Igors un Rita nedara nekā, vienkārši pļāpā un smejas. Jā, par ūdens slēpēm: «… Kā ietriecās! Domāju, ka vairs neuzpeldēs …» Skatieni, kas pauž apslēptas domas. Igors arī ir puisis uz goda. Lai. Vienīgi Jura viens pats kaut ko cītīgi rēķina ar kabatas lineālu un ieraksta savā grāmatiņā. Tanī viņam ir milzums ziņu.
Es apskaužu. Tā gribas kādam piebiedroties, smieties, jokot — kā visiem.
Un tomēr nevaru. Neprotu, nav man vārdu. Nekad neesmu pratis un visu dzīvi esmu tāpēc cietis. Nekas, pārdzīvosim.
Varētu iet mājās, bet vēl gribas kaut stundiņu pavērot suni. Lai neko nepalaistu garām.
Tomēr arī šeit negribas palikt. Esmu par apgrūtinājumu. Iešu kabinetā. Jāparunā ar Juru. Viņu var paaicināt: suņa uzraudzīšana uzticēta Vadimam.
— Jura, iesim kabinetā, apspriedīsim šādus tādus tehniskus jautājumus. (Lai citi nekļūtu greizsirdīgi.) Vai jūs varat atrauties?
— Jā, protams. Tagad pieraksti ir reti. Ejam klusējot. Katrs domā savu.
— Jura, man jāaprunājas ar tevi par kādu ļoti nopietnu lietu.
— Kas tad nu?
— Es gribu atstāt tevi savā vietā.
— Nu ko jūs! Kas gan mani atstās? (Tātad «kas gan», bet pats ir ar mieru.) Un es jau arī netikšu gala. (Atminējās: kautrība ir cēla rota.)
— Tiksi galā. Atmet liekulīgo kautrību. Es domāju, ka īsts darītājs nedrīkst atteikties no darba, pat ja šis darbs zināmā mērā ir pāri viņa spēkiem. Tas stimulē.
Atnācām. Esmu noguris. Ja nu es atgultos? Viņš ir pašu cilvēks. Man pa prātam. Bet vai tu nevilsies? Tādi gadījumi jau bijuši.
— Tu mani atvaino, es atgulšos. Esmu tā kā noguris. Sēdies krēslā man līdzās.
Tuvības ilūzija. Bet viņaru droši vien es esmu tikai šefs? Klusējot viņš apsēžas, raugās manī. Raugās jauki.
— Tu taču zini, ka es to nedaru personisko simpātiju dēļ. (Lai gan arī tas ir.) Būtu žēl, ja pasākums aizietu postā, bet tu tiksi galā. Tomēr es gribētu dzirdēt, kā tu rīkosies savā laboratorijā.
Noteikumi ir smagi. Nekas. Ja galvā domas ir, viņš pateiks.
— Tā tūlīt? Tik pēkšņi?
— Neizliecies. Tu droši vien esi domājis.
— Esmu gan, bet neesmu sistematizējis. Es nepratīšu visu izklāstīt.
— Tas nekas.
— Tad atļaujiet man sākt ar mazu ievadu.
— Lūdzu.
— Vispirms vajadzīgi vispārīgi principi: izziņa — modelēšana, smadzenes — milzīga modelējoša iekārta … Atcerieties, mēs runājām.
Jā, zinu. Modeļi no nervu šūnām. Modelēšanas daudzstāvu princips: skaņu, vārdu, frāžu jēgas, nodaļu, grāmatas modeļi. Papildmodeļi, kas atspoguļo īpašības… Ceru, ka viņš nestāstīs visu to?
— Cilvēkam ir attīstītas kustību programmas, ar kurām tas atveido savus garozas modeļus fiziski, — vārdi, zīmējumi, priekšmeti. Modeļi ārpus smadzenēm.
— Bet radīšana?
— Ir radīšanas programmā: sarežģītu modeļu radīšana no elementāriem. Kombinācijas, kas iegūst jaunas īpašības.
— Nu un tad?
— Pēdējos divdesmit gados noticis liels lēciens tehnikā — radīta elektroniskā skaitļošanas mašīna! Tagad iespējams izveidot mākslīgas modelējošas iekārtas, kas ļauj izstrādāt sarežģītus modeļus, turklāt nevis statiskus, kā grāmatās vai shēmās, bet darbojošos. Tas ir ārkārtīgi svarīgs solis uz priekšu. Vesels zinātnieku kolektīvs rada modeli, un tas būs gudrāks par ikvienu no viņiem.
— Bet tā pagaidām vēl nav. Daudzi to apstrīd.
— Ja nav, tad būs. Protams, skaitļu mašīna nav nekas ārkārtējs, ļoti grūti ir sastādīt programmas sarežģītu sistēmu modelēšanai. Bet arī tas tiek pilnveidots, lietojot dažādas mašīnu palīgvalodas, jūs taču zināt. ALGOLS un citas. Bez tam tiek radītas speciālas mašīnas ar ietilpīgu informācijas pārstrādāšanas principu, kā smadzenēs.
— Pagaidām vēl neka reāla nav.
— Bet katrus trīs gadus mašīnu ātrums un atmina pieaug divkārt. Būs.
— Pieņemsim. Bet turies tuvāk pie fizioloģijas.
— Mani fizioloģija interesē kā zinātnes struktūras vispārīgo principu pirmais pielietojums. Ja atļausiet, es pamēģināšu.. Te daudz arī jūsu domu.
«Principi.» Tīrais puišelis — un jau «vispārīgie principi».
— Lai notiek.
— Ikviena speciālā zinātne modelē zināmu daļu pasaules, kādu sistēmu vai vairākas sistēmas, kuras vieno struktūras vai funkciju kopība. Piemēram, citoloģija pētī šūnu, bet socioloģija — sabiedrību. Ikvienā gadījumā tiek radīti modeļi, kas atspoguļo atbilstošu sistēmu struktūras īpatnības un funkcijas. Zinātnes precizitāti nosaka modeļu un objekta sakritības pakāpe.
Tas nav apstrīdams.
— Ikvienas zinātnes attīstībā var izdalīt vairākus periodus. Pirmais no tiem — sistēmas novērošana ar maņu orgānu palīdzību, lai arī tie būtu apbruņoti ar visādiem teleskopiem vai mikroskopiem. Rezultātā smadzeņu garozā rodas aptuveni modeļi, kas atspoguļo vispārīgas ziņas par sistēmu. Pēc tam tos izsaka fiziski — aprakstos, zīmējumos, shēmās. Tie ir kvalitatīvie modeļi, hipotēzēs. Otrais periods — kvantitatīvie pētījumi. To uzdevums ir izteikt skaitliski kvalitatīvas hipotētiskās atkarības pētījamās sistēmās. Trešais periods — darbojošos modeļu radīšana, karos atspoguļota hipotēze par sistēmas struktūru un funkciju ar kvantitatīvām atkarībām. Es uzskatu, ka tie būs sarežģītas elektroniskas analogas iekārtas vai programmas universālām skaitļojamām mašīnām. Šādu iekārtu prototips, kā jūs saprotat, ir mūsu veidojamais organisma iekšējās sfēras modelis.
Labi, ka vēl atminējās.
— Ceturtais periods ir vadāmo mašīnu vai programmu izveidošana. Tām ir jānodrošina tāda sistēmas vadīšana, lai pārvestu to no jebkura dotā stāvokļa citā, kāds nu katrreiz ir nepieciešams. Tā tad nu ir optimālā vadīšana. Protams, var vadīt arī aptuveni, sarežģītas pašregulējošās sistēmas, kāda, piemēram, ir organisms, labo kļūdas, taču tikai līdz zinamai robežai. Piemēram — ārstēšanas defekti. Lūk, tie tad arī būtu vispārīgie principi, Ivan Nikolajevič. Vai jūs piekrītat? Protams, te nav nekā jauna,… Pēc manām domam, tie attiecināmi uz jebkuru zinātni: visur vajadzīga kvantitatīva, skaitliska atkarību izteiksme un darbojošais modelis.
— Tas viss ir pareizi, Jura. Un arī tavi principi ir pareizi. Taču ir viens «bet». Es saprotu tā, ka ikviens modelis tikai vairāk vai mazāk tuvojas oriģinālam. Dažkārt pat ir diezgan attālu no pēdējā. Pakāpe, es tā domāju, ir atkarīga no matemātikas iespējām, pētīšanas metodēm, modeļu vai programmu izstrādāšanas tehnikas. Ja sistēma ir ļoti sarežģīta, kā, piemēram, smadzenes, un nav labu metožu tās struktūras pētīšanai, modelis izrādīsies primitīvs. Un labuma tad nebūs nekāda. Tāpēc arī es ņēmu par objektu iekšējo sfēru, faktiski pat šaurāk — tikai iekšējos orgānus, bez celulārā līmeņa. Šai ziņā, kā šķiet, grūtības nav pārmērīgas un modernām modelēšanas metodēm pilnīgi pa spēkam.
Tu sagrozīji: «Es ņēmu.» Kopā ar Juru izmeklējām. Un idejas ir vairāk viņa nekā manas.
— Bet tehnika, Ivan Nikolajevič, taču pilnveidojas strauji. To, ko nevar modelēt šodien, varēs modelēt rīt Tam ir jāgatavojas. Darbojošies modeļi allaž būs labāki par statiskiem grāmatās, Smadzeņu modeli patiešām radīs ne tik drīz. jo tās grūti pieejamas pētīšanai un tajās ļoti daudz elementu. Bet es domāju, ka sabiedriskās attiecības jau var mēģināt modelēt.
Ak tu viens,, kur viņš tēmē! Lai gan es tavā vietā domātu par to pašu. Bet..
— Bet vispirms nepieciešams modelēt cilvēka uzvedību, kaut vai «melnās kastes» veidā, bez pretenzijām atspoguļot konkrētus nervu tīklus, kas to nodrošina. Psiholoģisko un nevis fizioloģisko cilvēka modeli.