Sēž pie rakstāmgalda, kaut ko lasa.
— Nu, nāc. Sēdies, dzersim tēju.
— Interesanti šeit raksta par ģenētiku. Man likās, ka būs jau aizmirsuši vecos grēkus, bet viņi vēl piemin. Tu lasīji?
— Nē, vēl neiznāca. Pirms aizmigšanas.
— Nu un tagad par mēģinājumu. Mani moka ziņkāre.
— Nekā jauna es tev pastāstīt nevaru. Parasta hipotermija, kādu pielieto ķirurgi, vienīgi temperatūra stipri zemāka. Vairāk nekā divas stundas barības vadā bija divi grādi.
Es izliekos pieticīgs…
Tas nemaz nav slikti… Kādu jūs dabūjāt vielmaiņu, augstāku vai zemāku par normālo?
— Bija kaut kas ap diviem procentiem. Vēl prezīzi nav aprēķināts.
— Viena diena dzīves ir līdzvērtīga piecdesmit hipotermijas dienām?
— Apmēram. Citu aprēķinu gan pagaidām nav. Es palielīšos: suns pamodās labi un vakarā bija dzīvs. Viss izdarīts pēc pašiem augstākajiem standartiem.
— Ko tu ar to gribi teikt?
— Iekšējās vidēs regulēšanas kvalitāte. Neviens no rādītājiem nepārsniedza normas robežas.
— Pastāsti sīkāk, no sākuma līdz galam. Tas ir interasanti.
Es nestāstu visas detaļas, taču pietiekami sīki. Otru reizi, ka automāts. Vienlaikus vēroju reakciju. Un kaut kur apziņas nostūri domāju par dažādam lietām. Bet vēl kaut kur jūtu sāpes vēderā.
Viņš klausās klusēdams. Uzmanība saglabājusies — nav noreibis. Kas viņš par cilvēku? Gandrīz jau trīsdesmit gadus draudzējamies, bet tā īsti viņu nepazīstu. Filozofa prāts. Jau institūtā viņš bija galvenais polemizētājs. Bet pret cilvēkiem ir vienaldzīgs. Ģimenē mājo vēsums. Māte un dēls, bet viņš atsevišķi. Varbūt viņš slēpj? Vienā vienīga zobošanās. Man nav nācies rēdzēt viņu sarežģītās situācijās. Bet zinu, ka karoja viņš labi. Vairāki ordeņi.
Stāstu par sasildīšanu. Cik visi bija sasprindzināti! It kā viens organisms. Viņam arī par mani nospļauties. Netiku manījis, ka viņš būtu izrādījis sentimentalitāti. Nenosodi. Kas tā par jūtelību? Bet kāds tu pats esi? Arī vienaldzīgs. Vai pateikt viņam par Juru?
— Kā tu domā, vai ir kāda jēga pārvest laboratoriju uz Kibernētikas institūtu?
Pastāstīju par plāniem, mazliet izpušķoju, aizvainojumu noslēpu: sāks vēl izsmiet.
— Tavi puiši ir prātīgi izdomājuši. Tur viņiem būs vieglāk. Šim Juram acīmredzot galva ir īstajā vietā.
Viņš jau mani norakstījis zaudējumos. Pirmo reizi pa visu vakaru viņš pārteicās. Es slavēju Juru.
Iedomājos, kā Ļuba pašreiz domā un domā. Cenšas aprast ar jauno situāciju. Bet vai nebūs velti? Man nav pārliecības, ka pēdējā brīdī es neatkāpšos. Labi būtu, ja kaut kas notiktu: viens divi — un gatavs. Lai pat padomāt nepaspētu.
— Vaņa, vai tu vēl neesi atmetis savu fantāziju par anabiozi?
Nevajadzēja viņam toreiz stāstīt…
— Nē. Bet kāpēc man būtu jāatmet?
— Tāpat vien. Tas viss stipri atgādina lētu romānu.
— Zini, draugs, uzskati ir dažādi. Iedomājies sevi manā vietā, apsver visu un tad pasaki.
— Es jau iedomājos. Protams, tu esi izdomājis lieliski, bet iznāk it kā netaktiski. Kā jebkura pašnāvība.
— Bet es uzspjauļu uz pieklājību tādā lietā. Un sirdsapziņa man ir tīra — nevienam es nenodarīšu zaudējumu. (Tā nu gluži nav — Ļuba. Tu, protams, pārcietīsi.) Un no kura laika tevī ir pamodusies tāda cienība pret pieklājību?
— Liekas, tomēr tev taisnība. Tu pierodi pie dažiem jēdzieniem un pat nepadomā, ko tie ir vērti. Patiesi, kam ir kāda daļa? Pašnāvības nosodījums — kas tas ir? Sākās no reliģijas, bet pie mums? Pienākums. Nebūs nekādas kārtības, ja ikviens no mums uzspļaus saviem pienākumiem un aizies, kad vien iegribēs.
— Kā tu, piemēram, ar savu dzeršanu. Nez kāpēc to tu uzskati par pieklājīgu.
— Padodos! Precizē: cik nopietni ir tavi aprēķini par iespēju pamosties?
— Vai tu zini, cik draņķīgi man bija slimnīcā? Es tieši jutu — tūlīt miršu. Baiļu nebija, bet smakšanas sajūta ir briesmīga. Joprojām dzīvoju tās iespaidā. Saprotams, ja man teiktu, ka nomiršu bez mokām un bez brīdinājuma, es samierinātos. Patiesi, kāpēc celt troksni? Es nemīlu to.
— Nu redzi nu. Bet tomēr par «pamosties» pastāsti.
— Pēc manām domām, izredzes ir. Tiesa, pierādījumu man ir maz. Bet konstruēsim kameru, uzlabosim mākslīgās asinsrites aparātu un tad izdarīsim ilgstošu mēģinājumu.
Viņš iegrima domās. Arī es klusēju. Ko viņš teiks?
— Esmu pārliecināts, ka nākotnē šo problēmu atrisinās. Vienīgi man šķiet, ka fizisko faktoru ir pamaz Talkā jānāk ķīmijai: inhibitori, dzīvības procesu kavētāji līdzekļi. Vai tu esi dzirdējis par mēģinājumiem meklēt hormonus ziemas guļas dzīvniekiem? Nav vēl atrasti?
— Nē, nav. Citādi kaut kādas ziņas būtu nonākušas arī presē. Mēs sekojam.
— Nu ko tad vairs… Un tomēr nesteidzies. Vēl var kādu laiku novilkt, ja pareizi ārstējas Man stāstīja, ka tu pārāk daudz strādājot.
— Arī tu vel sāksi mani mudināt būt piesardzīgam! Tu runā tukšu, pēc inerces.
Viņš kļuvis tā kā skumīgs. Acīmredzot reibums pāriet.
— Jā… Liekas tev taisnība. Visu esi izlēmis pareizi. Bet neskumsim! Vajadzētu tā kā iedzert. Tu tomēr esi īsta gara nabadzība, ka neturi mājā rezerves.
Tik un tā nedošu. Lai gan gribētos iedot. Nē.
— Vai tu esi zdomājis, ko tu darīsi viņā saulē? Spriežot pēc tava plāna, tev vajadzēs salt ne mazāk kā 20 — 30 gadu.
— Kāpēc tu tā domā?
— Tāpēc, ka, lai pilnīgi uzvarētu leikozi, jāatšifrē šūnu dalīšanās struktūra. Detaļās, atomu vai vēl zemākā līmenī. Kāda jēga tev atmosties pirms laika?
Ciniķis. Jeb vai viņš atkal izliekas?
— Jēgas nav. Kur ir divdesmit, tur būs arī piecdesmit. Bet, no otras puses, es vēl sastaptu laikabiedrus. Piemēram, skolniekus.
— Apšaubāms prieks. Tik un tā viņi būs gudrāki par tevi. Būs izgudrojuši dažādas mašīnas. «Garīgo spēju pavairotājus.» Un vispār — vai tu esi padomājis par šo problēmu: ko iesākt pēc pamošanās?
— Tu šodien esi noņēmies mani kaitināt. Jā! Esmu padomājis! Un neesmu sajūsmināts. Būs vientulīgi, neomulīgi. Bet arī tagad es neesmu ticis lutināts ar uzmanību. Varbūt nākotnes cilvēki būs iecietīgāki? Kā tev šķiet: mēs tuvojamies ideālam vai ne?
— Tas ir sarežģīts jautājums. Nē, tomēr tuvojamies. Tēvs stāstīja, ka viņa laikā bijuši daudz rupjāki: situši sievas, lamu vārdus rakstījuši uz sienām.
— Nu, to jau mēs abi arī vēl pieredzējām. Vai atceries, kad braucām no Tālajiem Austrumiem pēc kara? Speciāli gājām lasīt stacijas tualetes telpās. Tu vēl to nosauci par tautas eposu.
— Tie bija labi laiki. Vaņka. Vai ne? Sapņi: miers, labi cilvēki, zinātne. Bet beidzās ar konjaku. Tev vēl ir izredzes satraukt pasauli ar šo pasākumu.
— Bet tevi māc žēlabas, ka neesi satraucis, ko?
— Zini, ir kaut kā dīvaini: pēc inerces uzpeld godkārīgas domas. Pēc tam atjēdzies un sauc sevi pie kārtības: «Muļķi, kāpēc tev tas» vajadzīgs?» Saliec visu savas vietās un atkal dzīvo mierīgi. Nē, es neesmu godkārīgs.
— Es taču ceru, ka tad, kad pamodīšos, cilvēki būs labāki un pieņems mani, dos patvērumu. Nedomāju, ka ap to laiku visi būs kļuvuši ģeniāli un es viens bušu muļķis. Es taču nerēķinos ar ilgu laiku. Bioloģija mainās lēnām.
— Starp citu, «kad» — tas jau vairs nebūs atkarīgs no tevis.
— Nu, bet kālab viņiem vilcināties ilgāk, nekā tas nepieciešams? Zinātniekiem pamodināšana vienmēr būs interesanta. Lai paskatītos, kā izdevies mēģinājums.