— Nu tad sāksim. Koļa, ieslēdz programmu.
Kādreiz tā teiks arī attiecībā uz mani: «Ieslēdz atdzīvināšanu!» Un es uzcelšos no miroņiem. Kālab? Vai: tev ir rezervē vēlēšanās dzīvot? Tā rodas no pašsaglabāšanās instinkta. Kamēr esi dzīvs — dzīvo. Bet cilvēks ir spējīgs apslāpēt instinktus. Toties viņam nāk klāt aizrautība. Meklējumu prieks. Darba prieks. Vai tā pietiks nākotnei? Kāda būs zinātne? Interesanti. Baida tikai vientulība.
Atstāsim šo tēmu. Jāskatās.
Jaunā programma izpaudās tikai kā mākslīgās asinsrites aparāta trokšņa pastiprināšanās. Pieaudzis apgriezienu skaits. Nē, mazliet sasilis gaiss zem kupola. Nekā nevaram izdomāt nosaukumu: «kupols», bet tas ir iegarens. «Sile» — neskan glīti. Nav svarīgi … No spraugām man pretī plūst gaiss.
— Igor, ņemiet analīzes biežāk. Svarīgi izsekot dinamikai, lai varētu pieregulēt.
Velti es iejaucos. Viss jau paredzēts laikus: gan analīžu ņemšanas biežums, gan iedarbība. Bet kaut kās taču jadara? Es nekādi nevaru pierast pie jaunās sistēmas, kad mēģinājumā katram dots priekšraksts kā notis orķestrim. Fiziologi pieraduši pie autoritatīvas vadības: mēģinājuma plāns ir šefa galvā, un viņš to izsaka komandu veidā.
Iešu skatīties grafikus. Interesanti, kā automāts tiks galā ar sildīšanu. Tikai nevajag traucēt puišus.
Platā lente slīd un slīd. Pierakstu periodos tās ātrumu palielina. Pats interesantākais pašreiz ir temperatūras grafiki visaugstākā tā ir barības vadā. Nupat sasniedza astoņus grādus. Taisnajā zarnā mazāk: tikai pieci. Bet ieslēdzās atgriezeniskā saite, un barības vada līknes kāpums samazinājies. Starpība ar zarnu saruka līdz diviem grādiem. Atkal abas līknes sāka rāpties augšup. Automātika darbojas.
— Poļa, kāda ir mākslīgās asinsrites aparāta-jauda?
— Divarpus litra.
Ieradies Vadims. Palaidis garām svinīgo momentu. Jau par kaut ko uztraucas. Ahā: kāpēc viņš nav pasaukts? Pašam jādomā. Poļa: «Iedomājies, iztikām bez tevis.»
Jura ņemas gar aparatūru. «Nullpunktu pārbaude.» Tas ir svarīgi spiediena līknēm. Interesanti, ko rāda kreisais kambaris?
Lūk, barības vadā jau desmit grādu. Taisnajā zarnā — astoņi. Tas nozīmē, ka sirds pat ir siltākā — caur to iziet daudz asiņu, bet to temperatūra jau septiņpadsmit. Jau iespējama zinama elektriskā aktivitāte. Paskatīsim. Nekā noteikta: vai nu sīka fibrilācija, vai vienkārši traucējumi.
— Ivan Nikolajevič, jāpielej asinis. Skābekļa spriegums aizplūstošajā šķidrumā ļoti zems — tikai divdesmit milimetru.
Tas ir Igors. Redz, ko nozīmē kontrole!
— Vadim, rīkojieties pēc priekšraksta.
— Visi uz klāja! Maša, tu apstādināsi mašīnu. Rita, tu izliesi sešsimt kubiku plazmas. Poļa, tu tikpat daudz ieliesi oksigenatorā.
— Pagaidi, pagaidi. Mums taču ir ne tikai pilnasinis, bet arī atšķaidās. Tās jāizlieto pirmās.
— Jā, pareizi. Cik tanīs ir hemoglobīna?
— Vai, neesam noteikuši.
— Kāpēc? Es taču sacīju.
— Neienāca prātā. Bet tu nekā nesacīji.
— Nu beidziet taču kašķēties! Apmainiet litru šķidruma.
— Klausos, biedri priekšniek.
Jura bija pacēlis balsi. Vadims jokodamies sasita papēžus, bet aiz joka mazliet bija manāms aizvainojums. Vienmēr komandējuši fiziologi un pēkšņi — inženieri. Nekas. Ja viņš ir gudrs, gan sapratīs.
Mašīna apstādināta. Plazma tiek nolieta, asinis pielietas. Ātrāk jūs, tūļas! Klusē, netraucē. Tāpat jau daudz priekšnieku.
Iedarbiniet!
Motors iedūcās. Pārtraukums ilga divas minūtes. Tādā temperatūrā tas ir nieks.
Mēle sunim kļuvusi mazliet sārtākā. Pa asinsvadiem sākušas plūst asinis, nevis ūdens.
Temperatūra barības vadā — trīsdesmit grādu. Sirds un smadzeņu elektriskā aktivitāte pagaidām nav redzama. Dīvaini. Esmu mazliet nemierīgs. Vai tiešām tika pieļauta hipoksija? Varbūt asinis bija jāsāk liet agrāk?
— Lūdzu, nosakiet hemoglobīna procentu, Vadim. Jura, man liekas, ka vēl jāpielej asinis, tikai tagad pilnasinis.
Jura:
— Pagaidīsim līdz kādiem astoņpadsmit grādiem? Uztraukumam nav pamata. Lūk, paskatieties rādītājus par skābekļa un ogļskābes spriegumu audos.
Jā, pareizi. Šie aparāti ir ļoti labi un man sveši. Es tiem vēl diez kā neticu. Piekrītu.
Gaisa temperatūra zem kupola jau divdesmit pieci grādi. Adas siltumvadāmība ir vāja, nākas dot vairāk siltuma.
Vai tiešām nepamodīsies? Tagad šī doma moka visus. Muļķības, viņam jāpamostas. Tas ir, smadzenēm vajag sākt strādāt (vajag?), bet par sirdi es neesmu pārliecināts.. Ja arī iedarbināsim, tad kādas būs kontrakcijas?
Galu galā tas nav tik svarīgi. Kamēr pienāks mana reize, būs izstrādāta paralēlā asinsrite. Bez tam nāks talkā kamera. Aprēķins ir vienkāršs: ja skābekļa spiediens ir divas atmosfēras, tad ikvienā kubikā asiņu tā daudzums divkāršojas. Rezultātā divkārt var samazināt sirds jaudu.
Un tomēr būtu labi, ja suns izdzīvotu. Visiem būtu pavisam cits garastāvoklis. Tik daudz pūļu ieguldīts.
— Skatieties, temperatūra jau astoņpadsmit! Bet taisnajā zarnā tikai četrpadsmit. Jura, tava automātika pieviļ.
Tas bija Vadims.
— Pagaidi, pagaidi, tūlīt izlīdzināsies. Redzi, kāpums nav vairs tik straujš. Tu labāk apmaini asinis.
«Labāk.» Tā nu nevajadzēja. Nevajag izrādīt varu. Vadims pacieta pārestību.
Rosība pie mākslīgās asinsrites aparāta. Jāizlaiž litrs atšķaidītu asiņu un jāielej tikpat daudz pilnasiņu. Neiejauksimies: tas ir Vadima ziņā. Var pat mazliet pasēdēt, kājas nogurušas. Pulkstenis jau pāri trim. Apsēžos. Spēka pamaz. Mute kalst. Vēderā smeldz.
Jāsaka, ka pirmajam mēģinājumam viss iet labi. Tik daudz aparatūras, un visa darbojas. Taisni brīnums. Pamatīgi gan Jura izskolojis savus palīgus. Jā, gandrīz vai aizmirsu: rīt jāpiezvana viņa oponentiem. Jāpasteidzina ar atsauksmēm, ar aizstāvēšanu (maz kas var notikt!). Mana klātbūtne ir. ļoti svarīga: kaunēsies piesieties. Ienaidnieki. Es esmu tik lēnīgs cilvēks, bet pat uz mani ir nikni. Nemīl kritiku. Pat visakadēmiskāko. Nepārspīlē: nekādu ienaidnieku nav. Semjonovs un Arons Grigorjevičs ar vistīrāko sirdsapziņu nepiekrīt modelešanai. «Fizioloģisko procesu kvalitatīvās īpatnības nav iespējams izteikt ar formulām un elektronu spuldzēm.» «Ivans Nikolajevičs ar saviem skolniekiem dziļi maldās.» Pārliecināt nav iespējams. Lielais vienreizviens — matemātikas virsotne.
Nelamājies. Vispār viņi ir kārtīgi cilvēki. Pret Juru nebalsos. Arons mīl mūziku, spēlē čellu. No tiem, no vecajiem inteliģentiem.
Priekšniecība nebija ienākusi paskatīties mēģinājumu. Tai viss viens pīpis. Tomēr mazliet sāpīgi. Nekas, pārdzīvosim. Iešu skatīties. Esmu atpūties.
— Paskatieties, Ivan Nikolajevič, redzama fibrilācija.
Patiesi, redzama. Svārstību, amplitūda vēl pamaza. Temperatūra sasniegusi tikai divdesmit piecus grādus. Sirdī gan ir augstāka. Tā ap divdesmit astoņi.
Smadzenes arī ierunājušās: encefalogrammā redzami skaidri viļņi. Tātad viss ir dzīvs. Labi. Tā tam arī jābūt.
Gaiss zem kupola pavisam silts. Automātika darbojas. Viens grāds divās minūtēs. Mūsu galvenās rūpes ir apgādāt audus ar skābekli, aizvadīt ogļskābi, uzturēt skābju un sārmu līdzsvaru. Mākslīgās asinsrites aparātā jauda sasniegusi divarpus litra. Augstāk nekāpj — vēnu kalibrs ir mazs, asins aizplūšana apgrūtināta. Darīt nekā nevar. Bet arī tā jau pietiek.
— Mila, pamazām vajag elpināt. Lai alveolas izplestos.