Es acīmredzot vairs nevarēšu atgriezties atpakaļ, mierīgajā dzīvē uz tahtas zem stāvlampas.
Bet kā dzīvot? Kā rīkoties?
Pašreiz tāda salta skaidrība. Sevis žēlums kremt kaut kur zemapziņā, un vēl kāda sīka balstiņa tīksminās: «Es esmu labiņš.»
Grēki? Nav man daudz grēku, un. tie paši sīki. Baušļus ievēroju pat bez liekas piepūles. Alkas pēc izpriecām jau no dzimšanas man nebija spēcīgas. Neesmu zadzis. Neesmu ielaidies nekādās mahinācijās. Laulību gan esmu pārkāpis, atzīstos. Bet mīlestības vārdā. Esmu pelnījis nolaidi. Un esmu bijis cietēja lomā mani mēdza pamest. Teica: es neesot glīts. Es gan savā prātā domāju, ka esmu tā nekas. Tiesa, Ļuba saka …
Neesmu varonis. Ielaidos kompromisos. Protams, var vainot apstākļus, ka par drosmi bija jāmaksā pārāk dārga cena, bet man pārlieku patika domāt un es vienmēr mēģināju kaut ko darīt. Taču vai tas ir attaisnojums?
Daudzi tagad lauza galvu ap «pozitīvo programmu». Pamatot savu uzvedību. Gūt pārliecību, ka tas te ir patiesība, bet tas tur — nav. Atbildes, domājams, dos jaunā zinātne. Kvalitatīvie jēdzieni par labo un ļauno, par cilvēku laimi jāizsaka skaitļos.
Man to nesagaidīt. Nāksies aprobežoties ar intuitīviem priekšstatiem.
Nu un kas? Vai tad tu iziesi laukumā un sludināsi jaunas patiesības? Kaut vai arodbiedrības sapulcē? «Man jau tik un tā jāmirst, tad nu es jums teikšu, ka biedrs N. ir muļķis, bet informācijas pārstrādāšanas programmā nepieciešams pastiprināt atgriezeniskās saites.»
Nē, neteikšu. Man jau vienalga, bet puišiem sagādāšu nepatikšanas. Sāks runāt: «Redz kāds jūsu šefs! Un vispār, vai jūs galu galā nodarbojaties ar to, kas vajadzīgs?» Lai paliek. Esi atklāts — tu vienkārši baidies «sarežģījumu».
Nodzīvošu savu laiku, kā esmu dzīvojis. Vienīgi varbūt sīkumos kļūšu principiālāks.
Nu gana. Iesim gulēt. Pusnakts. Kamēr izlasīšu avīzes, būs īstais laiks.
Attaisīju dīvānu. Palags, sega, spilvens, naktskrekls. Sen izstrādātas kustības un pazīstamas lietas, bet pēkšņi izliekas neparastas, Šodien viss ieguvis citu nokrāsu. Vēlāk pieradīšu pie šī stāvokļa.
Vannas istaba. Sienas nolupušas. Lai jaunie saimnieki remontē. Es nodzīvošu tāpat.
Smaganas patiešām pietūkušas. Lai gan agrāk es netiku skatījies, varbūt, ka tā jau bija.
Patīkami izstiepties zem segas. Ņemšu un aizmirsīšu šo dienu. Izsvītrošu no laika rituma. Nē. Analīze uz galda. Un saruna ar Dāvidu ierakstīta garozas šūnās.
Sēde turpinās.
Apmierinājuma sajūta izzudusi. Ne mazums būs jāizcieš uz šī dīvāna.
Avīzes? Negribas. Faktiski man viss vienalga. Ūdeņraža bumba nepaspēs nokrist man uz galvas.
Es kalu plānus. Cik jocīgi tas skan: nāvei lemtais kaļ plānus. Vairījos domāt par galu. Tagad nu apgūlos, un šķiet, it kā būtu padevies. Vēl es nezinu, kā cilvēks mirst no leikēmijas. Enciklopēdijā nav rakstīts. Bet man tā kā nebūtu gadījies redzēt patīkamas nāves.
Būs sāpes. Visu dzīvi baidījos sāpju. Pieaugs anēmija. Sāksies aizdusa. Būs jākampj gaiss ar atvērtu muti. Acīs bailes. Sviedri.
Ak, kā es baidos šīs pēdējās dienas! Griba pavājināsies. Dzīvības instinkts sagrābs tevi savās skavās un padarīs par lupatu. Tu nepamanīsi, kā viss izmainīsies, un tu pārvērtīsies par nožēlojamu, slimu cilvēku. Runāsi tikai par slimību, zālēm, tevi mānīs, slēps no tevis analīzes. Un tu visam ticēsi kā bērns.
Pazaudēt sevi. Tas ir pats briesmīgākais. Pats briesmīgākais.
Negribu! Velns viņu rāvis, šo nāvi, ja jau jāmirst, tad mirt stāvus.
Laikā apstādināt pulksteni.
Kādi iebildumi pret to? Svētlaime. Kaut gan arī bailes. Bet tā tomēr ir izeja, draugs.
Kļuva tā kā vieglāk.
Cilpa. Nē, neestētiski. Un nav acumirklīgi.
Pistole. Kur to ņemt?
Inde. Mediķim tas ir vissaprātīgākais. Apdomāsim. Sameklēsim literatūru. Pat eksperimentā var pārbaudīt. Zinātne!
Pats labākais — slāpekļa oksidula narkoze, kā operācijā. Nekas nesanāks. Vajadzīgs anesteziologs un bez tam vēl spēcīgs narkotisks līdzeklis.
Smieklīgi. Es aplēšu kā puika. Daudzi jau bijuši tik gudri, un visi miruši gultā. Daži uzdrošinās…
Es arī uzdrošināšos … Kam vēl tādi apstākļi: esmu viens, radinieki nestāv ceļā. Ka tikai nepalaižu garām īsto brīdi. Par agru negribas, bet, tikko mazliet nokavēsi — tevi sagrābs mediķi, un pagalam brīvība …
Stāt.
Stāt!
Ideja!
Apmānīt visus un pat pašu nāvi!
Anabioze. Zinātnieka varoņdarbs. (Ak, cik skaisti!) Ir mēģinājumi ar hipotermiju. Neveiksmīgi, bet nebija taču tehnikas! Par skābekļa kamerām pat nedomāja. Tagad ir automātika. Mūsu mašīna. Kas par ideju!
Tā arī ir pašnāvība. Bet cik vareni!
Nē, pag, kaut kādas izredzes taču ir. Ķirurģijā izmanto dziļo hipotermiju. Izmantoja. Pjotrs Stepanovičs izdarījis kādus pāris desmitus sirds operāciju. Tiesa, tagad atmetis: saka, ka esot bīstami un varot iztikt bez tas, bet ir atvēsinājis līdz 10 un pat līdz 8 grādiem. Apmēram puse slimnieku izdzīvoja. Viņš demonstrēja biedrībā.
Cik daudz fantastisku grāmatu uzrakstīts par anabiozi. Parasti gan muļķības. Bet problēmai ir reāls pamats.
Aizmigt uz kādiem desmit gadiem. Un… nepamosties. Manā stāvoklī arī tas nav slikti.
Bet pamosties var. Lai pēc tam nomirtu no leikēmijas? Nav tālu tas laiks, kad leikēmijas problēma tiks atrisināta. Gulēt — kamēr atrisinās.
Salmiņš … Ķeros pie salmiņa.
Cik dīvaini: redzu sevi uzreiz vairākās personās.
Zinātnieks ar aukstu prātu iztirzā zinātnisku problēmu.
Iebiedēts sīks cilvēciņš baidās nomirt un ir gatavs uz visu… Cits, vēl zemāk, negrib riskēt pat ar dažām dienām. Viņš līdz pēdējai minūtei neticēs, ka jāmirst. Un ir vēl viens — tas redz slavu. Avīžu slejas, televīzija, radio.
Lūk, fantastisks sarkofags stikla zāles centrā … Mašīnas, automāti, pults ar mirgojošām spuldzītēm. Bāla, majestātiska seja zem stikla kupola. Tas esmu es. Nav svarīgi, ka nebiju skaists. Viss ir mainījies.
Pēc tam pamošanās. Akadēmiķu kā biezs no dažādām zemēm.
Ieslēdziet pamošanās programmu.
Sasprindzināta uzmanība. Desmit, divdesmit, trīsdesmit minūtes. Oscilogrāfi rāda līknes. Uz milzīgā ekrāna lēkā skaitļi.
— Sirds sākusi strādāt!
— Atvēra acis.
Un tā tālāk …
Nē, nopietni, tas ir iespējams. Iespējams aizmigt un pagaidām nenomirt. Ne galīgi nomirt.
Bet kā tad būs ar Ļubu? Tam taču jābūt briesmīgi: es gulēšu tur ne miris un ne dzīvs. Viņai būtu labāk, ja miris. Plāksne kapsētā, kur var šad tad pasēdēt, paraudāt.
Jā, bet ja nu nedod atļauju? Teiks: mirsti normāli. Kas vēl nebūs? Tā visi gribēs kļūt nemirstīgi. Mēģinājums valstij maksā lielu naudu.
Nē, gulēt es nevaru. Celties un strādāt. Atsaukt prātā visu, ko zinu, izlasīt, pierakstīt.
Otra nodaļa
Laboratorija. Pulkstenis vienpadsmit. Es aizkavējos mājā: naktī vēlu apsvēru vakardienas ideju par anabiozi. Tā kļuvusi man par parastu zinātnisku problēmu. Labi. Vienalga, iznāks vai neiznāks, bet vismaz ļaus aizmirsties.
Soļoju pāri pagalmam. Ēka celta pirms kara. Trīs stāvi. Kādreiz tā likās visai ideāla, bet tagad — šaura un neērta. Modernai zinātnei vajadzīgas ne tikai sienas vien. Laboratorijas tiek celtas kā rūpnīcas: kopā ar tehnoloģisko iekārtu.
Cik žēl, ka nesagaidīšu jauno celtni. Tagad ir slikti: mēģinājumus veicam apakšā, pārdomājam otrajā stāvā, bet «sametinām» puspagrabā.