Beidzot desmitos vakarā Vaņa pateica, ka ir noguris un man laiks iet uz māju. Neskaidras un sarežģītas jūtas pārņēma mani. «Tās ir pēdējās minūtes, paturi tās prātā. Rau, tās aizslīd.» Un tai pašā laikā: «Cik labi. ka laiks doties mājup.» Un tepat arī kauns, ka man vajadzētu palikt un nav pārliecības, ka viņš to vēlas.
Viņš piecēlās no guļvietas, viegli grīļodamies piegāja pie rakstāmgalda (tukšais galds laistījās) un izņēma no atvilktnes aktu vākus.
— Es te pēdējā gadā kaut ko pierakstīju. paņem, uzglabā. Pamodīšos, būs interesanti. Rādīt nevienam nerādi… Tik ilgi, kamēr pati par to neizšķirsies. Šorīt uzrakstīju pēdējo. Lūdzu tevi: nelasi šodien, man būs nepatīkami. Un te vēl ir tavas vēstules.
Viņš centās runāt mierīgi, un tas viņam gandrīz izdevās. Es arī turējos, kā nu varēdama.
Pēc tam viņš lūdza mani paņemt kaut ko atmiņai. Taču es nekādi nevarēju aptvert, ko ņemt. Galvā pavīdēja kādas zemiskas domas: «Bet ja nu kāds uzzina?» Tā ieēdusies šī konspirācija. Izvēlējos dažas fotogrāfijas, kādu man nebija. Tās arī tagad ir šeit, es katru dienu skatos un mēģinu iedomāties, kā viņš auga, mācījās, par ko domāja.
Vēl es paņēmu maziņo Tolstoja čuguna bistīti. Un viss.
Un viss. Noskūpstīju un aizskrēju. Vēl dzirdēju, kā viņš teica: «Piedod man, dārgā.» Durvis aizcirtās. Es kāpu lejā, bet galvā man dunēja: «Beigas. Beigas. Beigas. . .» Atkal raudāju visu ceļu un visu nakti arī. Iedomājos, kā viņš tīra zobus, dzer zāles, liekas gulēt. Droši vien pēc veca paraduma vēl lasa avīzi. . . Un atkal mocījos: «Kā es varēju viņu atstāt vienu?» Slikti man bija.
…Vairāk šodien rakstīt nespēju. Esmu galīgi beigta. Jāiet mājās. Noilgojos pēc saviem mīļajiem. Ko es būtu iesākusi bez viņiem? Tā vien dzirdu viņu čalas: «Māmiņa, māmiņa atnākusi!» Bet Kostja, pretendējot uz solīdumu, basē: «Mā, beidzot!» Bet pēc tam aizmirstas un skūpsta kā agrāk, kad bija mazs. Vēl pirms aiziešanas jāieiet paskatīt smagi slimos. Negribas, taču neieiet nevaru. Kāpēc tas tā?
Tā nu es esmu pienākusi pie paša galvenā — jāapraksta svētdiena. Citādi kā dienas vārdā es to nosaukt nevaru. Mēģinājums? Eksperiments? Vai tad šie vārdi ir vietā, kad kaut kas tāds tika izdarīts ar cilvēku?
Man jābūt vīrišķīgai un jāapraksta viss, kā bija.
Operācija bija paredzēta pulksten deviņos no rīta. («Operācija», šķiet, ir pats piemērotākais un man pats ierastākais vārds.) Es aizmigu īsi pirms ausmas, bet septiņos jau biju kājās. Jāizpilda savi pienākumi: jāsagatavo ģimenei ēst, jāapkopj dzīvoklis. Parastās svētdienas rīta sarunas: «Kostja, celies», «Dola, beidz lasīt», «Pāvel, te tev ir tīrs virskrekls» . .. Kālab es to visu rakstu? Vai tad runa ir par mani?
Aizgāju pusdeviņos, pasacījusi, ka man jāiet uz slimnīcu un līdz pusdienām neatgriezīšos. Pāvels neko neatteica, bet pavērās manī diezgan nikni. Acīmredzot viņš nojauta, uz kurieni es eju pa vakariem. Viņš zināja par Vaņas smago slimību, viņi bija pazīstami, un es viņam tiku teikusi — tā, starp citu.
Gāju steigdamās. Es iedomājos: Vadims jau piebraucis pie viņa mājas ar taksometru, dodas augšā pa kāpnēm. Vaņa ir gatavs, noskuvies, padzēris kafiju. Tas bija paredzēts plānā. Gultas vēļu novācis, viņš ir ļoti kārtīgs, nepavisam ne tāds kā parasti vecpuiši. Vadims saka kaut ko jautru, piemēram: «Nu šef, aiziet!» Kaut kādu banālu frāzi, ar kuru cenšas apslēpt sāpes un apjukumu. Vaņas seju es nevarēju iedomāties, ko viņš teica — arī ne. Droši vien kaut ko nenozīmīgu: «Tu ar taksometru? Ātri dabūji?» Tagad viņš priekšnamā uzvelk mēteli. Tas arī tagad karājas uz pakaramā kabinetā, un nevienam nepaceļas roka nolikt to kaut kur pastāvīgā vietā. Diezgan nobružāts ziemas mētelis, viņš to valkāja, kamēr vien atceros. Mēdza teikt: «Esmu pieradis, un kāpēc gan man švītēties?»
Pēc tam Vadims stāstīja: tā arī esot bijis. Viņš apģērbies priekšnamā, atgriezies istabā, pārlaidis vēlreiz acis visapkārt — vai viss kārtībā, varbūt arī gribējis atvadīties. Pateica: «Dzīvo te vesels, es neatgriezīšos tik drīz.» Bet nodomāja droši vien: «Pavisam neatgriezīšos.» Izredzes atgriezties viņš pats novērtēja ar desmit procentiem. Pēc tam ieteicies: «Apsēdīsimies, pirms dodamies ceļā.» Apsēdušies. Cik dīvaina situācija, pat grūti iedomāties: cilvēks dodas nākotnē. Vadims saka, ka sajūta bijusi pilnīgi tāda kā pirms aizbraukšanas: acis pašas meklējušas koferi.
Rīts bija apmācies. Cilvēku uz ielām vēl maz, krīt viegls sniedziņš. Nodomāju: «Marts bet no pavasara vēl ne vēsts. Nav mitrs, vajadzēja uzvilkt kurpes.» Tad apķēros: kāda tam nozīme? Vaņas dēļ? Lai viņš to atminētos tur, otrajā dzīvē? Viņš taču arī agrāk neievēroja, kā esmu ģērbusies.
Kad atnācu, viņu vēl nebija. Atbrauca tikai pēc pusstundas, — Vadims neesot varējis atrast taksometru. Tiesa, visi pārējie līdzdalībnieki jau bija sanākuši, es ierados pēdējā. Bija drusku kauns: «Varēji gan piecelties agrāk!»
Visiem bija savas rūpes: Jura darbojās pie automātikas regulēšanas bloka (es jau zināju, kas tas ir). Poļa lēja plazmu mākslīgās asinsrites aparāta oksigenatorā. Volodja pievienoja narkozes aparāta cauruli pie skābekļa balona. Igora operāciju telpā nebija: viņš ar savu palīdzi atradās laboratorijā, tepat līdzās.
Man te jau viss bija zināms: es biju tikusi uzaicināta uz pēdējiem mēģinājumiem. Neaprakstīšu iekārtu, jo neesmu pietiekami kvalificēta. Bez tam sīks apraksts drīz parādīsies žurnālos, ceļojumu nākotnē nepieskaitīja slepenajiem pasākumiem.
Telpā bija saspiesti un ne sevišķi tīri. Jura saka, ka prezidijā esot jau pieņemts lēmums uzcelt viņu laboratorijai nelielu ēku un ka tur būšot arī zāle sarkofagam ar visu mehāniku. Bet kad tas viss vēl būs? Es zinu, kā Akadēmija ceļ. Lai gan, ja būs spiediens no augšas, tad varbūt arī ātri. Un tas ir iespējams: sensāciju kārie žurnālisti jau runā par «padomju zinātnes lepnumu». Nepatīkami klausīties. Par Vaņu tagad raksta kā par kaut kādu lietu! Bet Jura nesaskata te nekā slikta. Apgalvo: «Tas notiek zinātnes labā.» Kaut tikai viņš neapvienotu to ar pašlabumu.
Centrā stāv sarkofags: liels cilindrs, līdz pusei no organiskā stikla, tā ka redzams viss, kas ir tā iekšienē. Abi cilindra vāki bija atvērti. Priekšā galds uz ritentiņiem, uz tā tiks dota narkoze un pievienota visa mehānika: gumijas caurules uz mākslīgās asinsrites aparātu, zondes spiediena mērīšanai sirdi, adapteri. Pēc tam galda plāksni tieši iebīdīs kamerā, bet visas gumijas caurules un vadi tiks izvadīti caur speciālu hermētiski noslēdzamu logu.
Tas viss izskatās ļoti iespaidīgi, bet naidīgi. Izņemot kameru, viss pārējais šķiet rupjš un neglīts. Rēgojas caurules, vadi, tīrais haoss. Jura saka: «Iekārtas makets.» Drīzumā būšot citādi: plūdlīnijas formas, skaista krāsa … Bet man tas viss kaut kā atgādina kapsētas žogu un kapa pieminekli.
Mani pienākumi operācijā nebija no grūtajiem. Manuprāt, Vaņa tos speciāli izdomāja, lai es varētu būt kopā ar viņu pēdējās minūtēs. Bet varbūt arī ne — ārsts tomēr ir nepieciešams: vai maz kas var gadīties pašā operācijas sākumā. Man vispirms vajadzēja palīdzēt Volodjam narkotizēšanā, jo viņa parastos palīgus — māsas — mēs negribējām pieaicināt; pēc tam man vajadzēja kā asistentam un operācijas māsai palīdzēt Vadimam pieslēgt mākslīgās asinsrites aparātu un ievadīt kateterus sirdī. Poļa viena pati ar to netiktu galā.
Sarunāties nevienam negribējās. Es nomazgāju rokas un sāku gatavot sterilo galdiņu, gumijas caurules un zondes ievadīšanai sirdī. Tas nav grūti: viss bija sterilizēts jau laikus, vajadzēja tikai salikt uz galdiņa.