Gudrs, bet jauns. Tas nozīmē, ka prāts vēl nav īstais. Pārāk jūtu sakarsēts un aprobežots. Gudrība atnāk reizē ar briedumu. Pat man vēl nav. Bet cik dīvaini: jebkurā vecumā cilvēks jūtas īsti gudrs un spējīgs visu saprast.
Šis pats Jura, droši vien ir pārliecināts, ka var apgūt jebkuru zinātni, jebkuru priekšmetu. Apgūt… Es arī tā, domāju.
Klāju guļvietas. Saliekamā gulta. Porolona matracītis. Ērts, vienīgi palags uz tā slikti, turas. Apspraudīsim. Vēl virspalagu.
— Jura, tur vannas istabā ir jauna zobu suka. Sarkana.
Viņš apsegsies ar pledu. Būs silti.
— Liecies gulēt. Vai lasīsi? Ir avīzes.
— Nē, pateicos. Es ātri aizmiegu.