— Gluži manas domas. Ar to tagad daudzi nodarbojas.
— Paklausies, ja tevi saista šie tālie horizonti, tad vai tu būsi ar mieru nodarboties ar fizioloģiju? Vai tādā gadījumā ir vērts rūpēties par tavu iecelšanu? Varbūt labāk izvēlēties cilvēku, kas domā vienkāršāk?
Tu paluncināsi asti un aiziesi uz socioloģiju, bet kas tad ņemsies ar manu anabiozi?
— Protams, mani saista psiholoģija un socioloģija. Bet fizioloģija ir psihikas bāze. Es taču esmu vēl jauns, kāpēc lai es nepasapņotu? Bez tam jūs paši daudz reižu tikāt teikuši: medicīna nieki vien ir. tā neizšķir cilvēces likteni.
Tiesa, tiku teicis. Tā es arī domāju. Tikai es vairs nevaru pārlēkt uz citu sfēru. Bet agrāk pietrūka enerģijas, drosmes, Neticēju savam prātam. Turpretī viņš tic. Es viņa gados biju pēdējais muļķis. Nē, neteiksim muļķis, bet neizglītots. Un arī zinātne bija cita. Starp zinātnēm rēgojās (kā bezdibeņi!) «kvalitatīvas atšķirības».
— Kā tad tu vērtē fizioloģijas stāvokli no savu periodu vai stadiju, vai kā nu tu viņus tur nosauci, viedokļa?
— Fizioloģija atrodas pirmajā periodā vai uz otrā robežas. Nekā vairāk kā tikai izolētas hipotēzes. Tik tikko sākas kvantitatīvā modelēšana. Kā, piemēram, pie mums un vēl šur tur.
— Bet medicīna?
— Medicīnā ir tas pats. Primitīva vadīšana. Tāpat, starp citu, ir arī sabiedrībā. Glābj pašregulācija.
— Skaidrs. Bet tomēr nolaidīsimies no mākoņiem. Ko tu domā darīt savā, šajā mūsu, laboratorijā?
Es vēroju viņu: viņš uztraucas. Droši vien pirmoreiz mūžā runā kā nobriedis zinātnieks.
— To pašu ko tagad. Organizēsim fizioloģiskus mēģinājumus, reģistrēsim un izteiksim ar skaitļiem pēc iespējas vairāk faktoru. Ar iegūtajiem skaitļiem sastādīsim diferenciālus un algebriskus vienādojumus — raksturojumus. Tad uzdosim tos skaitļojamām mašīnām. Pēc pārbaudes izveidosim speciālus orgānu elektroniskos modeļus, apvienosim tos sistēmā un vēlāk veselā organismā. Vārdu sakot, visu to pašu, ko darām tagad. Vienīgi galvenais virziens būs vērsts uz regulējošām sistēmām — uz endokrīno, nervu sistēmu. Lai tiktu klāt pie garozas.
— Un tas ir viss?
— Nē, nav viss. Lai gan, atklāti runājot, te pietiek darba visam mūžam. Tas, ko mēs radām tagad, — es runāju par mašīnu — tas ir pirmais primitīvais variants. Jūs paši to zināt. (Jā, zinu. Mēs ņemam vērā tikai pašus galvenos faktorus. Bet arī tas ir daudz! Viņš samazina manu devumu, blēdis tāds!) Pat galveno uzdevumu atrisināšanai? nepieciešams simt tādu laboratoriju kā mūsējā.
— Pat vairāk nekā simt.
— Tāpēc es domāju par kaut ko citu. Plašāk jaizmanto klīnika. Jānovēro slimnieki. Bez tam jāliek lietā heiristiskās modelēšanas principi: jārada hipotēzes, jāizstrādā raksturojumi, tie jāpārbauda mašīnās un rezultāti jāsalīdzina ar izmaiņām, kādas novērojamas slimiem cilvēkiem. Jūs to sacījāt, bet mēs esam izdarījuši tikai nedrošus mēģinājumus.
Tencinu, ka iedomājies par mani. Vai patiesi gadu pēc manas nāves viņš jau runās: «Es ieteicu, es domāju?» Bet ko tad tu gribi: «Mūsu nelaiķis :skolotājs …»? Tuvāk pie lietas.
— Tam nepieciešami labi ārsti. Vai arī visa laboratorija jāpārbazē uz klīniku. Lai gan principā tev ir taisnība. Ja fizioloģiju gribam pārtaisīt par jaunu, tad nepieciešamas tūkstošiem laboratoriju. Tomēr eksperimentu nedrīkst pamest. Varbūt es runāju kā fiziologs, bet klīnikā visu paveikt nav iespējams.
— Kāpēc? Es runāju ar ārstiem klīniskajā pilsētiņā, kad apmeklēju jūs. Entuziastu ir daudz. No mums viņi saņems stāvokļu precīzu instrumentālu diagnostiku, bet mēs saņemsim materiālu modeļiem.
— Ivans Petrovičs neļaus tev ar to nodarboties. Viņš ir «tīrās» fizioloģijas cienītājs.
— Bet varbūt mums organizēs jaunu nodaļu Kibernētikas institūtā? Viņus interesē pāreja uz praksi, un mēs viņiem palīdzēsim.
— Ko, ko? … Kibernētikas institūtā? Vai tad tu jau runāji ar Borisu Ņikitiču? Iznāk, ka es velti esmu mēģinājis tevi aplaimot? Tu jau pats esi iekārtojies?
— Nē, bez jums es nerunāju. Bet izlūkoju gan. Uzķērās. Jūs uz mani neļaunojieties, lūdzu, Ivan Nikolajevič. Es nepavisam netaisījos jūs pamest vai nodot, bet pēc Vadima sarunas ar direktoru man kļuva nelabi. Pasākumu pamest es negribu. Jūs taču pats atceraties, kāds bija jūsu stāvoklis? Tagad, kad jūs esat atlabis («Atlabis!»), mums tas viss ir jāizlemj kopīgi.
Mazliet vieglāk. Viņam ir taisnība: nevar pamest pasākumu viena cilvēka dēļ, lai arī tas būtu skolotājs. Stājies, vai tu vispār esi skolotājs? Un nav ko apvainoties. Bet viņš jau taisās aiziet. Bēdīgi.
— Kas tur ko izlemt? Ideja ir pareiza. Bet tad jāpanāk, lai visu laboratoriju nodotu Kibernētikas institūtam. Akadēmija taču ir viena. Tikai nez vai Boriss Ņikitičs ņems? Liekas gan, ka ņems… Bet kā būs ar telpām? Klīniskajā pilsētiņā ir šauri, lai gan tur kaut ko ceļ. Tu neesi mēģinājis uzzināt?
— Mēģināju gan. (Arī to jau izlūkojis!) Tur būs pilsētas nodaļa reanimācijai. Bet telpu tur ir pamaz. Taču Kibernētikas institūts var uzcelt piebūvi, tas neies ilgi.
— Reanimācija — cik labi. Klīnikās ienāk slimnieki smagā akūtā stāvoklī, ar šoku, asiņošanu, infarktiem — daudzus var glābt. Un mūsu sarkofagu var izmantot ārstēšanai. Nē, ideja ir laba. Vai tu esi runājis ar kādu?
— Ar Vadimu. Un vēl ar anesteziologiem no slimnīcas un katedras.
— Bet man neteicāt ne vārda.
— Vai jūs patiesi domājat, ka mēs to darītu slepus? Mēs gaidījām, kamēr jūs mazliet atžirgsiet.
— Lai pēc tam kā pa pieri iebelztu? «Tu, biedri vadītāj, paliec, bet . mēs sāksim veidot jaunu nodaļu.»
— Nu kāpēc jūs tā sevi noskaņojat? Mēs būtu atnākuši un teikuši: «Ivan Nikolajevič, iesakām jums ar visu laboratoriju pārbazēties uz Kibernētikas institūtu. Tādu un tādu iemeslu pēc. To prasa pasākums — viens. Priekšniecība ierobežo — divi.»
— Labi jau, labi, es ticu. (Es patiesi ticu, lai gan sirdī vēl nepatīkami.) Iesim pie Borisa Ņikitiča. Mūsu darbs patiešām ir tuvāks tehnikai un matemātikai nekā tīrai fizioloģijai. Saprotams, ja viņš piekritīs.
Mans spīdošais plāns tātad nevienam nebūs derīgs. Labi, ka es par to vēl nepaguvu pastāstīt, citādi tagad izrādītos smieklīgā stāvoklī. Pats ļaunākais ir būt smieklīgam.
— Bet es, Jura, pašreiz neesmu spējīgs pārbraukt. Šīs klapatas man ir par smagu. Bez tam tiks aizkavēta plānu izpilde. Tā ka jūs pārbrauksiet jau pēc manas nāves. Vai arī kad es būšu anabiozē.
Pēc nāves. Pēc nāves.
— Jā, pie tā paša vēl — kā tu risini šo problēmu? Sarkofagam būs nepieciešama pastāvīga uzraudzība un pilnveidošana. Ar to būs ko noņemties.
— Es zinu. Visu izdarīšu. Pasākums būs ļoti izdevīgs mūsu nodaļai. (Visu paredzējis un tik atklāti runā.) Šim nolūkam mums radīs apstākļus, ja mēs visu pratīsim pasniegt kā nākas. («Pasniegt.» Mani — «pasniegt»!)
Saviebjos.
— Ivan Nikolajevič, jūs šokē šādi spriedelējumi? Jā? Domājat, kā mēs jūs pārāk zemu vērtējam?
Es klusēju. Tā tikai vēl trūka, lai es sāktu raudāt. Tīrā jūtelība.
— Es jums saku, jūs maldāties. Mēs jūs ļoti mīlam. Un neaizmirstam, ko esat mūsu labā darījis. Un jūsu idejas nedomājam piesavināties. Bet tas, ko es šeit klāstīju, tas taču pieder jums.
Glaimo. Tas ir tas pats, kas «pasniegt».