Jātaisās tālā ceļā.
«Kristus dēļ atmetiet kādu dāvaniņu nabagam …»
Nez kāpēc viņa tik ilgi nenāk. Bet kad atnāks, pakavēsies stundu un paziņos — «jāskrien». Kā es viņai pateikšu par savu lēmumu? Vai atkal gļēvulīgi atlikšu? Nē, vairāk nedrīkst. It īpaši pēc veiksmīgā mēģinājuma.
Nabadzīte, kas tā būs par nastu!
Puiši, pēc manām domām, netic, ka es uzdrošināšos.
Tu jau arī pats netici.
Nē, uzdrošināšos. Palāta: zila nakts spuldzīte virs durvīm. Nemiera pilns, aizdomīgs klusums. Karsts spilvens. Smoku. Galvā dobjš nepārtraukts troksnis: ū-ū-ū, ū-ū-ū … «Nāc jel, nāve. Es vairs negribu nekā …»
Papēdīšu klaudzieni pa asfaltu. Viņa. Viņa!
Skrien kā meitene, slaida, tieviņa. Vicina somiņu. Jocīga, mīļa gaita. Iet, mazliet palekdamās, galva atmesta. Viņa grib būt lielāka un cienīgāka. Enerģiska, nopietna ārste.
Tikko viņu ieraudzīju, tā viss atsalums tūlīt izkusa. Tu man esi tik ļoti vajadzīga, dārgā, tik ļoti vajadzīga! Jura jau aiziet. Vadims droši vien arī. Es nevaru palikt pavisam viens, saprotiet jel! Pag, vēl ir Ļoņa. Taču viņš ir tik atskabargains, bet gribas mazliet maiguma. Vienīgi tu …
Steigšos viņu sagaidīt. Jā, ziedi jāuzliek uz galda. Viņai patīk. Pašas agrīnākās gladiolas.
Papēdīši uz kāpnēm. Sirds arī klaudzina! Durvis jau atvēru. Gaidu.
— Labdien, mīļais! Nāc, es tevi noskūpstīšu!
Rokas uz pleciem. Viņa skūpsta neparasti ilgi. Matu smarža.
Apkampju cieši. Tērps plāns.. Jūtu visu viņu, visu. Manu dārgo. Ilgoto.
Dzeram kafiju. Ļuba pati uzklāja galdu. Viņai patīk pie manis saimniekot «To manas mājas.» Tas tiesa. Agrāk neviens te nenāca. Spēcīgas, skaistas kājas, kas vēl nav paspējušas iedegt.
— Nu, stāsti, kā noritēja mēģinājums.
Pastāstīju viņai īsumā. Viņa klausījās uzmanīgi, nepārtrauca. (Tomēr vajadzēja pamēģināt to, otro režīmu, ar pārtraukumiem. Citreiz.)
Es pabeidzu. Viņa vilcinās.
— Es nedomāju, ka to verķi varētu izmantot klīnikā. Vismaz ķirurģijā ne. Ja ienāk slimnieks ar šoku, viņam ir ievainojumi, un ievainotā asinīm nevar atņemt spēju sarecēt, lai pieslēgtu mākslīgās asinsrites aparātu.
— Te nu tev nav taisnība! Ja izstrādātu paralēlu asinsriti, tad varētu ārstēt visus slimniekus, kam sirds vājums. Bet vai tādu ir maz? Kad ar to savienosim kameru, nieri un ilgstošu narkozi, tad tā vispār būs revolūcija reanimācijā. Esi nu gan tu dakteris, nesaproti tik svarīgu lietu.
Aprobežotība. Cik žēl!
— Bet tā taču vēl nav. Lai gan, saprotams, hipoksija ir galvenais nāves cēlonis. Tikai jau nu pārāk sarežģīti. Tu saki: piedalījās divdesmit cilvēku? Tātad vajag, lai būtu tāda brigāde? Mūsu pilsētas veselības nodaļas priekšnieks izstiepsies, bet nedos. Iedomājies: diennakts dežūrai simt cilvēku!
— Vai tu domā, ka vienmēr būs tā? Viss vienkāršosies. Pirmkārt, būs automāti. Otrkārt. daļa pētījumu atkritīs, jo būs izvēlēti visnepieciešamākie. Taču kāds desmits cilvēku maiņā droši vien paliks. Un vēl telpas. Protams, tas nav lēts prieks, bet kas par efektu. Tādā pilsētā kā mūsējā gada laikā varēs izglābt kādus simt cilvēkus.
— Arī ar infarktiem?
— Protams.
— Tad nu gan priekšniecība ieinteresēsies. Viņi ļoti baidās infarktu. Tu uzraksti ziņojumu.
— Nesmejies. Ziņojumu es nerakstīšu, bet Jura arī saka, ka to vajag «pasniegt».
— Un pareizi saka. Reklāma ir panākumu ķīla.
Pēc tam viņa kaut ko stāstīja par savu nodaļu. Kaut kādus sīkus faktus, gandrīz vai tenkas. Bet es neklausījos, tikai vēroju un domāju.
Par ko viņa mani mīl? Manas zinātniskās idejas viņu ne visai interesē. Viņa ir praktisks ārsts, ne pēc ieņemamā amata, bet pēc dabas. Zinātni vērtē caur jūtu prizmu: vai viņas slimniekiem ir labi. Zina savu darbu, lasa, bet uz teorijām nereaģē. Žēl protams. Viņa nu gan varētu.
— Zini, dārgā, mūsu aparatūra var sasniegt anabiozi. Vai tu esi dzirdējusi šo vārdu, dakter?
— Tu gan mani ne par ko neturi.
Viņa vēl nenojauž, uz ko es virzu sarunu: «Parastās viņa fantāzijas» Nodarbojas ar ziediem, kārto tos.
— Es kaut kur lasīju, ka Japānā ir speciāla māksla: ziedu pušķu komplektēšana. Cik labi būtu to apgūt. Vai tu tos man nopirki?
— Jā, tev. Bet ko tu teiktu, ja es šo mēģinājumu ar anabiozi izdarītu ar sevi?
Sākumā viņa neapjēdza. Pēc tam — eksplozija:
— Ko!? Cik ilgi tu spīdzināsi mani? Vai tu domā, ka man ir viegli sēdēt, pļāpāt ar tevi par ziediem, par tavu mašīnu un redzēt, ka tu kļūsti arvien …
Viņa uzlēca, sāka skraidīt pa istabu. Sejā plankumi. Lūpas sakniebtas.
Es klusēju. Lai nomierinās. Vārdu krusa: «ta-ta-ta.»
— Tu domā, ka man maz maksā šī mīlestība un tava slimība? Re, paskaties.
Un viņa jostas vietā izveidoja tērpā ieloci. Prāvu.
Jūtu, ka viņa ar grūtībām atturas, lai neteiktu skarbus vārdus. O, viņa prot lamāties. Šīs vētras man ir pazīstamas. «Ak tu riebeklis. Egoists!» Un vēl spēcīgāk.
— Atradies varonis. Viņš izmēģināšot anabiozi ar sevi. Man vajag, lai tu būtu dzīvs, saproti? Vajag!
Viņa vienkārši nav sapratusi. Un domā, ka tas ir vienkāršs mēģinājums: atdzesēt un sasildīt. Vajadzēs uzmanīgi izskaidrot. Nē, lai vēl mazliet paskraida. Viņa arvien ir jauka: kad smejas, kad dusmojis, kad raud. Vārdos to nevaru izteikt. Tievums? Patiesīgums? Vienkārši — es viņu mīlu.
Viņa apstājusies pie loga, raugās uz ielu. Ar pirkstiem bungā pa stiklu.
— Nomierinājies?
Mēģinu viņu apkampt no mugurpuses, ap pleciem. Neatbild. Pagriežu pret sevi.
— Nu paskaties uz mani, paskaties.
Uzacis sarauktas, bet acis valgas. Vēl tajās vīd svešums. Jau zūd. Es pazīstu tās. Mīļās acis.
— Bet nāve taču ir neizbēgama. Un drīz. Vai atceries, kāds es biju, kad tu ienāci palātā?
Es arī atceros viņu: lupas sakniebtas, ka kļuvušas gandrīz vai zilas, acīs apjukums. «Palīdziet!»
Nevajag atcerēties. Tagad man ir labāk.
— Dārgā, tu taču esi ārste. Vai man tev jāstāsta par slimību? Nāc, apsēdīsimies, parunāsim prātīgi.
Viņa piekāpās. Apsēdās līdzās man uz dīvāna. Turu viņas roku: mazi, mīksti pirksti ar īsiem nagiem. Es mīlu viņu. Un mazliet spēlēju mīlestību. Viņu vajag pārliecināt.
— Tu zini, cik briesmīga ir nāve noslāpstot? Labi, ja beigas pienāktu kādā citā veidā, piemēram, noasiņojot. Tad tu lēnām zaudē samaņu. Bet ja nu pēkšņi asins izplūdums smadzenēs? Gulēt paralizētam, nespējot parunāt. Kaut ko īdēt ar sašķiebtu seju. Zaudēt cilvēka izskatu. Tu taču esi pieliekami daudz slimnieku redzējusi…
Viņa skatās grīdā. Domā: «Par ko?»
— Tu, saprotams, esi lasījusi slimības vēsturi un runājusi ar Dāvidu. Jauni saasināšanās periodi ir neizbēgami, lai kā arī es no tiem vairītos. Tas ir laika, turklāt neilga laika, jautājums. Es negribu tikai vienkārši mēģināt. Es gribu palikt anabiozes stāvoklī daudzus gadus. Kamēr nebūs atraduši līdzekli pret leikozēm. Kā tu domā, vai drīz to atradis?
Viņa mehāniski atbild:
— Es nezinu. Dāvids saka, ka drīz vajadzētu atrast. Varbūt pēc gada.
— Nu redzi. Es nogulēšu gadu, divus, varbūt pat trīs. Atradīs līdzekli, mani pamodinās, izārstēs. Redzi, cik es veikli gribu apmānīt nāvi?
Viņa kaut ko domā.