Zinātnieki radījuši pasaulei draudus, viņiem jāatrod arī izeja.
Pirms beigām man radusies nepārvarama vajadzība pamācīt cilvēkus, kā jādzīvo. Lai man piedod, es zinu, ka tas ir smieklīgi. Pats esmu dzīvojis slikti un nepareizi. (Bet to vairs nav iespējams izlabot. Pārāk vēlu apjēdzu!) Gribēju uzskaitīt savus padomus dzīvajiem, bet iznākuši banāli baušļi. Lai gan par tiem aģitējušas visas reliģijas, tomēr nekada labuma tas nav devis. Acīmredzot pati sabiedrības organizācija to nav sekmējusi. Tagad viss aizgājis pārāk tālu, ja jau ir apdraudēta pati dzīvības eksistence uz planētas. Un skaidrs, ka nav nekādas jēgas nodarboties ar vainīgo meklēšanu.
Nav jāmeklē tas, kas cilvēkus šķir, bet gan tas, kas tos vieno.
Vairāk man nav ko teikt. Un nav jau arī man nekādu tiesību dot cilvēkiem padomus.
Jābeidz, lai gan man vienkārši ir bailes pielikt punktu. It kā iesist naglu paša zārkā.
Es pārlasīju, un man kļuva mazliet kauns: uzpūsts stils, pamācības.
Pravietis.
Vairāk tā nedarīšu.
Pats labākais ir — beigt.
Visumā, es esmu gatavs.
… Akadēmijas Prezidijam
Fizioloģiļas institūta
Dzīvības funkciju matemātiskās
modelēšanas laboratorijas vadītāja
prof. I. N. Prohorova
ZIŅOJUMS
Tā kā mans veselības stāvoklis ir pilnīgi bezcerīgs, esmu nolēmis pakļaut sevi ilgstošai anabiozei, izmantojot šim nolūkam mūsu laboratorijā izveidoto dzīvības funkciju mākslīgās regulēšanas iekārtu. Es netiku savlaikus lūdzis atļauju šim mēģinājumam, jo baidījos, ka nesaņemšu to. Visi mēģinājuma dalībnieki — mani palīgi, kā arī klīniskās slimnīcas ārsti — deva man solījumu visu sagatavošanas periodu nekā neizpaust par mēģinājumu. Viņi nekur nav vainojami, jo tikai izpildīja manu lūgumu.
Ceru, ka šis mēģinājums nesīs labumu zinātnei. Ilgstoša anabioze būs nepieciešama ilgos kosmiskos ceļojumos. Iespējams, ka tai būs terapeitisks efekts dažu smagu slimību gadījumos. Pagaidām šīs metodes visas iespējas vēl grūti paredzēt.
Diemžēl mums jāsāk mēģinājums, kamēr iekārta vēl nav pilnīgi pabeigta. Atlikt to vairs nav iespējams, jo mana slinība progresē pārāk strauji. Šai sakarā lūdzu darbu turpinājumā paredzēt pasākumus, kuru rezultātā būtu iespējams
A) vadīšanu pilnīgi automatizēt;
B) izveidot ub aprobēt organisma iekšējās vides optimālo apstākļu uzturēšanas uzdevumam pakļautu automātiskās vadīšanas programmu un aparatūru ievadīšanai anabiozē un izvadīšanai no tās.
Atbildību par šiem darbiem var uzlikt iekārtas galvenajam konstruktoram J. N. Sitņikam.
Tā kā iekārtas apkalpei nepieciešami zināmi štati, jo automatizācija vēl nav pilnīga un droša, lūdzu šim nolūkam paredzēt nelielu skaitu darbinieku modelēšanas laboratorijas sastāvā, kas ir atbildīga par mēģinājumu.
Laboratorijas darbu vispārīgo virzienu lielas analogmašīnas radīšanā, kura modelētu iekšējo orgānu funkcijas un mijiedarbību normā un akūtu traucējumu gadījumos, uzskatu par praktiskai medicīnai visai perspektīvu un vajadzīgu. Tāpēc ieteicu plānot šos darbus nākošajiem gadiem, saistot tos ar klīnikas praktiskajām vajadzībām. Šīs laboratorijas vadību lūdzu uzticēt J. N. Sitņikam. par viņa vietnieku ieceļot V. P. Pļašņiku. Lūdzu galīgi izlemt jautājumu par laboratorijas nodošanu Kibernētikas institūtam un tās pārbazēšanu uz klīniskās pilsētiņas teritoriju.
Lūdzu uzturēt mani anabiozes stāvoklī tik ilgi, kamēr tiks atklāta un pārbaudīta leikožu efektīvas ārstēšanas metode. Protams, Prezidijs var pārtraukt mēģiģinājumu jebkurā brīdī, taču lūdzu ņemt vērā manu noteikto vēlēšanos, lai, mēģinājumu priekšlaicīgi pārtraucot, es netiktu pamodināts.
Manu dzīvokli lūdzu uz laiku nodot V. P. Pļašņika rīcībā, bet bibliotēku — laboratorijai.
Prof. Prohorovs
Piektā nodaļa
Es pārlasīju viņa piezīmes, un aprakstīt šo pēdejo dienu acīmredzot ir vienkārši mans PIENĀKUMS. Tas ir ļoti grūti, jo man nekad nav nācies rakstīt nekā cita kā vien dažus rakstus, vēstules un slimības vēsures. Bet es pamēģināšu. Uzraksīšu, palabošu, pārrakstīšu, bet lasīt nevienam nedošu. Kā iznāks tā būs labi.
Es gribu un ceru, ka viņš pamodīsies un izlasīs.
Man ir bailes. Šī sajūta mani nepamet tajās nedaudzajās dienās, kas pagājušas pēc svētdienas, pēc operācijas dienas. Cilvēks ir dzīvs, un cilvēks ir miris. Tas ir grūti saprotams un savienojams.
Es eju uz darbu. Nodarbojos ar bērniem, sarunājos ar vīru. Varbūt viņš kaut ko jauš, jo zina par manu līdzdalību operācijā, bet nekā nesaka. Dievs ar viņu. Man jau viss vienalga. Grūti pierast pie domas, ka tagad Viņš guļ šai sarkofagā. Šodien es tur biju aizgājusi tāpat kā katru dienu. Guļ pilnīgi balts. Nekad nebiju domājusi, ka cilvēka āda ir tik balta, ka silto krāsu tai piešķir asinis…
Tur drūzmējās korespondenti. Katru dienu ierodas arvien jauni un jauni, mūsu, padomju, un ārzemju. Vadims sniedz intervijas. Tas viņam apnicis, tāpēc viņš sacerējis papīru un izsniedz katram. Bet šiem tā nepatīk, šiem dod dzīvo vārdu. Viņi taujā: kas un kā, kāds viņš bija. Es pastāvēju kādu minūti un nodomāju: «Es zinu vairāk par visiem.» Ivans Nikolajevičs Prohorovs kļuvis slavenība. Tomēr viņš bijis godkārīgāks, nekā man tas bija licies agrāk. To es sapratu pēc piezīmēm.
Visu laiku rakstu kaut kādus nenozīmīgus vārdus, kas nevienam nav vajadzīgi. Lai gan viņam būs interesanti vēlāk izlasīt par publikas un zinātnes vīru reakciju.
Es rakstu tā, tāpēc ka man nepietiek vīrišķības pāriet pie galvenā. Lai gan nekā briesmīga it kā nebija, viss notika, kā bija plānots. Emu ārste un diezgan visa kā redzējusi: operācijas. asiņošanas, nāves. Esmu redzējusi. kā operēja hipotermijas apstākļos, pati asistēju Pjotram Stepanovičam, jutu zem pirkstiem aukstu ķermeni. Bet tad pagāja stunda, un dzīvība atgriezās. Nē, arī bija visādi. Un arī ne visu gribu atcerēties.
Acīmredzot briesmīgi bija tāpēc, ka šoreiz tas bija tuvs cilvēks. Man tā kā neērti rakstīt «mīļotais». It kā viņam šis vārds vairs nepiestāvētu. Viss ir ļoti sarežģīti. Kā tagad būs — nezinu.
Pēdējā nedēļā es biju pie viņa ik vakarus. Atnācu uz pāris stundām, runājos, gatavoju operācijai. Viss notika slepenībā, līdzdalībnieku skaits bija minimāls. No ārstiem piedalījos es un mūsu Volodja, anesteziologs. Viņam tika pateikts tikai priekšvakarā, mēs ar Vadimu aizgājām pie viņa uz māju. Viņš piekrita. Dāvidam nepateicām: «lieka informācija», kā teica Jura. Viņš pēc tam ļoti apvainojās uz mani un Vaņu.
Gatavošanās bija diezgan sarežģīta, mēs to izstrādājām abi kopā. Nepieciešams, lai zarnu trakts būtu tukšs, pilnīgi tukšs un pēc iespējas sterils. Vēdera ķirurģijā ir tādas metodes — to es labi zinu. Diēta, antibiotikas, caurejas līdzekļi, klizma, asins un plazmas pārliešana. Gatavojām veselas piecas dienas, viņš stipri novārga, viņam bija grūti staigāt.
Šīs tikšanās man bija ļoti smagas. Kauns atzīties, bet dažkārt es iedomājos: «Kaut ātrāk.» Bet pēc tam mocījos, ka esmu tik slikta. Es esmu vesela, man ir Kostja un Dola, darbs un priekšā vēl pagaidām neierobežota dzīve. Viņš ir kā uz nāvi notiesātais, pie kam nāves soda izpildīšanas laiks jau zināms. Nē, ne gluži tā. Viņu nomocījusi slimība, tās saasināšanās periodi, zāles, viņš jau gandrīz vai nīda medicīnu. Viņš apspieda sapīkumu, bija ar mani maigs, un šis maigums bija īpašs, bikls, kaunīgs, aizkustinošs.