Programmas zēniem nav, bet būs. Vismaz Jura ļoti daudz domā. Viņam vajadzētu studēt filozofiju un psiholoģiju, nevis fizioloģiju. Lai gan viņš jau studē. Pusgada laikā stipri mainījies, nobriedis.
Vēders iesāpējies. Tagad katru dienu. Esot zarnu un liesas saaugumi. Saucot par perisplenītu. Bez tam sīki infiltrāti zarnu sieniņās.
Šķīvi aizmirsuši. Laba kafija un sviestmaize. Acīmredzot kāda no mājas paņemtās brokastis. Varbūt Vadima? Sieva iedevusi līdz. Nedomāju, ka Vadims ir tik pārdrošs, kā izliekas. Viņš saka: «Es visu zinu.» Nekā tu nezini, izņemot savu zinātni! Viņš dzīvo slikti — lielā ģimenē. Māte mūžīgi ķildojas. Pēc tam varēs pie manis dzīvot. Uz laiku, uzrakstīšu pilnvaru. Es taču neskaitīšos miris. Dzīvokli man nevar atņemt.
Bet tu taču vari izspēlēt tā, lai laboratorijas vadītāja vieta tiktu Juram! Uzraksti oficiālu papīru direktoram, kopiju — Akadēmijas prezidijam.
Sak, tā un tā. «Lūdzu atstāt par laboratorijas vadītāja vietas izpildītāju Juriju Nikolajeviču Sitņiku, tā kā viņš ir vienīgais, kas spēj nodrošināt anabiozes stāvokļa uzturētātājas iekārtas ekspluatāciju un pilnveidošanu» … manas personas anabiozes stāvokļa. Var sākt pat ar «ļoti lūdzu». Norādīt, ka viņš ir projekta autors un galvenais izpildītājs. Un nevis par «vietas izpildītāju», bet tieši par «vadītāju».
Vareni izdomāju! Ziņojumu darīsim zināmu vispārībai, un tad neviens neuzdrošināsies noraidīt manu lūgumu. NEVIENS. Bet disertācija viņam ir jāaizstāv līdz tam. «Tehnisko zinātņu kandidāts Sitņiks.» Dzīvības funkciju modelēšanas laboratorijas vadītājs. Bet ja nu Ivans Petrovičs viņu noknābj. Tas ir īstais putniņš! Nu nekas. Jura arī nav no vakarējiem. Vismaz lielisks organizators. Viņš taču visu organizējis — mašīnu, iekārtu anabiozei.
Kā viņus ar Vadimu sasaistīt ciešāk? Lai strādātu kopā kaut vai dažus gadus? Parunāšu ar viņiem atklāti. «Vadim, vadītājs būs Jura. Viņš labāk tiks galā nekā tu. Un ar direktoru satiks. Es lūdzu tevi, neaizej no laboratorijas. Pacenties neķildoties.» Viņš apsolīsies. Aizkustinoša aina: «Jūsu labā, mans skolotāj…»
Taču tā nav garantija. Līdz pirmajam uzliesmojumam. Bet Igors? Paliks. Doktora disertācija iesākta, jāpabeidz. Vadītājs? Kas nu tā par problēmu? Gatavam darbam vienmēr varēs atrast. Kaut vai tas pats Ivans Petrovičs.
Laboratorijai virziens noteikts: fizioloģisko un patoloģisko procesu modelēšana. Dzīvības funkciju mākslīgas vadīšanas pilnveidošana. Ar šīm pašām iekārtām.
Beidzot — anabioze. Ko gan no tās var gaidīt? Praktiskā izmantošana neskaidra. Ceļojumi kosmosā? Jēga būs tikai tad, ja tie ilgs gadiem. Citādi pati iekārta svērs vairāk. Bet, ja tā īsti piestrādātu, to iespējams padarīt krietni vien vieglāku. Trīsdesmit vai četrdesmit kilogramu. Aukstumu jau nu tur nevajadzēs aizņemties. Ieguvums būs ne tikai svarā — arī psihikā. Lai kosmonauti nesanāktu ragos. Tā ir nopietna problēma. Bet tā viņi mierīgi gulēs. Pēc tam automāti viņus pamodinās. Nu tieši kā romānos!
Interesanti, vai mani pamodinās? Kas viss nevar gadīties? Tik daudz pasaku ir piepildījušās. Vienīgi īstenojas tās, šīs pasakas, pārāk prozaiski.
Anabioze kā medicīna. Nezinu. Iespējams, ka tāda konservēšana noderēs dažu slimību gadījumos. Pieņemsim, ka mikrobi vai vīrusi aizies bojā. Bet arī tie ir stipri dzīvīgi. Ja slimība izraisījusi izmaiņas šūnu struktura, no aukstuma norma neatjaunosies. Tas ir skaidrs.
Toties būs iespējamas jebkuras operācijas. Piemēram, orgānu transplantācija. Tomēr arī šai ziņā nevajag cerēt par daudz. Orgānu transplantāciju kavē nevis operāciju tehnika, bet gan dažādu cilvēku audu nesaderība. Jāšaubās, ka anabioze te varēs ko līdzēt. Stipri jāšaubās. Drīzāk liekas, ka nevarēs. Pjotrs Stepanovičs teica: tikai ārkārtīgi sarežģītām operācijām.
Ceļojums nākotnē. Bet kāpēc ceļot uz turieni? Ziņkāres pēc? Droši vien tu tur nejutīsies omulīgi, kad pamodīsies pēc desmit vai simt gadiem.
Redzēsim. Atteikties var pirms paša mēģinājuma. Nē, tad vairs nevar. Kauns.
Zinātnes brīnumi padarīs visus cilvēkus laimīgus.
Muļķības, Laime nav nekas cits kā prieka centra kairināšana. Dažādu cēloņu rezultātā. Bet nekad ne stabili. Pamazām izveidojas adaptācija, pierašana, un no laimes paliek tikai pēdas atmiņā. Tā godīgi reģistrē šā centra pašsajūtu. Pieraksta lentē. Lai būtu laimīgs, vajadzīga nelaime. Ciešanas. Antipods. Nav teikts, ka daudz un ilgi. Var atrast optimālo režīmu. Īslaicīgas uzpurināšanas, lai cilvēks neaizmirstos un nesāktu skumt. Nākošie kibernētiķi visu aprēķinās. Man ir izredzes skatīt to savām acīm.
Ne velna. Tas nebūs tik drīz. Manas molekulas neizturēs, sairs. Un diez vai tā būs salda, šī devās saņemtā laime.
Varbūt aiziet uz operāciju telpu? Drīz sāksim atdzīvināšanu. Nē, vēl par agru. Ja nu pēkšņi mūsu suns pieceļas un sāk staigāt? Es pat nezinu viņa vārdu. Tas nav godīgi.
Vajadzēs to kopt kā slimnieku pēc grūtas operācijas. Puišiem vajadzēs sēdēt klāt.
Kas par sapņošanu. Vai vispār aizies tiktāl?
Tomēr labi gan ir mani puiši. Varētu būt tādi dēli. Ja toreiz, četrdesmit trešajā, nebūtu šī uzlidojuma … Tik un tā palaistu garām. Ne jau sievietes un ne apstākļi ir svarīgākais, bet tu pats. Tu neesi īstais.
Jura ir intelektuālis. Vārda labākajā nozīmē, bez nievājuma. Šis jēdziens nebūt neietver nejūtīgumu.
Esmu atgūlies. Atpūšos. Mazliet domāju. Jūtu ikvienu orgānu — kaut kāds komutators pieslēdz to apziņai. Sirds: tuk … tuk … tuk … Pēc tam pārsitieni: tuk-tuk… tuk- tuk… Plaušas. Ieelpa — gaiss ieplūst, alveolas izplešas. Kaut kas traucē (limfas dziedzeri?), kāds adapters tiek kairināts — gribas ieklepoties. Jāsaturas. Tas ir svarīgi — aizturēt klepu. Tāpat kā jebkuru sajūtu, nepatīkamas emocijas. Vēders. Zarnas: viena, otra bul-bul… Bet liesa ir liela. Spiež uz zarnām kreisajā pusē… dusmīgs milzis, truls, resns. Sāpju pašreiz nejūtu. Gandrīz vai svētlaime.
«… Kļūst pamazām, pamazām draugu pulks mazs … Cits mūžībā devies, cits kļuvis jau kņazs.»
Kāpēc gan kņazs?
Slīgstu miegā…
Pie durvīi klauvē. Apsēžos. Halāts sagumzīts. Neērti.
— Lūdzu.
Ļena.
— Jura atsūtīja pēc jums. Jāsāk sildīšana.
— Tūlīt.
Cik labi es nosnaudos. Pulkstenis: pagājušas četrdesmit minūtēs.
Eju uz laboratoriju. Mani orgāni vēl nav pamodušies — nejūtu tos. Esmu vesels. Uz īsu laiku.
Šai istabā viss ir mierīgi, it kā es nemaz nebūtu bijis projām.
Zem kupola šņāc ventilators. Duc mākslīgās asinsrites aparāta motors.
Gaidot pie savas pults stāv Jura.
— Ivan Nikolajevič! Mēs esam gatavi sākt sildīšanu.
— Labu veiksmi! Vai automātika darbosies?
— Nu kā tad citādi! Līdz šim viss iet normāli.
— Bet elektrokardiogrāfa bloks ?
— Jau strādā.
Vēl ir stunda laika. Es nezinu, vai mēs pareizi esam paredzējuši temperatūras paaugstināšanas līkni? Pirmā pakāpe — desmit grādu, otrā — divdesmit divi. Pēc tam līdz normai. Katrai pakāpei pa divdesmit minūtēm. Varbūt tas ir par maz? Nekas: mēs esam izdomājuši āķīgu programmu, lai asinis nebūtu pārāk karstas un temperatūru atšķirība dažādās ķermeņa daļās nebūtu pārāk liela. Vispirms tiek uzdots sasildīšanas temps, bet atgriezeniskā saite to koriģē — vai nu palēninot, vai paātrinot. Paskatīsimies.