Modelējoša iekārta ir pilnīgi reāla lieta, tikai prasa ļoti daudz pūliņu. Uztaisīsim sarakstu: kas vajadzīgs, kas izdarīts, kas darāms.
Saraksts iznāks garš. Manas laboratorijas tiešais darbs ir iegūt orgānu raksturojumus. Piemēram, kāda ir sirds izgrūsto asiņu tilpuma atkarība no spiediena vēnās un artērijās? Tas pats par aknām, nierēm. Kā endokrīnie dziedzeri, nervu sistēma regulē dažādu orgānu darbību?
Darbs sokas lēnām. Vēl nav iegūts neviens galīgs raksturojums. Ja tas tāpat ies turpmāk, mēs noteikti nepaspēsim. Vajag ar kādu kooperēties. Plašāk izmantot Pjotra Stepanoviča klīniku.
Bēdīgi.
Būs jāizdara spiediens uz Kibernētikas institūtu, lai paātrinātu projektēšanas darbus. Jā, izdarīsi gan. Profesors Sergijevskis ir ļoti jauks, bet bez mūsu mašīnas viņam bezgala daudz citu rūpju. «Piedodiet, Ivan Nikolajevič, dot vēl cilvēkus jūsu tēmai es nevaru: visi noslogoti. Bet pasūtījumu izpildi eksperimentālajā rūpnīcā pasteidzināšu.»
Paldies par to pašu. Jura bez mitas dīc: «Iejaucieties augstākajā līmenī.»
Krietns puisis.
Ja nu es aizietu pie Sergijevska un teiktu:
— Boris Ņikitič, man ir leikoze… Bālasinība. Man atlicis gads. Varbūt mazliet vairāk. Palīdziet. Man noteikti jāredz kaut vai mašīnas makets.
Negribas to teikt. Nostādīt cilvēkus neērtā situācijā. Un, nedod dievs, vēl uzklausīt līdzjūtības apliecinājumus. Izraisīt līdzcietību citos — cik tas ir briesmīgi.
Man vēl būs jāredz neskaitāmi žēluma pilni skatieni.
Un tomēr, sasprindzinot visus spēkus, mašīnu samontēt var. Lai arī ne visām saslimšanām, bet tikai svarīgākajām, taču varēt var.
Citi papildinās pēc manis.
Citi.
Vajag jau tagad izvēlēties sev pēcnācēju un gatavot viņu šim darbam. Divas galvenās prasības: lai būtu ar zinātnisku iniciatīvu un nebūtu nelietis. Principialitāte un iecietība. Saprotams, gribētos, lai viņš attīstītu tālāk manas idejas. «Mans skolotājs Ivans Nikolajevičs…» Vai to tu gribi? Cik dīvaini, tikko paroc dziļāk, tūlīt atrod draņķi. It kā tu būtu pilns piedzīts ar to.
Ja viņš tikai «turpinās» — tad viņš ne graša nav vērts. Dažos gados laboratorija izkūpēs. Tiesa, mūsu virziens — fizioloģisko procesu modelēšana — nav pārskatāms, bet tas var deģenerēties par rotaļāšanos ar formulām, aiz kurām pazudīs cilvēks. Zinātne zinātnes dēļ. Būs matemātika, būs elektroniski modeļi, bet klīnikās viss paliks pa vecam.
Es viņiem atstāšu uzdevumus vairākiem gadiem. Precizēt orgānu raksturojumus. Uzlabot organisma modeli. Nākošais solis — pieslēgt modeli pie slimnieka un lai modelis pats noregulētos mijiedarbības procesā. Tad mašīnas paredzējumi būs visticamāk!. Vēl tālāk — organisma automātiska, vadīšana ar atgriezenisko saišu korekciju. Tam vajadzīgi jauni iedarbības līdzekļi — zāles, aparāti…
Kā negribas atstāt šo ideju pasauli! Kas gan var būt labāks par domāšanu, meklējumiem? Vai tiešām drīz gals? Šīs melnraksta piezīmju kaudzes pārvērtīsies vienkārši par makulatūru.
Pārvērtīsies. Memoriālā muzeja nebūs.
Es nekad netiku uzskatījis sevi par godkārīgu, bet tagad pēkšņi iegribējās «atstāt piemiņu».
Smieklīgi.
Es noteikti zinu, ka nebūs nekā, tikai zeme, bet kaut kur zemapziņā muļķīga doma: «Nevar būt!»
Un tomēr, kuru atstāt? Semjons nekādā ziņā, nav piemērots. Godīgs gan, bet nav gudrs. Viņš būs apbēdināts, jo pārliecināts, ka ir pilnīgi piemērots. Tik daudz gadu bija vietnieks.
Vēl paliek tris: Vadiras, Igors, Jura. Ja Ļuba būtu fiziologs. Jā, protams, viņa saglabātu tavu mantojumu. Sievietes ir pašaizliedzīgas līdz muļķībai.
Vadims ir talantīgs, jauns, bet neiecietīgs. Lamāsies un visus aizdzīs ratā. Un negaidi, ka godās nelaiķi šefu. Sacīs: «Vecais te pamatīgi saputrojis…»
Igors ir «visai» pozitīvs. Vispārējs mīlulis. Bet tas laikam nav labi, ja zinātnieks ir tik pārāk labs un jautrs? Vai tur nav vienaldzība? Paaugsies un aptaukosies.
Jura vienkārši vēl jauns. Bet toties inženieris un matemātiķis. Tas, saprotams, ir vairāk vērts nekā fiziologs.
Nevaru izlemt. Redzēšu, kāda būs reakcija. Rīt sapulcināšu vecākos zinātniskos un teikšu: «Tā un tā …»
«Tā un tā… Un vairs pie tā neatgriezīsimies.»
Novāksim no galda. Jauks gan ir mans dzīvoklītis…
Varbūt uzpīpēt? Kāda gan tagad jēga ciest, ja tik un tā beigas? Noguruma cēlonis nepavisam nebija tabaka. Nesaki vis, cigaretēm arī bija sava ietekme. To es ievēroju, kad par leikozi vēl nebija ne runas. Žēl iesākt, ja trīs mēnešus esmu cieties. Un nedrīkst izrādīties vājš puišu acīs. Bet tā paslepus. mājā. Liekulis.
Vēl pacietīšos.
Esmu sastādījis plānus bez gala, bet kur ņemt spēkus? Tam taču nepietiek tikai ar domāšanu kabinetā un pat ne tikai ar izmēģinājumiem laboratorijā.
Nekas neiekrīt gatavs klēpī. Lai dabūta tīro nieku, jālien vai no ādas laukā
Tikko tu sāc domāt, rokas nolaižas.
Lūk, šie punkti uz papīriņa: «Sadabūt aparātu», «Samontēt iekārtu», «Aprēķināt rezultātus ar ESM». Atkaclass="underline" «Boris Ņikitič, vajadzīgi programmētāji, paredziet laiku mašīnai M-20.» Bet te mašīna sabojājas, jālūdzas cita. Žēl gan, ka nav pašiem savas. Cik reižu netiku teicis direktoram: «Nopērciet.» — «Nu jums mašīna. Nav kur novietot, pagaidiet, kad būs jauna ēka …»
Nevaru gaidīt, nevaru! *
Laikam vajadzēs pateikt par slimību direktoram. Jautājums par pēcteci jāizšķir kopīgi. Jāaizstāv nākošā laboratorija. Mīļie kolēģi mudīgi vien sāks meklēt klusus kakliņus, noliec tikai karoti. Vajag izkaulēt vēl vienu istabu mašīnai. Atkal būs jādzird pārmetumi.
Bet vai labāk nemest pie malas visus šos plānus?
Nodzīvot klusītiņām savas dienas. Iet uz darbu, protams, kamēr vēl pietiek spēku. Bet bez drudžainības, bez steigas.
Lasīt grāmatas. Piemēram, par visādiem ceļojumiem, ja romāni neiet pie sirds. Kaut kas tomēr gadās amizants.
Apmeklēt teātri. Koncertus — klausīties slavenības.
Runāties ar gudriem cilvēkiem. Lai gan viņiem tagad nebūs patīkami ar mani…
Un galu galā var aizbraukt uz jūru, uz kūrortu.
Varbūt pat ar Ļubu.
Vai atceries to laimīgo mēnesi? Mana šaurā atsevišķā istabiņa. Slikta, pat bez mazgājamā galdiņa. Tapetes ar sārtiem ziediņiem. Tā bija laime. Mēs toreiz pavisam aizmirsām, ka mūsu mīla ir grēcīga. Ka cilvēki to nepiedod.
Toties pēc tam atmaksa. Pasaule ir tik šaura. Vai tad sanatorijā iespējams kaut ko noslēpt?
Nekas tamlīdzīgs vairs neatkārtojās. Noslēpums. Sabiedriskā doma. Bet galvenais — viņai ir bērni. Zēns jau sācis saprast…
Tātad, pat gaidot nāvi, to atkārtot nedrīkst. Un nav arī vairs nekādas jēgas.
Nu ko — vai padosimies?
Tik un tā taču nekā nav. Nekāda pienākuma, nekādu saistību. Viss ir fikcija. Izdomāts. Kaut kur garozā ir daži tūkstoši šūnu ar augstu kairināmību, «pienākuma» modelis — un viss. Es šo mehānismu pazīstu, zinu, kā šis modelis ir ticis trenēts visu dzīvi: ar grāmatām, piemēriem, kā tas savijās ar prieka centriem un pakļāva tos sev, atraudams no vecā, dzīvnieciskā — ēšanas, mīlas…
Tā arī izveidojās Cilvēks.
Stāsta, ka to varot pat modelēt, tāpat kā modelējam sirds vai nieru darbību.