Temperatūra trīsdesmit grādi.
Elektroencefalogrammā viļņi dziļi, kā miegā. Suns teju teju modīsies. Visi skatāmies uz to.
Parādījušas pirmās elpošanas kustības. Tātad zemgaroza jau darbojas. Taču elpošana ir jāizslēdz, tā traucē mākslīgo. Vadims izrīko:
— Ievadiet relaksantus. Tieši oksigenatorā.
Ievadīti. Viss ķermenis padarīts nekustīgs.
Sildīšana ilgst jau veselu stundu. Drīz pievienosies bailes par hemolīzi. Jāpaskatās, vai ir urīns? Tik tikko, pašā dibenā. Nez kāpēc nieres mākslīgās asinsrites apstākļos darbojas slikti. To saka arī ķirurgi. Traucējot kaut kādi refleksi.
Operāciju telpā valda klusums. Katrs aizņemts ar savu darbu. Visas blakus sarunas norit čukstus.
Tuvojas svarīgākais brīdis — sirdsdarbības atjaunošanās. Elektrokardiogrammā redzam dziļus fibrilācijas viļņus. Es varu skaidri iedomāties, kā trīs sirds virsma. Nu, vai tā nevarētu sākt sarauties? Nē, negrib.
Defibrilācija caur krūšu sienu nav tik efektīva kā tad, kad krūšu dobums vaļā. Bet tomēr parasti izdodas.
— Gatavojiet defibrilatoru. Labi samērcējiet marli uz elektrodiem. Jā, sirds apvidū jānoskuj spalva. Kāpēc to jau laikus neesat izdarījuši?. Vadim, tas ir jūsu pārziņā?
— Mēs neesam aizmirsuši. Bet ta ir slikta pazīme: ja visu būsi sagatavojis mēģinājumā beigām, suns ātrāk nomirs. Meitenes, izcērpiet spalvu, lai var pielikt elektrodus. Mudīgi.
«Pazīme.» Un vēl zinātnieki!
Gaidām. Temperatūra trīsdesmit pieci grādi. Tas nozīmē, ka sirdī ir augstāka. Ir laiks.
— Vadim, sāc defibrilāciju.
Viņš uzvelk cimdus. Zem kājām — gumijas paklājs. Uz suņa krūtīm uzliek ar mitrām salvetēm aptītus elektrodus. Koļa pielādē defibrilatora kondensatoru Spriegums — pieci tūkstoši voltu.
— Atvienojiet aparātus!
— Vai viss ir gatavs? Jura, vai var?
Pajautāja priekšniecībai. Tas ir labi.
— Gulij, dod lādiņu!
Visi sastinga.
Atskanēja viegls tikšķis. Darīts. Jura izrīko:
— Ieslēdziet aparātus. Toļa, pārslēdz elektrokardiogrammu uz lielo oscilogrāfu.
Skatāmies uz ekrānu. Nav.
— Fibrilācija turpinās. Vadim, vajag atkārtot. Jura, cik var dot maksimālo?
— Septiņi tūkstoši. Lādē, Koļa.
Visa procedūra atkārtojas. Kā romānos par lidotājiem: «Kontakts!» — «Ir kontakts!» Noskaņojums pasliktinājies: var neizdoties.
— Dodu lādiņu!
Tikšķis. Suns krampjaini sarāvās. Dūšīgi devuši.
Ieslēdziet aparātus!
— Urā! Sācies!
Sācies. Mēs redzam retus sirds kontrakciju kompleksus. Nu tie ir jāpastiprina.
— Ievadiet piecas simtdaļas kubika adrenalīna! Tieši mašīnā! Mila, labu, dziļu elpošanu!
Kļuvis tā kā labāk. Viens, divi, trīs … Divpadsmit reižu desmit sekundēs. Labi. Sirdij jādod slodze.
Pazeminiet mākslīgās asinsrites aparāta jaudu līdz vienam litram. Pakāpeniski, divās minūtēs.
Tagad mēs vērojam arteriālā spiediena līkni. Jura pārslēdzis to uz lielo ekrānu.
Spiediens Ir zems. Virsotnīte tik tikko sasniegusi septiņpadsmit milimetru līniju. Diastoliskais ir augsts — sešdesmit. Tas ir atkarīgs no mākslīgās asinsrites aparāta darba — sūknis vienmērīgi dzen savu litru asiņu minūtē.
Ek, ja paralēlā asinsrite būtu pamatīgi izstrādāta! Tad mēs tikām darbinātu mašīnu, kamēr sirds pilnīgi būtu atguvusi savu spēku. Taču tās nav. Bet tagad, iespējams, mākslīgās asinsrites aparāts traucē.
— Biedri, kā būtu, ja mēs pamēģinātu apstādināt?
Es griežos pie visiem. Viņi klusē. Nav pieredzes.
— Igor, parūpējieties, lūdzu, lai sirds minūtes tilpums tiktu noteikts ik pēc piecām minūtēm. Tas ir ļoti svarīgi. Ir iespējams?
— Centīsimies paspēt.
— Nu tad apstādināsim. Poļa, vai kārtībā?
Apstādinājām mašīnu. Spiediens krīt. Visu laiku krīt. Apstājies pie piecdesmit. Maz. Bet kontrakcijas, liekas, ir labas. Turpinām,
— Nosakiet minūtes tilpumu, Igor.
— Pagaidiet mazliet, lai režīms nostabilizējas.
Juram taisnība. Kādas piecas minūtes jāpagaida. Tieši tik ilgi, kamēr apmaina asinis oksigenatorā. Pēc tam var piesūknēt svaigas, ja būs slikti.
Un tomēr atdzīvinājām. Mākslīgās asinsrites aparāts stāv, bet suns ir dzīvs. Tas jau ir sasniegums. Esmu ļoti priecīgs. Nē, pagaidi. Suns vēl nav pamodies. Ķirurgi raksta, ka galvenās briesmas ir komplikācijas smadzenēs. Vissīkāko smadzeņu asinsvadu aizsērēšana ar eritrocītu konglomerātiem, pēc tam smadzeņu tūska. Bet mums zemā temperatūrā bija tikai plazma, nav nekā, ar ko varētu aizsērēties. Paskatīsimies.
Pulkstenis rāda četri. Nav nemaz tik vēls. Taču esmu noguris. Gribu atgulties, bet aiziet nedrīkstu. Vēl no manis var būt kāds labums.
Varbūt atlikt šīsdienas tikšanos? «Ļuba, es tev gribu paziņot kādu jaunumu.» - «Kādu?» — «Gribu sevi pakļaut anabiozei.» — «Ko, ko?» Iedomājos viņas seju: neizpratne un nemiers. Neveikls teiciens: «pakļaut anabiozei». Bet kā būtu labāk? Nezinu. «Iesaldēties?» «Iekonservēties?» Kā saldētas zemenes. Groziņos. Nejēdzīgi.
— Nu, kā ir?
— Tā nekas. Spiediens svārstās ap 70—80. Venozais cēlies līdz 165. Tūlīt noteiks minūtes tilpumu.
Šķiet, ka būtu izdevies. Protams, vēl jau var krist. Lielas perturbācijas visā organismā, tā regulējošajās sistēmās.
Mosties, sunīt. Pamosties.
Nē. Vēl nemostas. Pagājušas pavisam tikai trīs stundas. Bet divdesmit gadi? Neticami. Es esmu zinātnieks, reālists — un pēkšņi tāda fantāzija.
Ko gan es varu zaudēt. Savu darba biedru cieņu? Protams, viņi teiks: «Ak tu muļķis, uz ko viņš ielaidies. Slikts fiziologs.» Bet mirt slimnīcā — pneimonija, asiņošana, anēmija — brrr … Negribu. Un nav ko ļauties ilūzijām, daži mēneši tik un ta neko neizšķir.
— Ivan Nikolajevič, puiši! Mostas! Skatieties!
Tā ir Mila. Viņa palīdz sunim elpot, tāpēc visu laiku vēro viņa pumu.
Visi sadrūzmējas. Patiesi: sunim acis vaļā un skatiens saprātīgs. Izbrīna: «Kas ar mani notiek?»
— Kā viņu sauc? Pasauciet!
— Draudziņ, Draudziņ!
Suns mēģina pakustināt galvu.
Pamodies sunītis! Pamodies! Divas stundas divu grādu temperatūrā.
Varbūt izņemsim cauruli? Tā viņam, nabadziņam, stipri traucē.
Tas ir žēlsirdīgās Ļenas priekšlikums. Jura protestē (kā fiziologs!):
— Nē, nevar izņemt. Elpošana vēl nav efektīva. Tieši otrādi: pēc manām domām, vajag dot vieglu narkozi, piemēram, slāpekļa oksidulu. Lai paguļ mierīgi, kamēr orgānu darbība normalizējas. Un arī rādītājus būs vieglāk pierakstīt, jo citādi viņš taču spārdīsies.
— Vai mākslīgās asinsrites aparātu var aizvest? Tas ir jānomazgā, citādi asinis piekaltis, — uztraucas Alla.
— Jā, protams, Vadim, liec izņemt caurules no vēnām un artērijām. Mērījumiem paredzētos kateterus, saprotams, atstāt.
Vadims dara to pats. Viņam patīk darboties.
Vēlreiz apskatu lenti ar līknēm: viss kārtībā. Encefalogramma rāda miegu — dziļi, reti viļņi. Asins spiediens astoņdesmit pieci. Tas ir pietiekami. Sirds steidzas: 140 pukstienu minūtē. Jāpacenšas palēnināt. Ir zāles.
Operāciju telpā trokšņains. Atslābums. Vārstulis atvēries. Ieklausies: par ko viņi runā? Vadims ar Poļu noliekušies pār suni, aizņemti ar savu darbu un mierīgi apspriež mēģinājuma defektus. Vajadzējis ilgāk darbināt mākslīgās asinsrites aparātu. Pārbaudīt periodisko režīmu, varbūt pieļaujami ilgi pārtraukumi? Ļena un Petja atliek grafikos tabulu skaitļus. Aprunā kādu: «… pazuda un atnāca tikai pie pašām beigām …» Laikam par Semjonu.