Eju zvanīt.
— Marina Vasiļjevna? Ļoņa mājā?
Atbild, ka mājā. Pat gandrīz skaidrā. Strādā. Pasauks.
— Ļoņa, varbūt tu atnāksi apraudzīt sirgstošu draugu? Jā, drusku ir. (Domāts konjaks.) Lai Marina neuztraucas, daudz es nedošu. Vienkārši man nav. Viena «maziņā». Atnāc. Pastāstīšu par mēģinājumu. Reāla iespēja ieraudzīt nākotni. Gaidu. Sveiciens Vitālijam.
Cauri. Grēkos krišana notikusi. Vakars pagalam Slikti, ka zaudēts laiks nav atgūstams. Kas nav padarīts šodien, to vairs nevarēs paveikt arī pēc gadiem.
Paskat, zieds tā ari palicis uz galda. Viņa kārtoja pušķi (kā Japānā!) un pēc tam aizmirsa. Jāieliek ūdenī. Nabadziņš. Jūtelība. Bet kāpēc? Tas jūt slāpes. Dzīves robežas ir augos. Tās ir sarežģītas struktūras ar savām programmām, kas nodrošina augšanu, attīstību, vairošanos … Un — miršanu. Nē, tā jau ir programmu neizpildīšanas rezultāts. Vecums ir traucējumu uzkrāšanās. Starp šūnām, šūnās dzīves laikā krājas kaut kādi «nestandarta» atomi, molekulas, sablīvējas, traucē. Mašīna strādā arvien sliktāk un sliktāk, līdz kamēr apstājas kādi no svarīgajiem agregātiem, piemēram, sirds. Nāve.
Vecums ir nenovēršams. Tikai laika jautājums. Agrāk — vēlāk. Protams, virs šīs mašīnas var uzstādīt citu, sarežģītāku. Tā modelēs pirmo, ņems vērā tanī uzkrājušos traucējumus, iedarbojoties attīrīs no kaitīgiem piejaukumiem. Daudzējādā ziņā tas izdosies, dzīve paildzināsies. Bet šai augstākajā mašīnā arī uzkrāsies savi traucējumi, un arī tā pamazām novecos … Un tā — bez gala. Organismu kā bioloģisku sistēmu nemirstība nav iespējamā. Principā nav iespējama.
Bet suga? Vai tikai varmācīga nāve? Citu konkurences dēļ? Laikam gan. «Traucējumi» var uzkrāties arī ģenētiskajā aparātā — pazemināsies piemērošanās spēja apkārtējiem apstākļiem. Ja vien derīgās mutācijas neizmainīs sugu labvēlīgā vienā.
Bet sociālās sistēmas? Vēl sarežģītāk. Jāpajautā Ļoņkam. Manas kaites šodien pavisam norimušas. Inlerese. Var aizmirst pat nāvi. Cilvēka garoza ir kaut kas lielisks.
Ļoņa drīz būs klāt. Te ir tuvu. Marina droši vien nav diez cik priecīga par manu uzaicinājumu. Viņš jau bija mājā — tātad drošībā no kārdinājumiem. Grūti viņai dzīvot. Alkoholisms ir ģimenes ārdītājs. Nē, ģimenei viņš ir pieķēries. Cik es atminu, bija vienaldzīgs pret sievietēm. Pēc tam pēkšņi ņēma un apprecējās. Neesmu pārliecināts, ka viņš bija laimīgs. Varbūt tāpēc arī dzer? Par šo jautājumu mēs nerunājam. Vīriešu «tabu». Par Ļubu arī ne. Viņš zina, bet runājam reti.
Tomēr zemapziņā Ļuba grib manu nāvi. Rakstnieki un psihologi ir ļoti naivi: allaž tēlo cilvēku vienā plānā. It kā viņš grib tikai kaut ko vienu. Bet īstenībā — tīrās pretrunas. Pašreiz vienu, pēc minūtes — kaut ko citu. Vai pat tā — vienlaikus kā vienu, tā arī otru. Jeb vai tas tikai ar mani tā? Svešā galvā neielīdīsi. Nē, tas tā ir visiem.
Viņa jau ir noskaņojusi sevi. Kā ugunsgrēks: vispirms milzums moku, viss grūst acu priekšā, viss mīļotais. Pēc tam — krāsmatas. Apātija. Bet vēlāk — nožogot sev kaktiņu un savākt tur visu, kas palicis pāri. Un papūlēties atrast kaut ko, lai dzīvotu. Viņai ir. Darbs. Bija ierunājusies par disertāciju: «Vai tad es esmu dumjāka par citiem?» Turpretī agrāk, kad reiz ieteicos, — «Kam man tas vajadzīgs? Jau tā pārāk daudz zinātnieku!»
Bērni. «Mēs nolēmām, mēs apspriedām.» Pāvels ir prātīgs. Un kā vīrietis pārāks par mani. Izskatīgs. Mazlietiņ varbūt par korpulentu. Gaumes lieta. Neesi ciniķis.
Kā deģenerējas mīlestība! Agrāk iemīlējās un visu pameta. Ignorēja baznīcas aizliegumu, sabiedrības nosodījumu. Pameta , bērnus, stāvokli sabiedrībā. Bet tagad? Lūdzu: šķiries. Nu — nē. Man ir zinātne. Viņai — bērni, viņu intelektuālā audzināšana. Un bez tam izlādēšanās darbā. Bet mīlestībai «tik un tik» un ne vairāk.
Jaunajā sabiedrībā ģimeni nekas neapdraud. «Brīvās» mīlestības nebūs. Tas ir labi. Nedrīkst ļaut kaislībām vaļu. Tas var kļūt par briesmām intelektam un sabiedrībai.
Tagad viņa ir nomākta. Vajag sākt visu no jauna: it kā nāves nav (Labi!), bet nav arī atbrīvošanās no meliem. Vispār viņa būs brīva. Uz satikšanos nav jāiet. Vienīgi šis sarkofags — kā mēms pārmetums. Un vēl — mazliet baiclass="underline" ja nu pēkšņi atmostas un piesaka savas tiesības? Sarežģīta problēma, bet man ir slikti gan tā, gan tā.
Paiesimies. Septiņi soļi turpr septiņi atpakaļ. Estampi jānomaina, apnikuši. Kāpēc? Iekriti gan: netici nāvei? Varbūt neatdot dzīvokli? Kibernētikas institūtā Vadimam var iedot. Kā nekā es taču esmu varonis, dodos nākotnē, tikpat kā kosmosā. Atvaino: ne jau nu gluži tā. Kosmonauti ir jauni un veseli. Un Vadimam dzīvokli nedos — viņiem platība ģimenei pietiekama. Noteikumos pagaidām nav paredzēts piešķirt dzīvokli, lai glābtu no sievasmātes. Un uz maiņu šī dāma neielaidīsies.
Nekas cits neatliks, būs vien jāatdod.
Ak tu jocīgais! — nu ko gan ir vērti šie krāmi: Tolstoja bistīte, māla vāzīte zīmuļiem? Tolstojs no māmiņas!
Tagad es saprotu, kāpēc senie cilvēki mirušos apglabāja kopā ar iemīļotām lietām: cilvēks neticēja nāvei. Un arī tagad netic.
Bet es nu gan zinu, ka tur nebūs it nekā!
Kāpēc viņš nenāk?
Varētu drusku pastrādāt. Nekā nedarīšana ir izprieca. Jaunībā es to nesapratu. Ik brīvo minūti — grāmata rokās. Bet tagad varu staigāt vai gulēt un domāt, domāt par visu ko.
Zvans Atnāca. Saskūpstījāmies. Ja kāds redzētu — neticētu. Ļoņka, tāds ciniķis — un skūpstās!
— Sveiks! Ej iekšā. Sedies te, atzveltnes krēslā.
— Dod šurp pelnu trauku. Bet šito novāc. (Par ziediem. Izliekas?) Nestabila lieta, var nokrist, ūdens izlīs.
Nolieku viņam līdzās pelnu trauku. Lielo. Citādi visu nobārstīs ar pelniem.
— Tu gan esi brašs, vari noturēties, nesmēķē. Dzelzs griba. Kā tev ar veselību?
Tas kaitina — «kā un kā»
— Ej pie velna. Kāpēc tu man par to jautā?
— Tā nerunā. Man tas ir svarīgi. Nomirsi — un prāva daļas dvēseles aizies līdz ar tevi. Kā nekā turpat vai trīsdesmit gadi — nav joka lieta.
— Tu, liekas, šodien esi skaidrā? Brīnums gan.
Viņš smejas. Izskatās pēc mongoļa: vaigu kauli, acis. Zobgalīgs mūlis. Nez vai viņš ņem kaut ko nopietni? Bet pafilozofēt mīl. Nekā cita viņam nevajag. Padod tikai, kur pieķerties. Bet, ja nedosi, pats atradīs.
— Zini, ko es nupat lasīju. Hemingveju. Vareni. Tāpēc ka visur skan sociāli motīvi. Mēs taču, paši nemanot, esam pieraduši jebkuru darbu vērtēt sabiedriski. Esi ievērojis? Saprotams, ne viss viņam sakrīt ar mūsu priekšstatiem, bet kas par to? Vai tad tiešām mēs netiksim skaidrībā?
— Ko tad tu iesaki? Drukāt visu bez jebkādas izvēles?
— Ikviens pasākums ir jāorganizē saprātīgi.
— Tātad tu esi par mērenu reglamentāciju?
— Es esmu par saprātīgu. Un bez tam vēl par uzticēšanos.
Tūlīt es viņu noķeršu.
— Bet saki man, draugs, vai var noteikt reglamentācijas mēru un, ja var, tad kā? Protams, reglamentācija nepieciešama katrā vadīšanas sistēmā: tā būs kāda faktora, rādītāja izmaiņas robežas, aiz. Kurām jāsāk darboties regulētajām iedarbībām. Bet kā?
— Nu jā — vai vispār ir mērs brīvības vai, piemēram, pornogrāfijas mērīšanai?
— Kāpēc tu smejies? Pēc būtības.
— Lai notiek, pēc būtības. Ir vesela rinda jēdzienu, kurus var pieskaitīt pie sociāliem. Tiem ir kvalitāte, ar ko tie atšķiras no citiem, un kvantitāte — pakāpes šīs kvalitātes ietvaros. Pēc manām domām, pakāpes var noteikt ar vienkāršas aptaujas metodi. Tas ir sociālo pētījumu veids, kas pie mums tiek izmantots pavisam nepietiekami.