— Lieta tā, ka mēs zaudējam kredītu. Kibernētikas institūts, 22. un 13. rūpnīca drīz uzzināja, ka jūs esat slimnīcā, un piebremzēja mūsu pasūtījuma izpildi. Vadība no paskaidrojumiem izvairās, bet puiši saka, ka tā mums, palīgiem, netic. Un arī paši puiši tā ne visai, atsaluši.
Tātad nolēmuši, ka es jau aizgāju uz slimnīcu mirt.
— Kā varētu lietu labot?
— Jums vajadzētu kaut vai pazvanīt Borisam Ņikitičam un pārējiem. Bet vēl labāk būtu … Lai gan …
— Kas?
— Ja jūs nolasītu pa lekcijai mūsu kontrahentiem.
Nu saki viens cilvēks! Es, izrādās, esmu spēks. Manas lekcijas, tiesa gan, allaž patikušas.
— Esmu ar mieru. Vienīgi izskats man spožs. Kaut tikai neatbaidītu.
— NEkas. Jūs noskūsieties pirms pašas lekcijas. Mēs jums sadabūsim spilgtu virskreklu, uzvilksiet gaišu uzvalku.
— Vēl tik trūkst kosmētikas.
— Zinātne prasa upurus!
Mazliet tā kā atmaidzis. Visi kļuvuši jautrāki, pat Semjons pasmaidīja. Bet Vadims jau visu paspējis aizmirst. Tas ir gan cilvēks! Lekcijas es nolasīšu. Un uzvalku uzvilkšu. Bet kas attiecas uz spilgtumu, tad aprobežošos ar kaklasaiti… Neērti.
— Tagad varbūt īsumā apspriedīsim lietu būtību? Kaut arī jūs man pastāstījāt, es tomēr gribētu dzirdēt vēlreiz, lai apdomātu, kā pārvarēt atpalicību. Kas sāks? Kā vienmēr jūs, Vadim?
— Lūdzu. Manā pārziņā ir funkcionālo un regulējošo sistēmu struktūrshēmas. Pamatos tās ir gatavas.
— Pēc tavām domām, gatavas nozīmē, ka ir kvadrātiņi ar nosaukumiem un bultiņas starp kvadrātiņiem. Bet man tehniskajai shēmai tā ir par maz, vajadzīgas atkarības.
— Kur es ņemšu tās? No pirksta izzīdīšu vai?
— No literatūras. Paskat, cik mediķi daudz sarakstījuši — veselas bibliotēkas. Sarakstījuši gan, bet konstatēt, piemēram, kā sirds ietekmē gāzu apmaiņu plaušās, nav iespējams.
— Pagaidiet, neķildojieties. Mēs taču norunājām, ka daļu raksturojumu patiešām vajadzēs ņemt no zila gaisa. Tā ir heiristiskās modelēšanas jēga. Tad nu es gribu zināt, kas darīts šai virzienā?
Acīmredzot viņi nav paveikuši daudz. Trūkst fantāzijas. Labi, ka es to pārdomāju slimības dienās. Laika bija gana.
— Ivan Nikolajevič. paklausieties. Mēs ar Igoru esam uzzīmējuši galveno shēmu — attiecības starp orgāniem, ’ kas. nodrošina gāzu līdzsvaru organismā. Runa ir par sirdi, plaušām, audiem. Saistītas vienkopus mehāniskā enerģija, O2 un CO2 izmaiņas sirdī, plaušās, asinsvados, audos.
Mēs esam uzzīmējuši… Es to jau sen biju pastāstījis.
Jura:
— Jūsu raksturojumus ierobežo ļoti šaurie fizioloģiskās normas ietvari. Vesela sirds, labas plaušas, asinsvadi, normāla vielmaiņa audos. Tāda shēma modelēs vidēji normāla cilvēka piemērošanos fiziskai slodzei. Un pat atstājot bez ievērības emocijas. Ne vairāk. Bet kā rīkoties patoloģijas gadījumos? Raksturojumi taču būs pavisam citādi?
— Kaut ko mēs tev esam iedevuši, netēlo nabagu. Bez tam darbi klīnikā nav vēl pabeigti.
— Labi, nomierinieties. Vēlāk mēs speciāli apspriedīsim šo jautājumu. Man ir padomā vēl daži apsvērumi.
Tomēr var aizmirst slimību, kad tā esi nodarbināts. It kā nekā vispār nebūtu.
— Semjon Ivanovič, jums bija uzdots sastādīt otru shēmu — ūdens un sāļu līdzsvaru, skābju un sārmu līdzsvaru regulēšanu. Ko esat paveikuši?
Pēc manām domām, — neko.
— Shēmu mēs ar Vadimu un Juru esam sastādījuši. Varu to parādīt. Ir arī nieru raksturojumi. Slikti ir ar audiem: kooperācija ar Bioķīmijas institūtu nav izdevusies. Bet mēs nekādi nevaram uzķert kvantitatīvi sāļu un ūdens apmaiņu starp audiem un asinīm. Nervu iedarbība uz šiem procesiem pavisam neskaidra.
— Bet sakaru ar gāzu apmaiņu jūs jau noskaidrojāt?
Cik subjektīvi, vērtējumi, Zemapziņā es jau sāku meklēt, kur Semjonam piesieties. Nekādu datu par nodevību nav. Viņš godīgi pilda savu pienākumu, cik nu tas viņa spēkos.
— Nē, pagaidām neesam konstatējuši. Pareizāk sakot — nevaram izteikt to ar skaitļiem.
— Bet kālab gan neierīkot mēģinājumus ar izolētu ķermeņa daļu, piemēram, ar kājas, perfūziju?
Šī ideja man iekrita prātā tikai tagad. Ko teiks mani palīgi?
Vadims:
— Ideja, protams, ir laba, bet nav jauna. Un bez tam to nemaz nav tik viegli realizēt. Kamēr tiksim galā ar metodiku un izdarīsim vajadzīgo skaitu pētījumu, paies ilgs laiks. Bet laika nav.
Tā. Trāpīja. Laika mums nav. Nav laika. Vienmēr jāatceras. Slimība.
— Tad sameklējiet literatūrā ziņas par kopējās vielmaiņas izmaiņām dažādos patoloģiskos stāvokļos. Vai tad arī tas man vēl jums jāsaka?
Viņi klusē. Neapvainojieties, ne uz jums es dusmojos. Uz visu. Uz sevi.
— Asins gāzu un mehāniskās enerģijas līdzsvaram obligāti jābūt kooidinētam ar ūdens, elektrolītu līdzsvaru un ar pH. Pēc manām domām, burtiski tuvākajās dienās mums jāpiesēžas un galīgi jāsakārto visas shēmas. Es palīdzēšu jums ar raksturojumiem. Man ir intuitīva spēja grābt skaitļus no gaisa.
Es plātos, ai, ai, kā plātos.
Jura:
— Pats grūtākais ir atspoguļot raksturojumos regulējošo sistēmu — nervu un endokrīnās sistēmas — ietekmi. Grāmatās nekā nav, izņemot vispārīgus spriedumus — «paaugstina», «pazemina». Kā mēs izkļūsim no šā stāvokļa?
Ja es to zinātu: kā!?
— Acīmredzot mums vajadzēs noskaidrot vairākas emocionālā stāvokļa pakāpes un ar tām saistītās hormonālās iedarbības. Pēc tam ievest koriģējošus koeficientus pie šūnu pašu autonomās darbības.
Jura skatās pulkstenī. Paceļ acis uz mani. Šef, tu mūs aizkavē! Vadims pamanīja.
— Ivan Nikolajevič, mums jāiet uz operāciju telpu. Pirmais mēģinājums, programma ļoti plaša, bez mums tur saputros. Vai drīkst?
— Jā, jā, protams. Sarunu pabeigsim vēlāk. Tātad es varu neiet pie Ivana Petroviča? Kā jūs domājat?
— Varbūt derētu parādīties pēc slimības, ko jūs par to sakāt, puiši?
To lūdz Semjons. Pats velns netiek gudrs no viņa.
— Nevajag. Lai viņš nāk šurp. Ejam, puiši.
Vadims ir kategorisks kā vienmēr. Viņš man patīk, lai arī satrauc.
Aizgāja. Durvis aizvērušās, bet balsis vēl dzirdamas. Bija un nav.
Esmu noguris. Ķermenis gaužas, bet smadzenēm ir jāpiespiež: «Strādā.» Neiešu pie direktora. To taču es varu atļauties? Slimības pēc. Faktiski nē, vajadzētu gan aiziet. Lietas labā. Lietas labā jāiet, jāklanās šim… Neturpini. Parasts cilvēks. Droši vien viņš domā: «Šim tik ļoti svarīgajam pasākumam nepieciešama stingra vadība, laba organizācija. Nomirs Prohorovs, un viss pasākums var aiziet postā.»
Atgulšos uz mirklīti. Nespēks.
Cik labi pagulēt. Atslābināt muskuļus. Ikviens orgāns čukst: «Labi.»
Aiziešu pie viņa, sacīšu: «Es neieteicu jums pārņemt manu laboratoriju. Neko citu kā vien ļaunumu tas nedos. Lieciet par vadītāju Juru, es lūdzu jūs.» Lūpas man trīsēs. Viņš: «Labi, labi, Ivan Nikolajevič. Jūs neuztraucieties.» Bet pēc tam tik un tā izdarīs pēc sava prāta. Viņam nevar ticēt. Viņš uzskata sevi par ļoti svarīgu personu, domā patstāvīgi. «Organizatori ir svarīgāki par kabineta zinātniekiem …»
Neiešu. Pie velna! Jāizdomā cits gājiens. Piespiest viņu darīt tā, kā es gribu.
Šodien jāatnāk Ļubai un Ļoņkam. Ļuba — tas būs smagi. Viņa taču ir ārste, visu saprot, gan slimību, gan zāles.
Jāiet. Nezin, vai suns pamodīsies vai ne? Nav teikts. Mēģinājuma mērķis — pabeigt programmas izstrādāšanu un izmēģināt aparatūru. Taču būtu patīkami, ja pamostos. Suns ir liels, 26 kilogrami. Nabadziņš, viņš nezina. Cilvēki arī bieži nezina. Liktenis. Determinisms? Ja pasaule ir ierobežota, tad visam jābūt iepriekš noteiktam. Nekad neesmu varējis saprast bezgalību …