— Pagaidi. Ja uz plašas aptaujas pamata sāksim konstruēt vadīšanu, varam kļūdīties. Iedomājies, ka mēs uzstādītu jautājumu: «Vai jums patīk seksuālas filmas?» Pieņemsim, ka kādi sešdesmit procenti atbildēs ar «jā». Un ko tad?
— Tu mani ar šo argumentu nebūt nesatrieci! Jābūt galvai uz pleciem, lai pēc aptaujas rezultātiem izdarītu pareizo secinājumu. Vēl vairāk, ne par visu izdarāma aptauja. Un ne visi ir pakļaujami aptaujai: vienreiz — tikai speciālisti, citkārt — plaša publika.
— Ārkārtīgi sarežģīts jautājums. Šādu uzdevumu atrisināšanai nepieciešama kāda vispārīga pieeja. Nav nekādas jēgas izšķirt balsojot šauri speciālus jautājumus, kuros balsotāji it nemaz neorientējas. Saprotams, vēl riskantāk ir izšķirt to vienam.
— Zinātne apspriešanas brīvības apstākļos — lūk, vienīgi drošais kritērijs pareiza lēmuma izvēlē.
— Zini, draugs, zinātnes kalpi ir jau nu pārāk subjektīvi. Arī būs kļūdas. Tajos pārspīlējumos, kādi pie mums bija, stipri vainīgi ir arī zinātnieki.
— Bet, lai no tā izvairītos, vajadzīgi kvantitatīvie kritēriji. Skaitļi. Tas, ko jūs darāt savā laboratorijā, ir matemātiskā modelēšana. To taču var ieviest visās zinātnes nozarēs.
Tāpat runāja Jura. Un arī man tas ir zināms.
— Bet vai tev neliekas, Ļoņa, ka tā visa — informācijas vērtējuma, lēmumu — pamatā jāliek vēl kaut kas ļoti svarīgs, kaut kādi vispārīgi principi?
— Paklau, draugs, tu man esi pierunājis pilnas ausis. Bet konjaku galdā neliec. «Tik Žomini un Žomini, bet par šņabi ne pusvārda …»
— Un man jau šķita, ka gudrās sarunās tu pavisam to esi aizmirsis.
— Nekā nebūs! Liec galdā! Smadzenēm nepieciešama barība.
Alkoholiķis. Marina teica, ka viņš dzerot katru dienu. Es pajautāšu. Viņš ir noslēgts, nemīl atklāties sarunās.
— Tūlīt atnesīšu. Tikai nedomā, ka būs daudz. Viena maziņā.
— Dod, dod. Pēc. tam pameklēsim apcirkņos.
— Meklē vien. Es vairs nepērku.
Ne velna ra neatradīsi! Stāv apslēpts grāmatās.
Uzklāju istabā uz mazā galdiņa. Ļoņka nemīl iedzert virtuvē. «Vai es esmu vai neesmu viesis?»
Sēž, smēķē.
Dūmu strūkla aizplūst uz atvērtajām balkona durvīm.
Izskats viņam nav slikts. Dīvains cilvēks — kādas skrūvītes trūkst. Gudrs, bet tik bezjēdzīgi aiziet bojā.
Atsēdāmies. Es ielēju arī sev mazu glāzīti Kompānijas pēc. Arī uzkožamie ir: citrons desa, siers. Viņš ir vienaldzīgs pret ēdienu!
— Nu, par tavu mēģinājumu panākumiem! Iedzērām. Tas ir, viņš iedzēra, bet es tikai lūpas apslapināju.
— Pasaki, Ļoņa, kāpēc tu dzer?
— Vai tu taisies sprediķot?
— Nu bet tomēr? Es taču nejautāju bieži. Paskaidro kaut reizi.
— Un pareizi dari. Katram ir savas vājības. Tu, par piemēru, nodarbojies ar zinātnēm, bet es — iedzeru. Un nav zināms, kurš ir laimīgāks. Dod, es ieņemšu vēl vienu. Ja kopējā deva ir maza, tad vajag radīt trieciena koncentrāciju.
Vai viņš jau pieradis, vai? Piedzērušu (parastā izpratnē!) man nav gadījies viņu redzēt.
— Tu man neatbildēji uz jautājumu.
— Re, kāds tu esi. Pirmkārt, es neuzskatu sevi par alkoholiķi. Vai no rītiem. es dzeru? Nedzeru. Vai darbā mani ir redzējuši piedzērušu? Nav. Vai sabiedriskā vietā esmu kaut ko atļāvies? Atkal nē. Vai sabiedriskos pienākumus pildu? Jā. Tiesa, no apgrūtinošiem es izvairos. Pietiek. Cilvēks kā cilvēks. Tomēr es neslēpšu: pret vakaru man gribas, izsakoties tēlaini, mazliet pacelties pāri dienas dzīves pelēcībai. Es gaidu vakaru, tas ir taisnība.
Viņš nogrima domās. Un es sēžu, gaidu. Jūtu: viņš vēl runās.
Aizsmēķēja. Kuru jau?
— Pret vakaru mani pārņem ilgas. Es neesmu varējis atrast sev aizraušanos, pārliecināt sevi, ka daru vajadzīgo, derīgo, interesanto. Kā, piemēram, tu. Un cerības uz nākotni man vairs nav. Par ģimeni intereses nav. Marina ir lāga sieviete, nav vārdam vietas, bet pārlieku pareiza. Neapspriedīsim to. Vitālijs uzauga, un es pat nepamanīju. Kontakts ar viņu man nekad nav bijis. Viņš auga un auga.
— Te jau nu tu pats esi vainīgs.
— Vai tad es kādu vainoju? Mani visi vaino, un es arī nenoliedza. Tagad ņemsim darbu. Arī te es neesmu atradis savu vietu. Higiēna ir cēla zinātne, bet mani tā nez kāpēc neaizrauj. Docents es esmu labs, savu lietu zinu. Vecais arī ir apmierināts. Es daru viņa darbu, pēc viņa vietas netīkoju, kas gan vēl vajadzīgs?
Klusēju.
— Alkohols — tās taču ir zāles. Iedarbojas pret depresiju, Iedzer un skaties — optimisms pieaudzis. Pat paša acīs tu esi cēlies. «Redz, cik gudras lietas es protu izdomāt!» Dažu labu reizi tu sāc kalt plānus, kā īsts cilvēks. Ar tādām domām aizej gulēt. Bet no rīta pamosties … Un atkal gaidi vakaru. Zāles. Bet tu saki — alkoholisms.
Ja tā paklausās, tad viņa dzīve ir tīrā izprieca. Taču acīs skumjas. Viss meli.
— Vēl glāzīti šai sakarā; Jau cauri.
Pēdējā. Jautājumu vairs nav. Izārstēt viņu var tikai stiprs pārdzīvojums, piemēram, slimība. Pašsaglabāšanās instinkts parasti ir ļoti spēcīgs. Lai gan šai gadījumā neesmu pārliecināts.
— Tad tu, Vaņa, saki, ka vajadzīgi principi? Pamēģināšu. Vēl neesmu tev teicis, tie ir svaigi. Mērķis: racionāla sabiedrība. Galvenā prasība — visu cilvēku laime. Tomēr nemaldināsim sevi — pilnīga laime visiem nav iespējama. Mēs jau kādreiz runājām: patīkamā un nepatīkamā centri, adaptācija. Tātad jautājums par laimes optimumu. Tās komponenti arī ir zināmi: instinkti — ēšana, ģimene, atpūta, godkārība. Sarežģīti refleksi: brīvība, ziņkārība, darbs mērķa sasniegšanai. Vai ir tāds reflekss, fiziolog?
— Runā, ka esot. Mērķa reflekss. Jau Pavlovs atzinis.
— Ja jau Pavlovs, tad viss kārtībā. Bez šiem dzīvnieciskajiem laimes avotiem ir vēl sabiedrība. Biedrošanās prieks — labāk gan ar konjaku. (Neērmojies!) Jaunrade. Māksla. Cēla rīcība — pašaizliedzība. Varbūt vēl kaut kas, neatminu. Tas jau nenāk priekšā tik bieži.
— Nav tiesa.
— Labi, lai nav tiesa. Tātad avoti ir dažādi. Un pretrunīgi. Nereti viens cilvēks gūst prieku uz otra rēķina. Tad nu psihologiem kopā ar jums ir jāpaveic šāds darbs jāsastāda «laimes bilance». Jāātrod dažādu tipu cilvēku varianti. Vai to var izdarīt? Vai jums, fiziologiem, ir metodes laimes un nelaimes stāvokļa objektīvai reģistrācijai?
— Vismaz tās ir iespējamas. Prieka centru kairināšana rod savu atspoguļojumu iekšējo orgānu funkcijās. Tiesa, tas ir sarežģīti, taču liekas, ka ir iespējams radīt aparātus un metodes.
— Labi, nenovirzi mani. Ja var, tad var. Es aizmirsu vēl, lūk, ko pateikt; trenējot garozu, prieku, ko rada visas dzīvnieciskās jūtas, var daudzkārt pastiprināt. Un tad ikviens no instinktiem var kļūt par netikumu. Ēšanas instinkts radīs alkatību, dzimuma instinkts — izvirtību, pašsaglabāšanās instinkts — egoismu, varaskāri. Un tāpat var attīstīt labos. Mīlestība uz bērniem dos labsirdību, ziņkārība radīs zinātniekus, mērķa reflekss — gribu un jaunradi.
Cik jauks ir Ļoņka, kad viņš mazliet iedzer. Fantāzija, daiļrunība, šarms.
— Otrs jautājums — kā bērni pakļaujas audzināšanai. Un, saprotams, arī pieaugušie. Kādā mērā var apspiest kaitīgos instinktus un iepotēt derīgas sabiedriskās programmas? Man tā kā nebūtu zināmi tādi pētijumi, bet bez tiem nav bāzes. To tikai utopisti apgalvoja, ka katrā cilvēkā mītot eņģelis. Audzināšanas iespējas, šķiet, ir lielas, bet tās ir jānosaka kvantitatīvi. Citādi būs tikai tukšas runas par labāku nākotni, bez fundamenta. Vai tev ir zināmi šādi zinātniski darbi?