11.52. fibrilācija. spiediens kreisajā kambarī nav paaugstinājies!
12.00. temperatūra — 16°. sāka pazemināt spiedienu kamerā, lai aizstātu asinis.
12.24. mākslīgās asinsrites aparāts apstādināts, lai aizstātu asinis.
12.40. mākslīgās asinsrites aparāts ieslēgts ar jaudu 2,5 l/m. Temperatūra — 13°. Spiediens kamerā ceļas.
13.00. temperatūra — 8°. jauda samazināta līdz 1,5 l/m. Spiediens 2 atm.
13.50. temperatūra taisnajā zarnā — 2°. Atdzesēšanas periods beidzies. Sākas pastāvīga režīma izstrādāšana.
Rakstīšanā atkal bija pārtraukums. Šodien ir otrdiena, 11. aprīlis. Pagājušas sešpadsmit dienas. Kņada, paldies dievam, norimusi. Arī entuziasms kļuvis mazāks. Ja agrāk dežurēja pa pieci, jo brīvprātīgo no laboratorijas un Kibernētikas institūta (inženieri un tehniķi mašīnu uzraudzīšanai) bija cik uziet, tad tagan jau sākušies strīdiņi: kam dežūrēt. Gadījās, ka Jura palika viens pats.
Cik negudra gan ir sievietes sirds: man tagad liekas, ka viņš jau ir aizmirsts, ka palīgi grib piesavināties viņa slavu. Es pat pieķēru sevi pie sērīgas domas — «tikai man vienai nekas nav vajadzīgs un nekas nav palicis». Es taču neesmu sieva, un uz Vaņu un vēl jo vairāk uz laboratoriju man nebija nekādu tiesību. Tagadējos jaunievedumus laboratorijā es izjūtu kā personisku apvainojumu.
Bet es piespiežu sevi būt objektīvai, un tad izrādās, ka man nav ko pārmest Juram. Galu galā nevar taču prasīt, lai laboratorijā viss paliktu tāpat kā agrāk. Protams, Poļa atstāsta man tenkas, ka daudzi neesot mierā ar Juru, bet, kad es cenšos iedziļināties lietas būtībā, tad izrādās, ka viņš vienkārši prasa disciplīnu. Ivans Nikolajevičs nekad nebija bijis sevišķi stingrs, un daudzi to izmantoja. Arī Semjons bija mīksts. Starp citu, viņš pārgājis uz direktora nodaļu, kā jau tas bija gaidāms, bet uzvedas labi. Pat Vadims sacīja: «Viņš netaisa mēslus, lai gan varētu.»
Tagad visi spēki koncentrēti šīs iekārtas pilnveidošanai, tā nosaukta par «ANA-1». Pēc manām domām, nosaukums muļķīgs, bet es šajā lietā neiejaucos. Pārlasīju un apķēros: «Tas tikai vēl trūktu, ka iejauktos!» Vaņa allaž mani mācīja būt objektīvai, bet tā arī neizmācīja. Pārāk daudz manī ir sievišķīgā. Tiesa, šāda mācīšana nebija velta — es cenšos sevi novērot it kā no malas. Bet ne vienmēr tas izdodas. Pārāk vēlu esmu sākusi mācīties.
Protams, iekārtu vajag pilnveidot, lai tā strādātu droši un varētu iztikt ar vienu dežurantu. Labi, ka Jura nav no tiem, kas mīl izpriecas, bet viņa jaunkundze arī tāda pati, «zilzeķe»: visu laiku tikai lasa dzejoļus — tā viņi sēž mājās, un viņš ikvienā dienas vai nakts stundā ierodas lāpīt bojājumus.
Vaņu jau iesaukuši par «Apburto princi». Mani tas aizvaino līdz asarām.
Stipri palīdzējušas avīzes, kā saka Vadims Jura iedarbina visas sviras, izmanto momentu, kamēr direktoru, priekšnieku un vienkārši entuziastu interese nav atslābusi. Entuziasmam arī nepieciešama barība, bet kur to lai ņem? Vadims lasa lekcijas, bet efekts, saprotams, nav tāds, kāds bija Ivanam Nikolajevičam. Tagad man viss, kas bija viņā, šķiet ideāls, bet cik reižu es netiku rājusies? Vai šajā ziņā ir spēkā kādi psihikas likumi? Nezinu.
Jāraksta tālāk. Man tas mazliet jau ir apnicis, un redzu, ka neiznāk labi. Bet es it kā esmu uzņēmusies pienākumu: uzrakstīt, uzrakstīt Vaņam. Tāpēc arī man jāraksta.
Režīma izvēle ir sarežģīta problēma, tāpēc ka, kaut arī temperatūra palikusi pastāvīga, organismā turpinājās izmaiņas. «Stacionārs režīms» (visi šie vārdi man sveši) bija sasniegts tikai pēc nedēļas.
Uzdevums bija izvēlēties spiedienu un attiecības starp mākslīgās asinsrites aparāta darba un miera periodiem tā, lai O2 un CO2 saturs audos nepārsniegtu pieļaujamās robežas.
Kad izstrādājām režīmu, mums bija daudz brīva laika un mēs sarunājāmies, lai nebūtu tik smagi. Tiesa, Jura vairāk ņēmās ap mašīnām (sāka silt sūkņa motors), Igors nodarbojās ar analīzēm, bet mums ar Vadimu, Poļu un Volodju nebija ko darīt.
Mēs sēdējām pie mākslīgās asinsrites aparāta un skumju pilni sarunājāmies. Bija dīvaini: viņš guļ šeit — un mēs klusinājām balsis. Laboratorijā bija samērā klusu, jo kondicionētājs atradās blakus istabā un durvis mēs bijām aizvēruši.
Iespaids ir tāds, it kā tuvinieki sēž pie nelaikā bēru dienas priekšvakarā. Es to izjutu, kad bija nomirusi māmiņa.
Nē. šķiet, tagad mums bija sliktāk. Mūs it kā nepameta vainas sajūta — vai mēs neesam nozieguma līdzdalībnieki? Poļa ierunājas par to pirmā, un visi pievienojās. Sākām pārspriest — kāpēc? Ideja un iniciatīva ir viņa, bet vai mums nevajadzēja viņu atrunāt, varbūt pat atteikties? Kāpēc es tā neizdarīju? Tomēr nepiedalīties es arī nevarēju — tā būtu bijusi nodevība.
Vadimam pirmais pastāstīja Jura, vēl slepus no šefa. «Mani aizrāva idejas tīri zinātniskā puse.» Liekas, ka tā viņš teica. Tikai pirms pašas operācijas viņš iedomājās par noziegumu. Bet atkāpties jau bija par vēlu.
Poļa teica: «Bet vai tad es varēju atteikties, ja viņš pats mani lūdza?» Un arī es nevarētu.
Pēc tam viņa visu laiku jautāja: cik ilgi viņš būtu nodzīvojis bez «tā»? Es atbildēju, ka varbūt pusgadu, bet varbūt mēnesi. Slikti bija tas, ka reakciju dēļ viņam kļuva bīstami pārliet asinis. Es esmu ķirurgs un ticu asinīm vairāk nekā zālēm. Trīs četras reizes mēnesī svaigas asinis — tas ir ļoti labi, citādi anēmija viņu būtu pazudinājusi. Cik es viņam pārlēju šīs asinis! Droši vien kādus divdesmit litrus.
Un arī es pajautāju tieši, vai viņi tic atdzīvināšanas iespējai.
Vadims sāka kaut ko murmināt: «Jā, zināt …» Bet pēc tam atmeta ar roku un teica: «Neticu.» Viņam virsū metās Pola: «Tad kāpēc tu … Kā tu uzdrošinājies…» utt. Es arī nobrīnījos un palūdzu paskaidrot. Viņš pateica apmēram sekojošo: ja viņu tūlīt sāktu modināt, viņš pamostos, bet pēc gadiem nevar nenotikt struktūras izmaiņas molekulās, kas pārzina tās šūnu funkcijas, kuras pašreiz nedarbojas. Šai brīdī pienāca Jura (viņš acīmredzot pa ausu galam bija klausījies) un ļoti asi sacīja: «Bet kā tu to visu zini? Vai tad bija izdarīti speciāli pētījumi? Tādu nav vai arī tie nekā nepierāda. Vienkāršo dzīvnieku anabioze ir fakts, neveiksmes augstāko dzīvnieku anabiozes panākšanā izskaidrojamas ar atdzīvināšanas metodikas grūtībām. Šūnas un orgāni iet bojā tāpēc, ka līdz šai dienai nav iespējams mākslīgi nodrošināt tām piemērotus apstākļus atjaunošanās periodam. Ivans Nikolajevičs ierosināja principiāli jaunu pieeju: plazmas cirkulācija un kamera, bet mēs radīsim labu tehniku ar ideālu regulāciju. Un tad redzēsim!»
Es ļoti labi paturēju prātā viņa runas jēgu, par kuru biju pateicīga. Vadims sēdēja kā skolnieks. Pēc tam Jura piebilda tikpat asi (kā priekšnieks!), lai mēs izbeigtu rakņāties pa savām jūtām. «Šefs parādīja varonību zinātnes un cilvēces labā.» Un ka mūsu pienākums ir darīt visu, lai eksperiments izdotos, vienalga, kā arī par to runātu.
Pamatīgi viņš mūs norāja, bet pēc tam kļuva it kā vieglāk. Pat Vadims neaizsvilās un nesāka strīdēties. Es aizvien vairāk ievēroju, ka viņš skatās uz Juru ar zināmu cienību, liekas, ka tā viņš neskatījās pat uz Ivanu Nikolajeviču, pastāvīgi teica rupjības un strīdējās. Bet viņš ir ļoti labs.
Jura izturas pret mani ar cieņu, kā pret vecāku cilvēku, un man pat ir neveikli. Protams, viņam viss ir zināms, iespējams, ka Vaņa pats viņam pateica pēdējās dienās. Es to jūtu. Tikai kāpēc gan viņš pieļāva šīs ārišķības un pat mazliet tā kā pozēja? Kāpēc tā jāsteidzas ar laboratorijas reorganizāciju, ar tās nodošanu Kibernētikas institūtam? Vai tiešām nav iespējams pagaidām vadīt nelaiķa šefa vārdā, tāpat kā agrāk, bet neieviest šādu stingrību? Vai tiešām viņš ir tikai karjerists? Nezinu, tā kā neizskatās. Tā es domāju tagad, toreiz šaubu man nebija.