Nekā jauna viņi man nepateiks. Katru dienu kāds nāca uz slimnīcu un ziņoja. Šaubos, ka būtu stāstījuši par visu. Saudzēja. Šodien palūkošos pats. Salīdzināšu ar plāniem un izdarīšu korektīvas. Cik ilgi man vēl lemts? Dāvids mierina, bet vai tad var ticēt? Pārmetumi, ka esmu slikti ārstējies, daudz strādājis. Viņš grib, lai es justos slims. Ja. saka, ka viņš panācis savu: slimība visu laiku ir tepat līdzās. Raksturs kļuvis pavisam slikts…
Pats redzu. Pagaidām vēl kontrolēju sevi, bet kuru katru brīdi varu uzdot. Slikti.
Jāpasteidzina aizbraukšana, citādi slimība galīgi pievarēs mani. Atkal reibst galva un slikta dūša. Liekas, ka nekā tāda netiku ēdis. Vai iedzēru visas zāles? Dāvids sacīja, ka nepieciešama precizitāte. Varbūt būtu bijis labāk vēl pagulēt. Dāvids …
Pie velna Dāvidu un zāles! Šodien svarīgs mēģinājums. Jeb vai vairāk nekas svarīgs, izņemot tabletes, nav palicis? Lai vēl vienu dienu elpotu, ēstu un nolaistu ūdeni? Saprotu, ja es vēl varētu kaut ko … Bet tas …
Viss skaidrs. Jāseko domām, nedrīkst pieļaut, ka slimība pārņemtu mani savā varā. Ārstēties, bet — ar mēru. Dzīve nav pašmērķis. Biežāk padomāt: «Kam tas viss?»
Izturēt.
Cik labi viņi mani sagaidīja. Nedrīkst viņus nodot. Katram cilvēkam ir sliktas domas, svarīgs ir to īpatnējais svars. Kādā mērā tās ietekmē rīcību. Pēc tā vajag vērtēt, pēc rīcību summas. Ļaunā un labā kvantitatīvs vērtējums.
Viņi ienāk visi reizē. Tātad bija sapulcējušies jau iepriekš: apsprieduši «platformu», kā izturēties. Labi, ka saudzē, bet slikti, ka nebūs atklāti. Vajadzēs iztaujāt pa vienam.
Bet vai tas vajadzīgs? Allaž jau ir diezgan nepatikšanu.
— Labdien, Ivan Nikolajevič!
Tas ir Semjons. Balss normāla, bet man liekas, ka viņš skatās tā dīvaini. Pie velna aizdomas!
Igors joprojām tikpat skaists. Jura un Vadims nopietni. Ne tādi kā agrāk. Es gan viņus tiku redzējis šinīs dienās, bet apstākļi izmaina.
— Sēdieties, puiši. Es sapulcināju jūs, lai apspriestu šādus tādus jautājumus. Stāvoklis vispārīgos vilcienos man ir skaidrs, ja vien jūs man neesat slēpuši.
Skatos viņiem acīs, visiem pēc kārtas. «Pētījoši». Cik šabloniski! Nē, kaut kas nav kārtībā.
— Semjon Ivanovič, lūdzu.
— Likās, ka viss bija labi. Jūs jau zināt, ka mēs dabūjām istabu, kurā montēsim sarkofagu. Strādājam, kā nākas. Pēc manām domām, plāns pildās. Tiesa, es nezinu visu: viņi taču man atskaites neiesniedz.
Apklusa apvainots. Nav klausījuši. Plaisiņa veras platāka.
Vadims pielec kājās. Saīdzis. Igors dod mājienu: «Stājies!» Pakrūtē iesmeldzās. Tūlīt būs nepatikšanas. Negribu!
— Nerādi man nekādas zīmes! Šefs nav klīrīga jaunkundze.
Varbūt aiziet? Es taču esmu slims.
— Nebūt ne viss ir labi, Ivan Nikolajevič. Tikko jūs aizgājāt uz slimnīcu, tā šis tips (par direktoru! nē, puis, tu karjeru netaisīsi.) sāka mūs spaidīt. Bet tu, Semjon, viņu atbalstīji. Jā, to visi zina. Neaiztieciet mani, es tik un tā visu pateikšu!
— Tu esi histēriķe, vairāk nekas.
Cik tas viss nepatīkami. Pakrūtē sāpes. Slikta dūša. Es esmu slims, nevajag…
— Stāstiet, bet tikai bez emocijām.
— Apgādes daļa mūs vairs neapgādā. «Nav naudas.» «Jums liela ēstgriba.» (Viņš atdarina Švečiku. Līdzība ir.) Bet kā par spīti mums mašīnai vēl vajadzīgs lērums visa kā. Ar Jurku vispār negrib runāt: tu, sak, neesi mūsējais. Bet istabu Vasilijs Vasiljevičs pats iedeva. «Pagaidu lietošanai». Es parakstījos par saņemšanu. Istaba viņam pašreiz nav vajadzīga, tāpēc ka eksperimentālā iekārta demontēta. Viss, ko esam paveikuši, paveikts ar entuziasmu un zagšanu. Cik detaļu tavi puiši iznesuši no rūpnīcām?
Zagšana? Tā tikai vēl trūka!
— Nē jau, nē! Nebīstieties. Viņi paši mums dod, vienīgi iznest cauri sarga telpai nedrīkst atklāti.
Tā vēl ir pusbēda. Viņi allaž mūs visādi ierobežojuši, bet arī naudas direkcijai patiesi ir maz. Kas vēl būs? Gaidu.
— Tas vēl nav viss. Šis tips sāka mūs aicināt pie sevis. Es nezinu, ko viņš Semjonam teica…
— Zini gan. Es stāstīju!
—… nezinu, ko viņš Semjonam teica, bet man tieši jautāja: ko es domāju darīt, kad šefs nomirs? Kā būs ar tematiku… «Kādu jūs gribētu vadītāju?» Ka vajadzīgs spēcīgs, kas spētu aizstāvēt jauno pasākumu. Es sapratu tā, ka viņš pats grib ņemt mūsu laboratoriju.
Ak tu nelietis! Lai gan ko citu no viņa sagaidīsi? Pag, bet varbūt Vadims jauc?
— Viņš tieši tā teica?
— Ta viņš jau neteica, bet es pats tieši pajautāju. Viņš iesmējās. «Un tad, vai jums būs slikti?» Jūs jau zināt viņa mīksto smiekliņu: «He, he, he..a?»
— Un ko tu viņam atbildēji? (Velns parāvis, vajadzēja taču teikt «jūs».)
— Es atbildēju kā nākas. Neatkārtošu.
Varu iedomāties, kādu ģīmi rādīja Ivans Petrovičs.
— Nu, bet kāpēc viņam tas ir vajadzīgs?
— Svētā vientiesība! Viņš taču Pavlova mācību izslaucis sausu. Tagad pirmajā vietā kibernētika. Un viņš jūt, ka drīz tiks nosviests no krēsla. Bet kā tad viņš iztiks bez komandējošām virsotnēm?
— Vadim, es lūdzu bez asumiem. Viņš tomēr ir mūsu direktors, ar viņa palīdzību mēs esam nostājušies uz kājām. Semjon Ivanovič, ko jūs teiksiet par to visu?
— Ko viņš teiks! Viņš droši vien jau piedāvājies par tētiņa vietnieku!
Ecēšanās. Pretīgi. Es vēl esmu šeit, bet jau notiek dalīšana. Vadims ir psihopāts, varēja pārspīlēt, Bet Semjons? Par viņu nevar galvot.
— Man par to nekas nav zināms, Ivans Petrovičs iztaujāja, kāds stāvoklis ir ar darbiem nodaļā, jautāja par šīgada plāna izpildi.
— Un tas ir viss?
— Izprašņāja par jums. Kā es novērtēju jūsu veselību, vai jūs atgriezīsieties darbā.
— Skaidrs. Parasta direktora interese. Igor un Jura, vai jūs varat kaut ko teikt? Pagaidi, Vadim. Lūdzu paklusē. Nesarīko tirgu.
Šiem puišiem ir skaidras galvas. Jura iesāk:
— Pret mums izturas slikti, tas ir tiesa. Uzvelk uz zoba, ka mēs gatavojam ģeniālus atklājumus.
— Tas taču nav nopietni, Jura. Turies pie lietas.
— Attiecībā uz to, ko teica Vadims? Man šķiet, ka tas ir visai ticami. Veikls zellis jau nu viņš ir.
— Arī tas mani neinteresē. Pagaidām. Runā skaidri — kā izpaužas laboratorijas diskriminācija, lai es varētu iet pie direktora.
Klusums. Ko jūs teiksiet? Ja jūs zinātu, cik pretīgi ir iet pie viņa. Ahā, Vadims:
— Man liekas, ka jums pagaidām nav ko iet. Mēs paši centīsimies izkaulēt: «Šefs ir atpakaļ, lamājas.» Bet jūs tikai uztrauksieties.
— Pats vispirms saērcināji, bet tagad žēlo?
— Es taču zinu, cik ļoti jūs nemīlat iet pie priekšniecības. Mēs no tā stipri ciešam. Bet ko lai dara …
«Nav ilgi palicis, pacietīsim.» Nē, tā viņš nedomāja. Neļaunojies.
— Ko vēl labu pastāstīsiet?
Vēroju. Noskaņojums nav no priecīgajiem. Vadimam kauns par savu izlēcienu pret Semjonu. Bet tas sēž nīgrs. Taisnīgi apvainojies, lai gan direktoram pārdosies. Nē, padosies — tā ir starpība. Vājums vēl nav nelietība. Bet Igors tā arī nekā nepateica. Ķerubs.
Atkal Jura. Redzams, ka viņš kļuvis par galveno virzītāju spēku. Dabiski: tehnika tagad ir galvenais. Mašīnas.
— Diemžēl ir arī nepatīkamākas lietas, ar kurām arī vajadzēja sākt, ja Vadims nebūtu izlēcis ar savām emocijām.
Apklusa. Kas tad vēl? Sit vien, tik un tā tikšanās prieks ir zudis.