— Jura, vai jūs esat lasījis Gumiļovu?
— Kas tas tāds?
Pajautā savai dāmai!
— Tas ir dzejnieks «Kaut spētu aizskriet es un slēpties tā kā zaglis …»
— Nē, nezinu.
Jura nosarka. Bet citi saskatījās. Nu kā lai viņš to zinātu. Izdots taču nav. Lai gan — izlasīsi desmit lappuses un apnīk. Domu maz. Vienīgi Ļuba lasa veseliem vakariem. Ja nav nekā cita kā tikai «idejas» — tas kaitina. Ja pavisam nav ideju — arī slikti.
— Nu kā tur? Kā ar temperatūru?
— Aizplūstošajās asinīs divarpus grāda. Pēc mašīnas — tuvu nullei. Jura, pamērī audos.
Es gaidu. Jura pārslēdz iekārtu uz dažādiem adapteriem.
— Barības vadā — divi, taisnajā zarnā — gandrīz trīs, smadzenēs — divi komats viens. Sarkofagā — tuvu nullei.
Sarkofags. Tad ir gan nosaukums.
— Labi, Igor, analīzes paņēmāt?
— Ņemam. Bet rezultāti būs ne agrāk kā pēc piecpadsmit minūtēm.
— Zinu. Mēs negaidīsim. Acīmredzot temperatūru pazemināt jau vairāk nevar. Uz šīs robežas tad arī apstāsimies. Tagad, kā jau norunājām, izmēģināsim divas programmas: periodiski ieslēdzot lielu jaudu un nepārtraukti sūknējot ar mazu tilpumātrumu. Stundu katram variantam. Kādas ir jūsu domas, biedri? Jura?
— Es lieku priekšā sākt ar otro. Pēc manām domām, trīssimt kubiku minūtē būs gana.
Vadims:
— Bet manuprāt mašīnas jaudu vajag pazemināt pakāpeniski. Piemēram, pa simt kubikiem desmit minūtēs. Tad mēs dabūsim atkarību grafiku.
Vadims tā saka, lai iegrieztu Juram, tāpēc ka es Juram jautāju pirmajam. Bet vispār — loģiski.
— Desmit minūtēs līdzsvaru nepanāksim, un mēs nevarēsim pārbaudīt izveidojušos režīmu.
Arī Juram taisnība.
— Dariet, kā teica Jura. Trīssimt kubiku minūtē. Bet pēc tam redzēsim. Otrs variants, pēc manām domam, ir šāds: piecās minūtēs astoņsimt mililitru, pēc tam desmit minūtes pārtraukums. Iebildumu nav? Tātad pieņemts. Tagad es iešu un pasēdēšu kabinetā.
Soļoju pa gaiteni. Eju izslējies, jāizliekas taču. Beidzot — durvis.
Nogurums. Pavisam vairs nekur nederu: divas stundas pasēdēju krēslā, mazliet uztraucos — un esmu jau galīgi sanīcis.
Atgulties. Pievērt acis.
Galva mazliet reibst. Mūzika. Domu nav. Pārgāja. Varu skatīties. Plaisa griestos. Lustra. Putekļi uz tās. Pavlova ģīmetne. Galda stūris. Ja tā varētu nomirt: reibonis, smalka skaņa, kritiens.
Tā nemēdz būt. Nāk prātā kas cits.
Naktis slimnīcā. Sausa, piepampusi mēle. Karsti, elpot grūti. Sanitāru skaļās sarunas gaitenī. Par kādu Koļu, kas dzer un krāpj sievu. «Kaut jūs izputētu līdz ar viņu!» Varbūt pasaukt ārstu, pasūdzēties. Neērti. Pie velna, pacietīšu. Drīz viņas apgulsies uz krēsliem un sāks krākt. Smalkjūtība. Labi, ka mēs esam tikai divi. Manam kaimiņam ir hipertonijas saasinājums. Arī viņš neguļ. Galvassāpes. Nopūšas, grozās. Klusējam.
Joprojām runā, nolādētās!
Visa pasaule apriebusies. Nejūtīgie,pašapmierinātie ārsti. Muļķīgie, untumainie slimnieki. Stulbās māsas ar iekrāsotām acīm.
Stāsta, ka kaut kur esot laboratorijas, kur mitinās fanātiski zinātnieki. Komponisti sacerot maigu un heroisku mūziku. Esot mīlestība.
Viss meli. Ir tikai aizdusa. Slāpes. Piepampusi mēle. Liesa kā milzīgs akmens pārvietojas vēderā pie ikkatra pagrieziena.
Negribu. Tie visi ir pusauguļa murgi: nez kādi modeļi, anabioze. Kālab? Ak dievs, ļauj man paelpot! Un ņem mani pie sevis! Nē, ne uz paradīzi, ne uz elli. Vienkārši uz nekurieni.
Nepaņēma vis. Ārsti ir labi. Un māsas ir mīļas, atsaucīgas meitenes. Es viņām atnesu ziedus, torti.
Bet tagad man ir pavisam labi. Elpot ir viegli. Patīkams nespēks padara ķermeni gurdu un vieglu. Un domās ar tikko jaušamām pārejām.
Mēģinājums iet labi. Suns aizmiga bez jebkādām patoloģiskām novirzēm asins sastāvā. Tātad šūnās pa šo laiku nav uzkrājušies kaitīgi produkti. Svarīgs priekšnoteikums, lai pamostos. Un kreisais kambaris netiek pārpildīts. Es ļoti baidījos. Būtu liela ķēpa.
Priekšā vēl pats grūtākais — atdzīvināšana.
Sildīsim pamazām, ar plazmu. Pēc tam, līdzko venozajā šķidrumā būs maz skābekļa, pievienosim asinis. Bīstos, ka sirds sarausies pārāk vāji, bet mākslīgās asinsrites aparāts slikti pielāgots paralēlai ieslēgšanai. Tiesa, atmodināšana tagad nav tik svarīga. Galīgi izstrādās vēlāk, kad es gulēšu. Paspēs.
Vēl daudz kas jādara. Jāsāk un jābeidz. Laika ir maz. Spēku maz. Kaut varētu palikt tā guļam uz dīvāna. Klausīties liegi dzidru zvanu spēli.
Zvanu spēle — nē, tas nav tas. Tā iederas baznīcā. Lieldienas. Bērnība. Veselu nedēļu zvanīja mūsu zvanu tornī. Es tur tiku bijis kā pavisam mazs puišelis. Brīnums: pasaule, izrādās, ir tik plaša!
Cik tas viss bezgalīgi talu … Mate. Māmulīte. Viņai dzīvai esot, es viņu, cik atceros, tā nesaucu. Jūtelība mums bija sveša.
Slimība briesmīgi izmaina psihiku. Kāpēc «briesmīgi»? Nevajag stipru izteicienu. Slimie visu skata caur savu ciešanu prizmu. Vienaldzīgais kļūst slikts. Vienkārši sliktais — pretīgs. Bet labo — nepamana. Visi cilvēki tevi uztrauc. Nenovīdība. Egoisms. «Ārstam un māsām jābūt atsaucīgiem, labiem. Viņi saņem naudu.» Pat es sevi tiku pieķēris pie tādām domām.
Nē, nepieļaut. Nepārtraukti uzmanīt sevi, ne uz mirkli nenolaižot acis. Izveidot novērotāju sstēmu, tā kā tehnikā…
Kāds klauvē. Vajag piecelties, apsēsties. Nerādīties gulošam.
— Lūdzu! Ak tie esat jūs…
Jura, Vadims. Savējie…
Jura:
— Mēs atnesām jums kafiju.
Pareizi: šķīvis, kaut kas apsegts ar marli.
— Pateicos. Sēdieties. Kas jauns?
Es dzeru ar baudu. Tas ir tieši tas, kā man trūka.
— Vēl nekas nav noticis. Pagājušas tikai četrdesmit minūtes, kopš pārgājām uz stacionāru režīmu.
— Un analīzes kādas?
— Skābekļa spriegums aizplūstošajā plazmā pazeminājies līdz četrdesmit milimetriem dzīvsudraba stabiņa. Temperatūra taisnajā zarnā plus divi.
— Vielmaiņa? Esat aplēsuši?
— Kā tad citādi. Jura lai nebūtu aplēsis! Tā ap trim procentiem no normas. Pareizi, Jurka?
— Un tomēr plazma tikai ar grūtībām nodrošina skābekļa piegādi.
— Kad spiediens būs paaugstināts, tad nodrošinās. Daudz skābekļa ies caur ādu.
To es tā domāju, es tā gribu.
— Nav zināms vēl, kā tas ietekmēs virsējo slāņu audus: tur būs pārlieku daudz skābekļa.
— Zemā temperatūrā tā nav liela nelaime. Tomēr tas vēl jāpārbauda. Bet vai mēs paspēsim?
— Urīns ir? Es kaut kā tam nepievērsu uzmanību.
— Ne piliena. Līdzko pārgājām uz stacionāru režīmu ar zemu jaudu — kā ar nazi nogrieza. Mākslīgā niere ir nepieciešama.
— Tas jau bija paredzams. Bet vai orgāni nebūs «atradinājušies» strādāt pēc ilgās bezdarbības? Kā jūs domājat, zēni?
Viņi klusē. Apsver: vai var atklāti runāti «Atradināšanos» pārbaudīt nāksies man.
— Ko tur slēpt: mēs to nezinām. Vajag, lai saglabātos neskartas sarežģītās molekulu struktūras, kas nodrošina šūnu specifisko funkciju — sirds saraušanos, urīna sekrēciju.
Paldies: izskaidroja gan.
— Labi būtu izdarīt kaut vai vēl dažus papildmēģinājumus.
Jura to saka domīgi.
— Vai būtu labi?…
— Mēs neizdarīsim šos mēģinājumus. Vienkārši nepaspēsim.