Atkal logs. Melni, kaili zari. Vējš.
Vientulība.
Likās, ka esmu pieradis, samierinājies. Pat apmierināts: neviens netraucē. Bet tagad kļuvis skumji.
Nevar būt. Nevar būt, ka nav izejas! Lūk, tā cilvēki netic nāvei. Bet ārsts vainīgi plāta rokas. «Nespējam palīdzēt.»
Kafiju? Reflekss — pulkstenis ir desmiti. Vēl trīs stundas darba. Darbs? Tas vairs nav vajadzīgs. Kafiju tomēr iedzersim.
Varbūt tas ir sapnis? Divreiz dzīvē es sapnī biju slims ar vēzi — bija tāpat, ja vēl ne bēdīgāk. Pamodos: «Tavu prieku!»
Cik man lieliski nokārtota saimniecība! Kafija pati labākā. Dzirnaviņas — ž-ž-ž! — un gatavs. Spēcīgas. Ungāru kafijas vārāmā mašīna. Pamatīga porcija vienai personai.
Gaidu, kamēr uzvārīsies. Gaidu, un viss. Labāk būtu iedzert šņabi, bet diemžēl neesmu paradis. Tagad derētu. Iedzer un guli.
Kāda patīkama garša! Kafija ceļ optimismu.
Draugs, tu taču uzskati sevi par zinātnieku. Zinātnieks — tas ir tik daudz. Cilvēks, kas visu spēj salikt pa plauktiņiem. Novērtēt. Noteikt likumsakarības, radīt sistēmas. Un bez tam viņam jābūt drosmīgam. Jāvalda pār sevi.
Beidz! Noslauki asaras un slienas. Vēl mirstamā stunda nav situsi.
Mēģināsim visu apsvērt ar skaidru galvu: «Nāves ēnā». Bet labāk bez frāzēm. Ņemšu papīru un uzrakstīšu, kā to allaž esmu paradis darīt.
Dots: es un slimība. Jāatrod optimālais atrisinājums: ko darīt un kā dzīvot, lai gūtu maksimumu prieka un minimumu nepatīkamā?
Rakstām: es — pazīstams profesors fiziologs, 47 gadus vecs. Ja pabeigšu darbus, būšu devis izcilu ieguldījumu medicīnas zinātnē.
(Būtu jau paveicis, būtu jau akadēmiķis, ja nebūtu izkaisījis savus spēkus. Atceries? Cik daudz kļūdu! Cik daudz gadu pagājuši velti. Ak, ja varētu tagad tos atgūt, šos gadus.)
Ko nu vairs gausties. Bet ja nu pēkšņi kaut ko izgudro? Stāt.
Bet vai tagad «ieguldījums» būs? Esi pārliecināts?
Jā, jā, esmu. Viss ir: ir idejas, metodes, tehnika, kolektīvs. Šie puiši un meitenes. Mīļi, labi.
Nenovirzīsimies no temata. Pierakstījām: gūt maksimumu prieka.
Avoti: a) Radīšana. Īstenošana.
Vai jebkura radīšana? Nē, tikai tā, kas nāk par labu cilvēkiem. Bet ko radīt? Kauns, ka mēs, teorētiķi, tik maz dodam ārstiem. Lai gar, viņi arī tādi dīvaini: samierinās ar primitīviem priekšstatiem, ar kļūdām. Nenosodi! Viņiem ir grūti, kad slimnieki mirst. Atceries, kā pats ārstēji. Tas bija sen.
Četrdesmit otrā gada oktobris. Jauns ārstelis frontes hospitālī strādā pirmo mēnesi. Dežūras laikā neuzķēra gāzes gangrēnu. No rīta galvenais ķirurgs amputēja ievainotajam augšstilbu. Slimnieks nomira. «Slikti, Vaņa, ļoti slikti.» Visu dzīvi neiziet no prāta, labāk būtu mani iekāvis.
Tātad, cik daudz «cilvēces mīlestības» un cik «radīšanas prieka»? Nezinu. Uz pusēm. Varbūt otrā pat vairāk.
… Avoti: b) Prieki, ko sniedz dzīve. Grāmata. Teātris. Paēst. Vanna …
Tas viss gan nav diez kā. Labi sestdienā, kad esi noguris, turpretī atvaļinājumā — skumji. Maz interesanta.
Melo, draugs. Kad pienāks VIŅA: «Kaut vēl tasīti kafijiņas.» Pavērties ugunī. Klausīties krasta bangas.
Nezinu. Pagaidām nē.
Kas būs «c»? Mīla?
Šai ziņā dievs nav mani lutinājis. Visu dzīvi nav sanācis. Negribas atminēties. Tikai tagad ir viņa — Ļuba.
Mana mīļā. Mana vienīgā. Viņai drīz četrdesmit, bērni lieli, bet man viņa joprojām ir meitene. Allaž jauka: kad skumja un kad jautra. «Viņai ir gazeles acis.» Es neesmu redzējis gazeles, bet viņu acīm jābūt tādām. Pats galvenais — viņa ir gudra. Dažubrīd liekas, ka zinu viņu visu, ka viņas prāta «griesti» manu acu priekšā, bet pēkšņi viņa ņem un apžilbina tevi ar kādām oriģinālām idejām. Būtu vairāk godkārības un brīva laika, varēja būt profesore. Noteikti. Bet raksturs? Aizsvilst dusmās, sarunā aizvainojošus, netaisnus vārdus. Taču otrā dienā — zvans: «Zini, man nebija taisnība.» Turklāt — sieviete. Bet vispār es neesmu nekāds vērtētājs, — pieredze pārāk niecīga.
Kad domāju par viņu, visbanālākie vārdi man kļūst dzīvi un mirgo.
Cik žēl… Viņai vairs nebūs neviena. Bez tam vēl vīrs. Es nemaz neesmu greizsirdīgs uz viņu, bet viņai ir grūti.
«Prieku avots» —. tie nav īstie vārdi. «Ciešanu avots.»
Tu tomēr melo, draugs, pat savā tagadējā stāvoklī! Tu saņēmi vairāk, nekā devi. Un biji pabailīgs. Egoistisks. Atceries, pirms dažiem gadiem vēl visu varēja grozīt? Pāvels dzēra un pinās ar citām, bērni to zināja un mierīgi būtu aizgājuši Ļubai līdz.
Bet tu? Jā, esi vainīgs. Kaut ko murmulēji: «… Pagaidi … pagaidi…» Vienkārši baidījies zaudēt brīvību. Zvērināts vecpuisis, tu baidījies, ka kāds tevi traucēs domāt. Prasīs uzmanību un rūpes. Saprotams, vai tad slikti? Mīlestība … Plus «intelektuālas» sarunas. Noslēpumainība piešķir visam romantisku mirdzumu. Pārējo laiku vari rakņāties grāmatās un formulās, izdomāt teorijas. Vecpuišu sabiedrībā pastrīdēties ar Ļoņku vai puišiem.
Vispār, tu nosmalsti krējumu.
Bet viņai taču ļoti grūti. Darbs, bērni — un nepārtraukta mānīšanās…
Tavas aizbildināšanās — «pati atnāca» — nav ne graša vērtas. Ne graša. Viņa iemīlēja. Ja jau tu esi godīgs, būtu ņēmis un atturējis viņu. Precēties tu tik un tā netaisījies. Un arī nemīlēji tolaik vēl.
Viss skaidrs, vari turpināt.
Labs ir, turpināšu arī. «Zinātniekam vienmēr jāskatās patiesībai acīs…»
Pietiek strīdēties. Skaidrs: «c» — mīla — izslēgta.
Tātad maksimumu prieka dod darbs. Tas ir tik skaidri, ka nemaz nevajadzēja analizēt. Brist biezokņos, lai saņemtu pļauku.
Staip citu, tas ir veselīgi. Samazina žēlumu pašam pret sevi.
Nevienu tu pagaidām neesi aplaimojis. Bērnus neesi ne radījis ne audzinājis. No tavas zinātnes cilvēki labumu pagaidām nav guvuši. Vienīgi puiši — tavi palīgi uzrakstījuši disertācijas.
Labi. Iegaumēsim. Uzdevums tik un tā ir viens: pabeigt iesākto darbu. Attaisnot savu eksistēšanu.
— Vēl tasi kafijas, Ivan Nikolajevič. Optimismam.
Atdzisusi. Jāuzsilda… Nē, labāk uzvārīsim svaigu.
Acīmredzot man jāsastāda darba plāns. Man ļoti patīk sastādīt plānus. Tiem ir jēga, pat ja tiek izpildīta tikai puse. Tagad līdz pusei nedrīkst.
Uzdevums: radīt elektronu modeli, kas imitē iekšējo orgānu darbību un to mijiedarbību dažādos patoloģiskos procesos.
Pafantazēsim, kamēr vārās kafija.
Mūsu priekšā «Saslimšanu modelēšanas un slimnieka organisma automātiskas vadīšanas nodala» — lielas slimnīcas kibernētisks centrs. Nosaukums tāds pagarāks, bet nekas, var iztikt ar pirmajiem burtiem — varbūt kaut ko līdzīgu SMAVN. Diez kā vis neskan. Nav svarīgi. Gan izdomās. Lielajā istabā stāv viņa — Mašīna. Četri skapji ar maiņas blokiem. Pie sienas organisma struktūrshēma, milzīga. Sirds, plaušas, aknas, smadzenes, iekšējās sekrēcijas dziedzeri. Daudz dažādkrāsu līnijas savieno kvadrātus. Šī sarkanā, biezā — gāzu O2, CO2 apmaiņas sistēma. Dzeltenās līnijas — hormoni. Zilās — nervu ceļi. Daudz līniju. Es redzu tās: šī shēma ir man uz galda zem stikla. Katram kvadrātam sava ievades iekārtu pults; tām uzdod orgāna stāvokli: dažādas funkciju traucējumu pakāpes. Nierēm — spēju izvadīt ūdeni, sāļus, aizturēt vai laist cauri cukuru, olbaltumus. Izdarīs pētījumus, pagriezīs rokturus atbilstoši rezultātiem, un bloks atveidos nieru funkciju dažādos sirds, aknu, nervu un endokrīnās sistēmas darbības apstākļos.
Tā arī manu asins analīzi var uzdot blokam «asinsradītāji orgāni». Ieslēgt mašīnu, un tā parādīs, kas tādā un tādā mēnesī notiks ar liesu, pēc tam ar sirdi, tad traucējumus vielmaiņā un tā tālāk. Līdz nāvei. Un paziņos termiņu. Bet pēc tam var atkārtot vēl un vēlreiz, pēc rindas izmēģinot zāles. Taču rezultāts būs viens. Vienīgi termiņi tomēr dazadi…