— Man? Nē. Neesmu par to speciāli interesējies,
— Nu skaidrs, tu taču esi profesors. Tu pētī tikai no viena punkta līdz otram. Ne vairāk.
— Liecies mierā. Un kas tālāk, enciklopēdist?
— Bet es vai zini, viņus apskaužu. Kaut kāds Helvēcijs varēja apgūt turpat vai visu sava laika zinātni. Vismaz visu svarīgo. Bet tagad tas nav iedomājams. Būtu man iedevuši institūtu — es visus šos jautājumus papētītu. Žēl — nedod. Nesaprot.
Viņam ir godkāre, bet viņš to neizrāda.
— Nu turpini.
— Es turpināšu, ja vien tev ir patika klausīties. Nu tad vispirms noteiksim laimes komponentus, pēc tam vajag izpētīt organizāciju. Kā realizēt iespējas, kādas mīt cilvēkā? Kā radīt precīzu sistēmu, lai nodrošinātu optimālu laimi? Es redzu trīs galvenos virzienus: darba un materiālās dzīves organizācija, audzināšanas un, beidzot, vadīšanas organizācija.
— Paklau, vai tev neliekas, ka tas ož pēc ķecerības?
— Nemaz ar ne. Zinātne ir stipri pavirzījusies uz priekšu, to nedrīkst aizmirst. Vai varu turpināt?
— Nu protams. Galu galā es taču neesmu eksperts šajos jautājumos.
— Sāksim ar darbu. Nē, labāk ar audzināšanu. Šai nolūkā atkal nepieciešami zināmi principi. Piemēram, šādi: vardarbības minimums. Ne jau nu gluži nepretošanās ļaunumam, bet minimums. Ļaunākajā gadījumā. Otrkārt — citu cilvēku brīvības cienīšana. Treškārt — ieaudzināt nepieciešamību pēc darba. Lai būtu nepieciešamība, nevis piespiedu kārtā. Tas ir iespējams. Ceturtkārt — cieņa pret ģimeni. Morāles stingrība. Piektkārt — godkārības ierobežošana. Nevis pilnīga tās iznīcināšana, bet ierobežošana. Kvantitatīvs mērs. Un sestkārt — jācīnās pret pārmērīgu pieķeršanos lietām — pret alkatību.
Es klusēju. Lai sludina vien.
— Es, zināms, saprotu, cik tas ir grūti — audzināšanas problēma, bet, to neatrisinot, nekādu cerību uz labāku sabiedrību nav. Šis jautājums ir īpašs un smags.
Teorētiķis. Savu dēlu nav pratis uzaudzināt, kā vajag. Paskat Ļuba, viņai teorijas ir maz, bet viņa stingri iztur līniju. Starp citu, arī viņa izvirza principus. Vedas gan man šodien ar principiem.
— Darbam vispirms jābūt obligātam. Tas pie mums nostādīts pareizi. Tālāk: pastāv obligātās darba dienas optimums, dažāds. Pārāk daudz brīva laika nāk par ļaunu. Arī šai ziņā nepieciešami speciāli pētījumi. Galvenais jautājums, lai cilvēki strādātu labi, pēc sirdsapziņas. Atkal nepieciešama zinātne —- cik maksāt.
— Tas nu gan tev neiznāk diez cik pārliecinoši.
— Es pats to jūtu. Par vienu es nešaubos: pārmērīga stimulēšana ar naudu ir bīstama. Pareizs atlīdzinājums, darba un audzināšanas laba organizācija, bet nevis atkāpšanās pie zelta teļa. Kails entuziasms ir tikpat maz vērts kā kaila nauda.
— Skaidrs. Kvantitatīvi kritēriji apzinīgumam un stimulēšanai.
— Jā. Un vēl viena piezīme: nepieciešams zinātniski pamatots labklājības optimums, lai nejustu trūkumu, bet arī netiktu veicināta alkatība. Mūsu higiēna «itin viegli» var atrisināt šo uzdevumu kopā ar psihologiem. Viena istaba uz cilvēku, vienkāršs, barojošs uzturs, ērts apģērbs. Kāpēc vēl ko lieku? Jāieaudzina jauna attieksme pret lietām. Tās nav pašmērķis.
— Varbūt pirms šīs propagandas būtu jāsasniedz noteikts līmenis un tikai pēc tam ieteikt ierobežojumus? Kā tu domā?
— Ak tu mietpilsoni! Pēc līmeņa sasniegšanas vajag censties, tas ir tiesa, bet izteikt noteiktus uzskatus šajā jautājumā arī ir nepieciešami. Un tieši tagad!
— Nezinu, nedomāju, ka tas būtu savlaicīgi.
— Labi. Lai paliek. Trešais punkts — pārvaldes sfēra. Tas ir pats galvenais — tā organizē darbu un audzināšanu, nodrošina sabiedrības eksistences un attīstības stabilitāti. Sistēmai jābūt izveidotai pēc vispārīgiem vadīšanas principiem: atgriezeniskā saite, pašregulēšanas un pilnveidošanas spēja. Visi šie jautājumi, starp citu, arī ir pilnīgi pieejami zinātnei.
Nemaz nav manāms, ka viņš ir iedzēris, vienīgi acis mirdz un vaigi piesārtuši. Pieradis. Iedzert viņam tas pats, kas smēķēt. Taču viss, ko viņš teica, ir «vispār». Es neiebilstu, taču tie ir spriedelējumi. Bet realizācija? Vai tā iespējama?
— Nu tad iedzeršu pēdējo lāsīti. Degviela beigusies, mašīna vairs nedarbosies. Tu man gribēji pastāstīt par mēģinājumu.
Melo: tevi interesē kritika. Pamēģināšu.
— Viss ir ļoti interesanti. Esmu vienisprātis. Audzināšanai, darba organizācijai, vadīšanai nepieciešama zinātniska pieeja. Tikai tādu zinātņu pagaidām nav. Psiholoģija, socioloģija — tās pagaidām atrodas faktu un kvalitatīvu hipotēžu uzkrāšanas stadijā. Es uzskatu, ka bez kibernētiskās metodes, bez modelēšanas šīs zinātnes praksei necik daudz nevarēs palīdzēt.
— Tu, profesor, runā pareizi. Šai ziņā mēs sen esam vienojušies. Modelēšana, darbojošies modeļi utt. Diemžēl līdz daudzu apziņai nenonāk pat pati jautājuma nostādne — zinātniska pieeja šīm sarežģītajām problēmām. Starp citu, vai tu esi manījis? Pats jautājums, par modelēšanu ir derīgs: zinātnes vīriem nekas cits neatliek kā pa jaunam pārvērtēt savu veco zinātni. Atteikties no vispārīgiem spriedumiem un pāriet pie stingrības. Bet. mašīnas pagaidām ir tikai blēņas.
— Tu tomēr esi briesmīgi pašpārliecināts, Ļoņka. Kā tu ņemies spriest par tik speciāliem jautājumiem?
— Diletanta priekšrocība. Diletants pats piešķir sev tiesības spriest par visu. Speciālisti smejas, bet dažkārt diletantiem ir taisnība. Un bez tam es jau izsakos tikai pie glāzītes. Tas nav bīstami.
Pietiek. Gribas dzert. Un par mēģinājumu gribas pastāstīt.
— Ļoņa, dzersim kafiju. Galvenās problēmas esam atrisinājuši.
Bet es taču varbūt redzēšu šo nākotni. Ne visai tālu nākotni, bet pasaule attīstās strauji. Lai gan neesmu manījis, ka cilvēki manas dzīves laikā būtu izmainījušies. Nē, ir gan izmainījušies. Kļuvuši labāki. Tiesa, pasaule var iet bojā. Atliek tikai cerēt uz veselo saprātu un zinātni. Cilvēku laimi izmērīs un noteiks sistēmu, kas dod optimumu… Būs interesanti paskatīties: sabiedrības struktūra? Vadīšanas sistēmas? Mašīnu loma? Cilvēks?
Labāk būtu gan neskatīt, bet būt veselam.
Kālab runāt, ja vairs nevar atgriezt? Nu tad — kaut vai paskatīt… To es domāju, kamēr ņemos ar kafijas vārāmo mašīnu virtuvē. Esmu atkal klāt.
— Kafija tūlīt būs gatava.
— Kafija man bijusi nebijusi: Uzliec tēju.
Eju uzlikt tēju. Varbūt iedot viņam vīnu? Konjaku nedrīkst. Tas ir skaidrs. Nē. Lai dzer tēju. Marina apvainosies. Nesaprotu, kas tur par labumu? Es nejūtu nekā cita kā sūrumu. Vēl neesi paguvis apreibt, bet dūša jau slikta un uz augšu vien griež. Aizsargāšanas reflekss. Interesanti, ko viņš teiks pār mēģinājumu, par perspektīvām. Viņš visu zina. Ja ne dziļi, tad plaši.
Viņš vai nu mani nemaz nežēlo, vai arī prot labi izlikties. Pat aizvainojoši. Tu esi liekulis: pats lūdz, lai neizsaka līdzjūtību, bet. kad tā dara, apvainojies. «Tevi nemīl.»
Kafija gatava. Pagaidīšu tēju. Lai varētu kopā. Uzlikšu cepumus. Par mēģinājumu pārāk sīki nestāstīšu. Bez lielīšanās. Nez kā klājas sunim?
— Vai tu drīz nāksi šurp, saimniek? Ciemiņš garlaikojas.
— Tūlīt. Paskaties avīzes.
Sāk vārīties. Gāze — tas ir lieliski. Vai atceries, bērnībā uzsildīt patvāri jau bija vesela problēma. Ogles, skali, pūšana. Toties pie galda bija mājīgi. Vispār, to es tā, atkātoju, ko kāds teicis. Viss ir gatavs. Uzvārīsim tādu stiprāku, lai smadzenes apskaidrotos. Ievilkties varēs tur, istabā.