— Jā, tūlīt ieslēgsim.
Viņš pārslēdz kaut kādus tumblerus uz lielās pults. Tas ir viņa lepnums — visas sistēmas programmēta vadīšana.
Mašīna strādā atdzesēšanas režīmā — ar to tiek noteikts cirkulācijas ātrums.
— Sākusies sirds fibrilācija!
— Nu, tagad pārslēdziet sūkni uz pulsējošo strāvu.
Pēc mūsu domām, asins pulsācija ir svarīga organismam.
— Automāts vada labi. Paskatieties, kāda temperatūras līkne.
— Nesteidz lielīties: redzēs, kā būs tālāk?
— Es nemaz nelielos …
— Jā, jā, pazīstam jūs…
Tas, protams, ir Vadims.
Fiziologi droši vien apskauž Juru. Un uz mani ir mazliet greizsirdīgi. Viņi apvainojas, kad es inženierus minu kā paraugu.
Kulturāls eksperiments. Viss ir redzams. Vienīgi žēl, ka bioķīmija aizkavējas. Kad arī to pārvedīs uz elektroniku, tad gan būs vareni! Paskat, ienāk Igors. Par kaut ko uztraukts.
— Biedri, izmainiet oksigenācijas režīmu: asins pH 7,4. Jādod vairāk ogļskābes, lai hemoglobīns labāk atdotu skābekli.
Pilnīgi iespējams, ka zemās temperatūrās noārdās fermenti. Pagaidām tā ir pavisam tumša lieta. Un nepaspēsim noskaidrot!…
Jura pārslēdz citu režīmu automātu, kas regulē gāzu pieplūdi osigenatorā. Venozo asiņu temperatūra 16°. Tās ir sarkanas kā artērijās. Skābekļa patēriņš samazinājies pieckārt.
— Ivan Nikolajevič, laiks atšķaidīt asinis. Citādi eritrocīti draud salipt.
Jā, jā, tas ir ļoti svarīgi. Ceļas asins stīgrība, var aizsērēt smadzeņu kapilāri. Jāsteidzas.
— Jura, vai var apstādināt mākslīgās asinsrites aparātu?
Apstādināja, aizspieda vadus. No oksigenatora nolēja pusi asiņu un apmainīja tās ar plazmu.
Vadims:
— Laid vaļā! Asinis ielieciet ledusskapī. Gan vēl noderēs.
Apsēžos savā vietā. Kopš mēģinājuma sākuma pagājusi stunda. Esmu mazliet noguris. Vēroju.
Vistrokšņainākie ir fiziologi. Vadims. Poļa vienmēr strīdas ar viņu tīro nieku dēļ. Saprotams, viņi ir uz «tu».
— Poļa, paskaties: no caurules atloka tek.
— Tu taču pirmīt aizgriezi. Un vēl esot vīrietis! Nu, Ļoņa, pievelc.
Inženieri ir merigāki. Skaists gan milzīgais oscilogrāfs. Sešpadsmit kanālu nav joka lieta!… Kas tur atkal par aizķeršanos? Viņi pieaicina Juru.
— Elektrokardiogrāfa bloks apsstājies.
— Lai: tik un tā sākusies fibrilācija un nekas nav redzams. Izņem un atdod Aleksejam, lai salāpa, kamēr sāksim sasildīšanu
Tātad paredzēta arī remontgrupa. Tas ir labi.
Ko tur Igors tā pētī pret gaismu?
— Kas tur ir, Igor?
— Es skatos pēdējo porciju asinu. Tikko nocentrifugējām. Liekas, ka jau iestājusies hemolīze. Bet neliela. Tūlīt noteiks.
Pati klusākā grupa. It kā viņu nemaz nebūtu. Tiesa, šeit tikai ņem paraugus, bet analīzes izdara citi. Jau norakstījuši ar skaitļiem veselu palagu.
Hemolīze — tas nu ir ļoti slikti. Nekādi nevaram noregulēt mākslīgās asinsrites aparātu līdz vajadzīgajam līmenim. Ķīmija nesniedz cerēto: nav materiālu caurulēm. Bet drīz būs cita konstrukcija.
Nekas, tagad hemolīze nav vairs tik bīstama. Asinis atšķaidījām divkārt, pēc kādām divdesmit minūtēm pavisam aizstāsim ar plazmu. Un jaudu samazināsim. Jā, bet kā tad sildīsim? Tad taču mašīnai būs jāstrāda daudz ilgāk.
— Paklausies, Vadim. Cik jūs esat sagatavojuši donorasiņu?
— Trīs litrus. Bet kas tad ir?
— Būs par maz. Sasildīšanas gaitā nāksies mainīt asinis, tāpēc ka hemolīze pārsniegs pieļaujamo līmeni. Vai nevar vēl paņemt? Suņi ir?
— Suņi jau nu būtu, tikai nav pārbaudīti uz saderību.
— Vēl taču nav par vēlu. Dod rīkojumu. Klusē. Tā vietā, lai tūlīt izpildītu, viņš domā.
— Tūlīt aizstāsim asinis, un tad varēšu atbrīvot Polu.
Tātad pārliecināt nevajadzēs. Un vēl jo vairāk — pavēlēt. Tā arī neesmu iemācījies pavēlēt.
— Temperatūra jau deviņi grādi!
Jāpalūkojas, kādi ir visi rādītāji. Jāpieiet pie galda, pie Ļenas.
— Dodiet, paskatīsim kopā. Igor, pasniedziet savu lapu.
Sanāca pie galda. Kāpēc nav nevienas sievietes manu vecāko zinātnisko vidū? Nu ir vēlu par to domāt.
— Skatieties, Ivan Nikolajevič, rādītāji tādi, ka tīrais prieks: pH, skābekļa spriegums asinīs, audos. Tas taču ir galvenais.
— Kālija saturs zems. Vajadzēs papildināt. Bet skābekļa spriegums venozajās asinīs pārāk augsts.
— Tūlīt gāzu maisījumam pievienošu gaisu.
— Jura, gāzu vadīšana jāautomatizē. Obligāti.
Tas nav tik vienkārši. Vienlaikus jāmaina skābeklis, ogļskābe un gaisa piedeva. Bet pēc tam vēl nāks klāt spiediena regulēšana kamerā. Būs sarežģīti aprēķini.
— Nesaprotu. Skābekļa saturs jāregulē pēc tā sprieguma venozajās asinīs, ogļskābe — pēc pH un tās sprieguma. Divi patstāvīgi rādītāji.
— Es jums vēlāk paskaidrošu. Kaut ko jau sadomāsim, ja necentīsimies pēc ļoti ātras un precīzas reakcijas.
Atkal man rodas neskaidrība.
Temperatūra tagad pazeminās lēnām. Jura pārslēdzis automātu uz citu režīmu.
Seši grādi. Pieci.
— Asinis jānomaina pilnīgi. Atdzesēšanu turpināsim ar plazmu.
Atgriežamies savās vietās. Nav laika sarunām. Man, šķiet, te vismazāk darba. Sēžu, skatos. Viss nostrādāts kārtīgi. Tas ir Juras nopelns. Nevienā ārzemju žurnālā netiku lasījis par tik sarežģītu eksperimentu. Uz goda! Nu tā kā tāds puišelis: «Uz goda.»
Mašīnu apstādināja. Vienīgi ventilators dūc. Poļa izlaiž asinis no oksigenatora un iepilda tanī plazmu ar glikozi. Viņi darbojas bez steigas: piecu grādu temperatūrā asinsriti var apstādināt pat uz stundu. Lai gan labāk no tā vairīties.
Pabeidza. Atkal sāk dūkt mākslīgās asinsrites aparāta motors.
Vēl divi trīs grādi, un pāriesim uz stacionāru anabiozes režīmu. Suns dosies nākotnē. Nē, neatgriezīsies. Diez vai izdosies pamodināt. Bet būtu patīkami, lai arī mēs tādu mērķi neizvirzījām.
Divpadsimt. Vajadzētu iedzert zāles. Pagaidīsim. Drīz iešu atpūsties — divas stundas turēsim zemā temperatūrā. Pagulēšu.
Ar ko šis stāvoklis atšķiras no nāves? Praktiski ne ar ko. Smadzeņu elektriskās aktivitātes nav. Encefalogramma rāda taisni. Sirds apstājusies. Un tomēr kaut kādas molekulas miegaini klīst pa šūnām, apmainās ar elektroniem, izdala enerģiju.
Satikšanos vajadzētu atlikt. Noguršu. Nē. Zvanīt nevar. Konspirācija. Pazemojoši. Drīz jau būs beigas. Šodien izstāstīšu par iecerēm. Nabadzīte. Vispār — nogaidīsim rezultātus. Ja būs slikti, nav nekādus jēgas viņu satraukt. Reizēm liekas: kaut ātrāk. Esmu noguris. Bet paiet minūte, un — «kālab steigties.».
Pienāks laiks, un izgudros sapņus. Mirt būs viegli, patīkami. Varbūt visai cilvēcei būs lemts tā? «Miers lai bezprātim tam, kas uzvēdīs cilvēcei zeltainu sapni.. .» Kas to teica? Neatceros. Nav svarīgi. Cik daudz kļūst nesvarīgs.
Spriegums krīt. Tagad suns spēj panest jebkuras neprecizitātes tehnikā. Visi augstākie procesi izslēgti. Palikušas kaut kādas primitīvas ķīmiskas reakcijas. Kā pašiem tālākajiem senčiem.
Kāds jauks vēsums plūst no vāka. Karstā dienā patīkami. Mēle sunim nav zila. Droša pazīme, ka audos skābekļa ir diezgan.
Nabaga šunelis. Kur viņš dzīvoja? Kā dzīvoja? Jauklis — izskatās pēc aitu suņa. Ja jau nokļuvis suņu savāktuvē, skaidrs, ka nav viegli gājis. «Suņa dzīve.»
… Var vienkārši skatīties nedomājot. Vai viņi draudzējas vai ne? Flirts? Mīla? Nemēdzu runāt par tādām lietām, nezinu. Vadims saprotoši šad tad paraugās uz Ritu. Un viņa atbild tam ar to pašu. Bet Juru es divas reizes redzēju ar kādu nepazīstamu meiteni. Putna fizionomija. Droši vien lasa Gumiļova dzejoļus.