— Bet vai Jura nestāv tev līdzās?
— Nē. Viņš mani atsūtīja vienu. Viņam ir kauns. (Vai patiesi?)
— Nu labi. Neluncinies. Lielie kombinatori. Līdz ritam.
— Bet vai jūs apsolāt nedusmoties? Mēs esam labiņi! Viss!
Viņš nolika klausuli. Manu acu priekšā stāv viņa satrauktā fizionomija. «Mēs esam labiņi!» Zinu jau.
— Un tomēr viņi nav slikti puiši!
— Jūsu starpā kaut kas atgadījies?
— Jā, jā. Nepaguvu tev pastāstīt.
Man vienkārši negribējās stāstīt. Tagad ir kas cits, kļuvis vieglāk.
— Nu pastāsti, un tad man jau laiks. Paskaties, jau satumsis.
Jau laiks. Parādās, iemirdzas un — pazūd. Tāpēc arī mīla negaist…
Apsēsties viņa negribēja. «Nē, negribu Steidzos.»
Es ļoti īsi viņai pastāstīju par «testamenta» (viņa saviebās) plānu, par sarunu ar Juru, par aizvainojumu.
— Puiši izdomājuši pareizi. Ja būsiet pie slimnīcas, kaut kādu labumu jau nu dosiet. (Domas kā vienmēr kategoriskas. No kurienes viņai ir šī pašpārliecinātība? Profesija devusi? Nepatīkami, it kā. viņi, ārsti, būtu paši par sevi um mēs atkal paši par sevi.) Nē, nē, un nemaz nemēģini iebilst. Astoņpadsmit gadu es strādāju par ārsti, bet ne reizes neesmu guvusi nekādu labumu no fiziologiem. Ķīmiķi savu devuši, bakteriologi arī, bet ko mēs esam dabūjuši no jums? Tu klusē?
Īgnums. Lai gan viņai ir taisnība. Nē, ne jau nu pilnīgi.
— Pagaidi, pagaidi. Atbildi man, kā bez fizioloģijas var pastāvēt anestezioloģija, reanimācija, mākslīgās asinsrites problēma?
— Es atbildēšu. Ir dažādas fizioloģijas: tīrā un praktiskā. Tīrā — tie esat jūs. Nekādas jēgas. Praktiskā — tie ir ārsti, kuri pētī slimniekus, nu, un dažkārt izdara eksperimentus. No ārstiem nākusi mākslīgā asinsrite, reanimācija, mākslīgā niere — viss. Es esmu par tādu fizioloģiju.
— Bet tava ārstu fizioloģija materiālu taču saņem no mums, no tīriem teorētiķiem!
— Varbūt kādreiz arī saņēma, taču tagad jūs ņematies ar saviem sunīšiem, bet mēs ārstējam slimniekus. Nu kaut vai šis piemērs: viens no jūsu fiziologiem, esmu aizmirsusi uzvārdu, pēta izmaiņas trušu asinsritē un elpošanā pēc plaušas ekstirpācijas. Viņš runāja ar mums. Es viņam saku: kāpēc jābendē trusīši, nāciet pie manis nodaļā, pētiet slimniekus! Tie paši mēģinājumi iespējami arī šeit, ja jūs tas interesē. Nē, viņš saka, tas nav tas. Bet kāpēc nav — atbildēt viņš tā arī nevarēja. Un — tu vari iedomāties — raksta doktora disertāciju?
Es pazīstu šo biedru. Augstas klases fiziologs.
— Kas tad atliek, likvidēt fizioloģiju, vai?
— Neteiksim, ka visu fizioloģiju, kaut kādi tīri teorētiski jautājumi ir. Es nezinu. (Pateicos!) Taču lielākā daļa slaistu jāpadzen. Lai strādā kopā ar ārstiem.
Es pats zinu par trūkumiem, bet, mūs tā nopulgo — tas mani aizskar. Un pats galvenais, — viņa taču nesaprot būtību .Turklāt daudzi ārsti domā tāpat.
— Tātad, tavuprāt, nervu šūnu, smadzenes arī vajag pētīt slimnīcā?
— Nevis slimnīcā, bet sadarbībā ar slimnīcu. Lai viņi justu, kā labā viņi strādā. Vispār tu mani nepārliecināsi. Tāpēc pārbrauciet pie mums uz klīnisko pilsētiņu. Apaugļojiet mūs ar savām idejām.
Protams, tevi jau es neaizrunāšu. «Apaugļojiet.» Tad nu gan atradusi vārdu! Neteikšu nekā.
— Mīļais, lai arī tu man esi noliedzis jautāt par slimību, tomēr pasaki, kā tu jūties?
— Nekas, dienu nodzīvoju. Kā pati redzi.
— Es nu iešu.
Žēl viņu atlaist. Kaut reiz viņa būtu palikusi pa nakti! Visu saprata. Neprotu apslēpt.
— Vajag. Va-jag. Un — nedrīkst. Noskūpsti mani.
Skūpstu daudz reižu. Vaigus, acis, lūpas. Apkampju maigi. Bez kaisles, tikai maigums.
— Laid, citiādi neaiziešu.
Atlaidu. Nespēju noturēt viņu.
Aizgāja. Durvis aizvērās,: un papēdīši noklaudzēja uz kāpnēm. Apklusa.
Izskrēju balkona. Baltais stāvs izzuda siltajā pustumsā. Neatskatījās. Domās viņa jau ir tur, mājās.
Bet es paliku viens.
Atkal viens.
Cik grūti, kad viņa aiziet. Es viņu vēl redzu šeit. Viņu, manu dārgo. Ar pirkstiņu viņa novilka pār galdu. Smaidot parādīja — putekļi. Strīdas: acis mirdz, seja skarba. Pēc tam pēkšņi pasmaida, vaigos bedrītes. Kā bērns. Un vēl tādu: baltās rokas atmestas pāri galvai, acis puspievērtas. Lūpas valgas. Nevajag atsaukt atmiņā. Negribu. Pietiek ka jūtu viņu šeit. Jūtu matu smaržu.
Aizgāja.
Ja būtu labāk palūdzis, būtu palikusi. Un ciestu. Bet kam man viņa — cietēja? Tas būtu vēl ļaunāk.
Vientulība ielenkusi mani no visām pusēm.
Dīvaina doma, nav vairs pirmo reizi: palīst zem rakstāmgalda. Sēdēt tur salīkušam starp rakstāmgalda skapīšiem, aizbarikādēties ar krēslu. Tā vien liekas, ka esmu nepieejams. Visi mani meklē, melnās domas arī, bet es sēžu paslēpies. Arī nāve atnāca, nepamanīja. Un Mīlestība. Un Draudzība. Visādas rūpes, saistības. Bet pēc tam — aizmigt…
Traks var palikt… Varbūt tā arī nav slikta izeja? Nē, negribu. Es atceros: studenta gadi, nodarbības psihiatrijā. Dantes elle. Kaili ķermeņi Dīvainas pozas. Un acis, bezprātīgas. Citās šausmas, citās — necilvēcīgas ciešanas. Negribu.
Jānovāc no galda. Pēc tam jāķeras pie darba. Vadims atstājis jaunās regulējošo sistēmu shēmas. Jāpaskata.
Atgulties, palasīt? Ir jauns romāns,
Nē. Esmu jau pāris reižu sācis lasīt šo romānu — kroņa optimisms krīt man uz nerviem.
Jura. Likās, ka viņā viss skaidrs, nav nekādu noslēpumu. Un pēkšņi — atkal nepazīstams. Pieaudzis cilvēks, noteikti zina, kas darāms. Varbūt viņš lolo godkārīgas ieceres. Bet varbūt viņš ir no pašaizliedzīgajiem varoņiem, tikai no modernajiem. Kibernētiķis. Jāaiziet ar viņu kopā pie Borisa Ņikitiča un jāpierunā paņemt laboratoriju pie sevis institūtā. Īsta modema fizioloģija un īsta fizioloģiskā kibernētika, nevis tās deklarācijas, ko tagad iespiež. Mans devums. Kā tad, ģēnijs atradies!
Esmu priecīgs, ka Vadims piezvanīja. Tik briesmīgi ir vilties cilvēkos. Skolnieku nodevība. Mīļotās nodevība. Drauga liekulība. Tad jau arī dzīvot vairs nevar.
Bet kā būtu, ja piezvanītu Ļoņkam? Ataicināt viņu? 9.30. Vēl nav pārāk vēls. Tā gribas papļāpāt… Pēdējo reizi mēs redzējāmies slimnīcā pagājušajā nedēļā. Bija cilvēki. Traucēja.
Bet jāapskata taču Vadima shēmas. Dažas viņa disertācijas nodaļas, viena — Igora. Nez vai Igors gribēs pāriet kopā ar puišiem? Droši vien. Bet Semjonu viņi paši neņems. Nav jēgas. Apnikušas šīs disertācijas. Tiesa, mūsējās ir interesantas. Sirds raksturojumi. Regulējošo sistēmu modelis. Aizstāvēs viņi jau bez manis. Divi trīs gadi paies, viņi stingri nostāsies uz kājām. Ja vien nesaķildosies. Liekas, ka Vadims pakļāvies Juram. Viņš ir labs. Slikti audzināts — nav izturēts, trūkst takta. Atstāšu viņam savu dzīvokli. Tas bus labi darīts. Lai gan neslēpšu — man ir žēl. Manas grāmatas, lietas, tas viss kaut kur izvazāsies. Lietas, tās ir kā dzīvas: dzīvoja, dzīvoja, bet tagad jāvācas kaut kur pie svešiem ļaudīm.
Varbūt piezvanīt? Pasēdēsim kādu stundiņu. Ja tikai viņš nav jau paspējis piedzerties. Vai ir kāda jēga man nopūlēties ar disertācijām pirms pašām beigām? Šodien jau esmu nopelnījis atpūtu. Mēģinājums izdevās. Pēc Ļubas darbs man nekad nav veicies.