Viņš bija ļoti kautrs, allaž baidījās kādu apvainot. Bet sevi arī neļāva apvainot. Viņam piemita savāds svešums, kas nošķīra citus cilvēkus no viņa. «Es jūs neaiztikšu, bet arī man nenāciet par tuvu.» «Nepilnvērtības komplekss», kā viņš mēdza teikt. Patiesi, viņš nekā neprata: ne dejot, ne peldēt, pat ne slidot, nedz arī braukt ar velosipēdu. Un arī ar sievietēm viņam nebija veicies, kā es nopratu pēc dažiem vārdiem. Tas bija jūtams.
Tātad šis tikšanās. Istaba, pie kuras es biju pieradusi ilgajos gados («ilgajos» — kā šis laiks skrien!) un kura acu priekšā kļuva sveša. Pie viņa vienmēr valdīja tīrība, tikai uz rakstāmgalda nekārtība. Bet tagad bija kļuvis pat kaut kā dzidri. Pēkšņi pazuda papīri no galda. Tā pulētā virsma svešādi laistījās. «Piekopjas,» es nodomāju, bet nekā neteicu. Visas grāmatas viņš salika plauktos. Manas vēstules atdeva vēlāk kopā ar piezīmēm. Pagaidām, es visu ieslēdzu savā galdā slimnīcā. Mājās pat nav kur noslēpt: bērni var nejauši atrast. Nav jau tik daudz man to papīru, esmu taču vienkārši ārste. Viņš man teica, ka lielu daudzumu melnrakstu un visvisādu zinātnisku makulatūru nodevis savāktuvei. Kaimiņu skolnieki aiznesuši. Visu vērtīgo savācis skapja apakšējā plauktā un ieslēdzis. «Gaidīs mani,» tā viņš pateica un pasmaidīja. Manā klātbūtnē viņš vienmēr centās būt mundrs, apgalvoja, ka ir lielas izredzes pamosties, bet es neticēju, jutu, ka viņš māna, ka tā ir gandrīz vai pašnāvība. Un bez tam pa šo gadu es daudz tiku lasījusi par anabiozi. Tagad es arī varu rakstīt disertāciju.
Un tomēr man pielipa viņa cerības. Viens no suņiem atradās anabiozē četras dienas un pamodās. Tiesa, drīz aizgāja bojā no asiņošanas zarnās — nebija pamanījuši, citādi būtu izglābuši. Vaņa to smagi pārdzīvoja. Kļūdas. Neprot fiziologi kopt slimniekus.
Vispār viņš velti domāja, ka es viņam labāk vēlētu normālu nāvi. Uznāca gan tādas domas, taču ļoti reti. Man viņš jebkurā gadījumā jau ir gājis bojā. Un es negribu, lai modinātu manā klātbūtnē, jo būšu jau veca, briesmīga, prātu izkūkojusi. No dzīves es sev nekā negaidu, bet novecot tik tā negribu. Pagaidām vēl Kostja saka, ka mamma ir jauna. Taču sirmie mati pēdējā gadā kļuvuši stipri manāmi.
Pārlasīju un nošausminājos. It kā būtu sataisījusies rakstīt par sevi. Vaņa man stāstīja par vairākiem virzieniem, kādos vienlaikus notiek domāšanas process. Viņš man teica daudz visādu gudrību un, liekas, padarījis mani gudrāku. Dažos jautājumos, piemēram, literatūrā, vispār mākslā, es saprotu vairāk par viņu. Pēdējos gados viņam neiznāca laika lasīt, arvien tikai zinātne un zinātne.
Ar ko tagad aizpildīt šo vietu? Pieķeru sevi pie domām: «Pajautāt Vaņam», «Pateikt Vaņam». Tāds rūgtums pēc tam mani pārņem.
Nevaru atsaukt atmiņā mūsu sarunas pēdējās tikšanās reizēs, kad mēģinājuma datums jau bija noteikts. Lai atcerētos vārdus vai labi izdomātu tos no jauna, nepieciešama profesionāla atmiņa. Vaņam piezīmēs tas iznācis tīri labi. Jādomā, ka viņš patiešām varētu rakstīt. Pat viņa stils, man liekas tīri moderns. Bet it kā manis sacīto viņš izdomājis neveiksmīgi. Man šādi vārdi nav palikuši prātā. Lai gan es varēju arī aizmirst.
Vienu no vakariem mums iznāca jauki pasēdēt, liekas, kādas trīs stundas. Pāvels ar bērniem bija aizgājis uz teātri. Es paliku mājā, teicu, ka sāp galva. (Paldies dievam, vairs nevajag izlikties!)
Biju atnesusi žurnālus ar jauniem dzejoļiem, vairākas spoles ar magnetofona lentēm. (Par tām pašreiz interesejas Kostja.) Lasīju viņam priekšā dzejoļus, daži bija tīri labi.
Pēc tam viņš skaitīja no galvas Jeseņinu un Majakovski. Izrādījās, ka viņš daudz atceras, es pat negaidīju. Tad dzērām kafiju un klausījāmies magnetofonu. Ir tāda simpātiska dziesmiņa par tālo Delfīnijas zemi un Ķenguru pilsētu. Tepat gadījās arī moderni ritmi, amerikāņu. Viņš saviebās: «Izslēdz, lūdzu.» Nepatīk. Bet man tā nekas, tie ir tīri patīkami dejošanai. Mēs šad un tad ar Kostju dejojam — viņš tik jocīgi vada, cenšas.
Kā parasti, runājām par bērniem. Es taču nevaru nerunāt par viņiem. Viņu allaž interesējusi «jaunatnes problēma», lai gan ļoti zinātniski, turpretī man tas ir dzīvības jautājums. Mazliet pastrīdējāmies par viņa palīgiem. Vadims man nepatika līdz pat pēdējai dienai, likās nekaunīgs un pašpārliecināts. Kā var kļūdīties jauniešos! Viņi bieži vien tikai maskējas ar bravūru un rupjību. Vadims izrādījās ļoti sirsnīgs. Jura ir daudz sausāks, es viņu nevaru saprast.
Atminos šo atvadīšanos, kad gāju projām. Domas: «Neliete, pametu viņu vienu… Neievērot nekā, palikt,» un citas domas: «Bet bērni? Kā izskaidrot? Kā izturēt viņu skatienu? Nē, nespēju.» Un vai tas vispār tik ļoti vajadzīgs?
Varbūt viņam vienam ir labāk? Lai nevajadzētu izlikties? Viņš ir tāds. . . nevaru atrast vārdu. Izturētu spīdzināšanu, lai tikai, neizliktos smieklīgs un nožēlojams.
Tātad es gāju projām. Vai man bija taisnība vai nebija, nezinu. Viņš ne reizes mani neaizturēja.
Šī rakstīšana kādu laiku man nāks par svētību — gan izklaidēs, gan arī liks atcerēties. Es rakstu slimnīcā, man taču ir pašai savs mazs kabinets, kā jau tas pieklājas kārtīgai vadītājai.
Bet tagad jādodas mājup, pie savām atvasēm.
Vakar es nerakstīju: nebija laika. Visu vakaru noņēmos ar smagu slimnieku. Akūts holecistīts, atkārtota operācija, pats nobarojies, vecs. Pēc tam bija kolapss, elpošanas insuficience, tik tikko nenomira. Te nu gan derētu augstspiediena kamera. Jura toreiz teica (vajadzēja taču par kaut ko runāt!), ka pēc pusgada mūsu klīnikas pilsētiņā kamera būs. Redzēsim.
Biju iegājusi tur, pat divas reizes. Bet tagad esmu iedraudzējusies ar viņiem, lāga puiši un meitenes, īpaši Poļina. Tiesa, viņa ir tīrā indeve. Vadimam neļauj dzīvot, bet acīmredzot viņš kaut ko nogrēkojies. Es to jūtu. Interesanti ir viņus, visus šos jaunos, vērot no savu četrdesmit gadu augstumiem.
Viss iet normāli. Jura man pastāstīja, ka mākslīgās asinsrites aparāta motors pārstājis silt, viņš kaut ko tur atradis, es nesapratu. Temperatūra plus divi grādi tiek uzturēta stabili. Spiediens kamerā ap vienu atmosfēru. Adapteri rāda, ka hipoksijas nav. bet virsējos audos pat skābekļa pārpilnība. Juru tas mazliet uztrauc, un viņš samazinās spiedienu.
Vaņa guļ tāds pats. Bāls, nopietns. Mati uz sejas nav atauguši, saka, ka skūšot reizi mēnesī vai retāk. Reizi pusstundā automāts izdara viņam vienu elpas vilcienu. Tas ir labi izdomāts, jo citādi būs nepatīkami, ja mutē rēgotos caurulītes. Nieri pa visu laiku ieslēdza četras reizes: tik lēni uzkrājās sārņi.
Baidos, ka būs grūtības ar plazmu, kamēr viņi nepārbrauks šurp uz klīnisko pilsētiņu. Stacija šodien atteica, labi, ka man bija iekrāta, es jau viņus pazīstu. Vajadzēs sarīkot skandālu. Palūgšu iejaukties Pjotru Stepanoviču, tie baidās viņa. Večuks arī apvainojās, ka viņam nekas nebija teikts. Viņš nesaprot, kas ir «lieka informācija» un «informācijas aizplūde». Es apvainojos agrāk, tāpēc ka viņš mani «izvirzīja» no klīnikas par nodaļas vadītāju, bet tagad esmu gandrīz vai apmierināta. Neviens tev neprasa zinātni, nodarbojies tikai ar slimniekiem.
Pēc tā vakara ar magnetofonu un dzejoļiem nekā patīkama vairs nevaru atcerēties. Ivans Nikolajevičs bija domīgs, pasauss. Temati sarunām neatradās. Bez tam viņu satrauca sagatavošanās procedūras. Ar dažām no tām viņam vienam bija grūti tikt galā, bet man viņš neļāva.
Ja gribu būt godīga, man jāsaka, ka šie apmeklējumi nebija tīkami. Dažreiz viņš pēkšņi atceras kādu no mūsu tikšanās reizēm. «Atceries, kā mēs ar tevi devāmies kalnos, kad bijām sanatorijā? Toreiz es varēju dūšīgi soļot, tevi vilku aiz rokas.» Tik jauki smaidīja, bet smaids tūlīt pazuda, seja satumsa, un viņš nopūšas: «Bet tagad redz, guļu kā koks…» Un man kļuva nepatīkami, tik grūti. Viņš it kā jūt to, atkal pasmaida un pilns maiguma saka: «Tev droši vien smagi ar mani, dārgā? Zini, es nevaru apvaldīt īgnumu pret visu, pret visu pasauli.» Pēc tam lūdzas, lai es neapvainojos. Rokas skūpstīja tā viegli, tik tikko. Lūpas sausas. Pēc tam es skrēju pa tumšām ielām un aiz bēdām raudāju. Dola (tik maiga meitene) visu pamanīja: «Kas tev noticis, māmiņ?» Ko es viņai atbildēju, neatminu…