Slimnīca. Smoku. Nē. Vēlāk pārbaudīsiet. Ja tas neapstiprināsies, tad jūs vienkārši izslēgsiet mākslīgās asinsrites aparātu. Nevajag apspriest šos vispārīgos jautājumus. Runāsim par detaļām.
— Pasakiet labāk, ko vajag mainīt un pie kā vēl jāpiestrādā.
Viņi kļuva priecīgi:
— O, mēs daudz ko izmainīsim.
Klusums. Juras seja apmierinātība. Radītājs.
— Pirmkārt, visā drīzumā mums būs membrānsuknis ar elektromagnētisku pievadu, kas nodrošinās sinhronu darbību ar sirdi. Otrkārt, tiek izstrādāta automātika mākslīgās asinsrites aparātam — jaudas regulēšana saskaņā ar skābekļa vajadzību atkarībā no spiediena vēnās un artērijās. Iespējamas dažādas vadīšanas programmas — ieslēdzot periodiski un nepārtraukti.
To visu es zinu, bet klusēju. Patīkami vērot. Apskaužu: viņam vēl liekas, ka viņš visu var.
— Labi. Bet kādas ir perspektīvas uzlabot paša sūkņa un oksigenatora īpašības? Lai tie nenoārdītu asinis?
— Jaunajam mākslīgas asinsrites aparātam dabūsim vislabāko plastmasu. Virsmas būs noslīpētas maksimāli precīzi. Gandrīz tikpat gludas kā īsto asinsvadu sieniņas.
— Jā tas viss ir ļoti labi. Bet no šāsdienas mēģinājuma līdz īstajai anabiozes mašīnai vēl ir ļoti tālu. Ļoti.
Nepagūsim. Un viņi arī tāpat domā, bet klusē. Vadims rauc pieri.
Jura:
— Nemaz nav tik tālu. Mucu sarkofagam aviorūpnīcā jau beidz. Es aizvakar biju tur — lielisks cilindrs no bieza organiskā stikla. Iztur piecu atmosfēru lielu spiedienu. Kondicionētāju kamerai arī drīz saņemsim. Varēsim dot jebkuru temperatūru un mitrumu. Jauns mākslīgās asinsrites aparāts, automātika…
— Bet niere?
— Nieri pārzina Semjons Ivanovičs.
Briest konflikts. Ne velti viņš šodien staigāja pa laboratoriju kā svešinieks. Centās netraucēt. Slikts? Nē, vienkārši nespēj tikt līdz. Un pats to nesaprot.
— Izbeidziet šīs sarunas! Semjonu var izmantot tikai, lai izdabūtu pasūtījumu sakarā ar mākslīgo nieri, bet ne tās radīšanai, regulēšanai vai piesaistīšanai.
Iejaucas Vadims:
— Nu to viņš tikai tā, pļāpā. Mēs sekojam: nieri taisa. Pēc tā projekta, kuru saskaņojām ar jums. Tā ļoti maz atšķiras no standartmodeļa, tāpēc ir cerības, ka saņemsim laikā.
Bet piedodiet, kadā laikā? Man liekas, ka es nenoteicu nekādu laiku. Tātad viņi ir konsultējušies ar Dāvidu. Nepatīkami. Kāpēc? Loģika. Jāplāno.
Kafija ir garšīga. Migla galvā pilnīgi izklīdusi.
— Kas vārīja šo kafiju?
— Ko-o? Jūs nezinājāt? Mums taču tagad ir branga kafijas vārāmā mašīna. Koļa sameistaroja darbnīcā. Visi kļuvuši par kafijas cienītājiem. Nāk no citām nodaļām vārīt.
— Bet ko runā institūtā par mūsu ana- biozi?
— Par anabiozi neko. Mēs taču montējam iekārtu atdzīvināšanai, dzīvības funkciju mākslīgai vadīšanai.
— Nu lūk, un arī tāpēc nedrīkst organizēt ilgstošus mēģinājumus.
Kad viņi visi kopā, allaž runā Vadims. Jura vispār ir nerunīgs, reti izdodas viņu iekvēlināt. Viņi ir draugi.
— Vai jūs bieži strīdaties?
— Katru mīļu dieniņu.
— Kāpēc? Jura, izmet tu arī kādu vārdiņu.
— Jūs taču paši zināt, ka ar viņu nav iespējams. Visi vērtējumi ļoti subjektīvi, rīcība nekonsekventa. Tips ar paaugstinātām emocijām. (Viņš izsakās īstā grāmatu valodā!) Bet mēs ātri izlīgstam.
— Es jau esmu tas, kas izlīgst. Viņš veselu nedēļu būtu pūties.
cik patīkami ir vērot viņus. Bet viņiem jāiet. Mēģinājums. Tas vienmēr tā ir: kad gribas papļāpāt — nav laika. Kad ir laiks — nav patikas.
— Jums acīmredzot jāiet?
— Ko jūs mūs dzenat? Mēs taču sēžam tikai desmit minūtes. Vai ne, Jurka?
— Neuztraucieties, Ivan Nikolajevič. Uz jaunu režīmu pāriesim pēc piecpadsmit minūtēm. Bet līdz tam tur iztiks bez mums.
— Tātad jūs cerat?
Vadims:
— Zināmā mērā. Jus taču zināt, kas tagad par cilvēkiem? Tikko mēģinājums ievelkas, — «dod brīvdienu!» vai arī «aldziņa maza, iešu uz rūpnīcu». Uz rūpnīcu taisās iet galvenokārt Jurkas kadri. Manējiem nav kur likties: fiziologiem visur tie paši astoņdesmit rubļi.
— Nerunā niekus, Vadim. Viņi strādā, neiet projām. Arī ar tevi viņiem nav vieglās dienas. Šodien dara vienu, rīt, skaties, tu izdomā kaut ko jaunu — sēdi nu līdz vēlai , naktij un pārtaisi. Pēc tam tu vispār nerādies, un viņi slaistās bez darba … Nē, nav vieglās dienas.
— Tu man te nelien ar savu kritiku. Tik un tā nekur nederīgi ļautiņi.
— «Jā, bij mums tiešām toreiz ļaudis.»
— Zinu: «Borodino». M. J. Ļermontovs.
Aizrāvušies. Viņi abi aizrāvušies, bet katrs citādi.
— Pasaki, Vadim, kas nosaka tavu rīcību dzīvē?
— Tā īpaši nekas. Es vienkārši dzīvoju. Apmierinājumu man dod darbs. Man patīk atklāt, kā jūs mēdzat izteikties, šūnu, orgānu, organisma darbības «programmas».
— Bet kādam nolūkam?
— Man vienkārši patīk. Protams, būtu gandarījums, ja ārsti izmantotu mūsu idejas un ārstētu slimniekus. Bet galvenais ir pats meklējuma process.
Jura:
— Bet tu, Vadim, neesi izvēlīgs.
— Nu un tad? Tiesa, es nenoņemos ar vispārējām teorijām tā kā tu. Bet dzīves principi man ir stingri: strādā godīgi, tā sakot, gumiju nestiep. Un uz papēžiem sev kāpt neļauj. Arī tādiem tipiem ne, kāds ir mūsu direktors.
— Un tu ceri noturēties?
— Domāju gan. Es jau zinu, ko jūs teiksiet: gan atdzisīsi, notrulināsies. Neatdzisīšu. Nenotrulināšos. Tā ja.
Bet vai es noturējos? Nē. Allaž biju bikls, ja ne vairāk. Bet visumā tomēr arī nepadevos. Vēl tikai pašās beigās nākšu klajā ar anabiozi. Muļķīga plātīšanās …
— Eh, liecies nu mierā! Pazīstam mēs jūs, jaunos, principiālos. Tikko iziesiet ļaudīs, tā ātri kļūsiet lojāli. Un kā lai nekļūtu: ģimene, dzīvoklis, mēbeles, ledusskapis. Tad skaties — mašīnu savajadzēsies, pēc tam iziesi profesoros — dod šurp vasarnīcu. Un viss. Nenāksi vairs pie Ivana Petroviča un netrieksi dūri galdā. Redz, tā tas ir, draudziņ!
Es skatos un smejos sevī. Vadims pat nosarcis. Jura smaida ar tādu kā pārākumu. Arī pašpārliecināts. Bet tas jau ir dabiski.
— Nevāries, Vadim! Ivans Nikolajevičs visu pateica pareizi. Briesmas kļūt par mietpilsoni ir pavisam reālas. īpašums, godkārība — tas viss nāk no instinktiem. Tas ir ļoti grūti pārvarams. Tāpēc sistēmai ir jāparedz regulēšana. Cik pie mums institūtā ir profesoru, kas zinātnei vairs nedod ne nieka, bet algu saņem. Un ne no mazajām.
— Tu spried tā, kamēr vēl neesi precējies. Lai gan tava Tatjana Larmu .visu dzīvi pārtiks no dzejoļiem kā no siseņiem. Jurka, bet veikli gan tev šefs šodien iedzēla ar to, kā viņu tur, ar Gumiļovu, ko? Kā tad tā — tāds intelektuālists un nezināji. Es vēl par Taņku pazobošos…
Jura sarkst. Viņam piemīt brīnumaina spēja sarkt. Ada ļoti balta. Skatās pulkstenī.
— Paklau, mums laiks. Tūdaļ pāriesim uz otru režīmu. Mēs iesim, Ivan Nikolajevič. Jūs nesteidzieties. Ja kas vai kā, mēs pasauksim.
— Ejiet vien. Žēl, ka laika nav. Mēs vēl parunāsim par to. Iegriezieties pie manis kādreiz vakarā. Labi?
— Protams. Ar lielāko prieku. Bet vai Lidu var paņemt līdz?
— Nu kā tad. Un Taņu arī.
Aizgāja.
Lida ir viņa sieva. Viņš cenšas to iesaistīt zinātnē. Neapzināta vēlēšanās. Bet Tatjana tātad ir Juras meitene. Deguns tāds pagarš, un pati pārāk izkāmējusi. Āriene arī ļoti svarīga dzīvē. Un ne tikai sievietei vien. Pats to esmu izbaudījis. Tagad viss ir pagātnē. Bet Jura vēl to nesaprot. Lai gan diez vai. Tomēr viņš nebūt nelidinās pa mākoņiem, ir mūsdienu cilvēks. Pareizi aprēķina visādus organizatoriskus gājienus: ko teikt direktoram, ko noklusēt. Vadims to nesaprot. Bet Juru vada prāts un nevis viltus. Es negribu viltu.